Šodien, 14. novembrī, koncertzālē Palladium ar vienīgo koncertu Baltijas valstīs uzstāsies viena no gadsimtu mijas slavenākajām alternatīvā roka grupām pasaulē Garbage – pēc septiņu gadu pārtraukuma tā atgriezusies ar jaunu albumu.
Jo interesantāk mums – redzēsim, vai vokālistei Šērlijai Mensonei ar viņas kolēģiem pulveris joprojām sauss.
Uz koncertu ar piesardzību
Pirms daudziem gadiem (precīzāk – 1994. gadā) ASV, Medisonas pilsētā dibinātā grupa Garbage komentārus neprasa – tā klausītājiem ir pazīstama kaut vai ar tādiem hitiem kā I’m Only Happy When It Rains, Stupid Girl, Push It, Cherry Lips (Go baby Go!) un The World Is Not Enough. Pārdodot vairāk nekā 17 miljonus ierakstu, Garbage ierindojas starp pasaulē atzītākajām alternatīvā roka un post grunge komandām, lai gan mēģināt iebāzt šo brigādi kāda konkrēta stila nišā laikam nebūtu īsti pareizi. «Mēs vienkārši ņemam popa ritmus un cenšamies tos padarīt tik smagus, cik vien iespējamus,» tā grupas ģitārists Stīvs Markers, bet šīs komandas seja vokāliste Šērlija Mensone blandās vēl tālākos prātojumos, raksturojot Garbage mūziku kā sky-fi-pop, jo, pēc viņas domām, grupas kompozīcijās tiek izmantots absolūti futūristisks piegājiens.
Labi, raksturot to var, kā vien vēlieties, bet galvenais – kā tas izklausās. Šobrīd Garbage tūrē iepazīstina mūzikas cienītājus ar savu piekto studijas albumu Not Your Kind Of People, kuru paši dēvē par savu labāko disku (derētu piešķirt īpašu Grammy balvu kādam, kurš pirmais atklāti atzītu, ka viņa jaunākais veikums ir pilnīgs draņķis...). Protams, koncertā skanēs arī Garbage lielākie hiti, tomēr repertuārs lielā mērā būs bāzēts uz Not Your Kind Of People iekļauto materiālu. Ko teikt par šo albumu? Neatkarīgās apskatnieka domas nav mainījušās, tās tika paustas jau iepriekš CD recenzijā: «izklausās interesanti un, galvenais – spēcīgi: ja arī neiepatiksies, klausīšanās procesā pavadīto laiku noteikti nenožēlosiet», taču «šajā albumā interesanta ir tikai pati pirmā dziesma (Automatic Systematic Habit), mazliet uzrunā arī otrā (Big Bright World), seko virkne garlaicīgu gabalu, un tad tikai uz pašām beigām Garbage izceļas vēl ar divām labām dziesmām (Battle In Me un Man On A Wire)».
Trīs vīri + Šērlija
Garbage ir interesants veidojums, kura saturā ir harismātiskā skotiete Šērlija Mensone, kā arī trīs producentu pasaulē itin pazīstami ļaudis: ģitārists Stīvs Markers, basists Djūks Eriksons un sitamo instrumentu meistars Braiens Deivids Vigs, ko šovindustrijā labāk gan pazīst kā Baču Vigu. 1984. gadā tieši viņš ar Markeru izveidoja savu skaņu ierakstu studiju Smart Studios, kur vēlāk Bačs producēja leģendāro Nirvana disku Nevermind, kā arī tādus pazīstamus darbus kā Smashing Pumpkins disku Siamese Dream, Sonic Youth albumus Dirty un Experimental, Jet Set Trash & No Star, kā arī L7 izdevumu Bricks Are Heavy. Līdz šīs studijas izveidošanai abi muzicēja, tāpēc nav brīnums, ka šī nodarbe joprojām vilināja. Kopā ar Eriksonu – vēl vienu producentu pasaulē zināmu cilvēku – trijotne izveidoja savu projektu, taču vajadzēja vokālisti. Reiz Markers skatījies MTV, kur ieraudzījis dziesmas Suffocate Me klipu skotu grupas Angelfish izpildījumā. Dziesma kā dziesma, bet rudmatainā vokāliste (kā vēlāk izrādījās – Šērlija Mensone) viņu tā iespaidoja, ka Markers uzreiz abiem pārējiem izstāstījis par savu atradumu. Bačs meiteni sazvanījis Edinburgā, taču viņa sākumā nav ņēmusi to nopietni, tomēr piezvanījusi savam menedžerim un informējusi par «kaut kādu tur zvanu no kaut kāda tur Bača Viga»... Kad menedžeris atguvies no ģīboņa, viņš Šērlijai ātri apstāstījis, ka tas ir Amerikā slavens producents, kura piedāvājumam ir jāpiekrīt.
Par šovindustrijā nopietnās trijotnes un spurainās skotietes pirmo tikšanos lasītas neskaitāmas versijas. Populārākās no tām: Šērlija devusies uz noklausīšanos, taču tā esot sanākusi atbaidoša, un četrotne pēc tam gājusi uz vietējo krogu iedzert, un šī procesa laikā sajutuši muzikāli dvēselisko kopību, tā arī izveidojot Garbage. Otra – meitene nekādi neesot spējusi atbrīvoties, vīri nolēmuši atstāt viņu mēģinājumu telpā uz kādu laiku vienu, bet, kad atgriezušies, Šērlija esot spēlējusies ar kaķēnu un uzreiz bez jebkāda stresa nodziedājusi tā, lai trijotnei būtu skaidrs – šī meitene ir īstā! Nebiedēja arī gadu starpība, kas nav maza: šobrīd Eriksonam ir 61, Bačam – 57, Markeram – 53, bet Mensonei – 46 (tiešām jau tik daudz?!) gadu.
Briesmīgais skuķis
Šķiet, īstais brīdis pastāstīt par Šērliju Mensoni, kura nebūt nav eņģelis – stūrgalvīga brīvdomātāja, skarba un gudra. Bērnībā meitene gribējusi kļūt par kravas automašīnas vadītāju, jo, kaut kādu sev vien zināmu asociāciju dēļ, fūres kabīne viņai atgādinājusi... indiāņu vigvamu. Pēc tam Šērlijas iekāres profesiju sarakstā bija arī balerīnas, astronautes un ārstes darbs, tomēr zvaigznēs (vai gēnos) bija ierakstīta dziedāšana – māte Mūriela bija laba džeza dziedātāja. Klavierspēles stundas, Edinburgas mūzikas skola – tie bija sākotnējie Šērlijas soļi, bet tālāk, lai cik tas būtu dīvaini, savu lomu topošās zvaigznes izaugsmē nospēlēja pretīgie skolasbiedri. Proti, meitene nepārtraukti tika apcelta par savām lielajām acīm un rudajiem matiem (tātad būtībā par to, kāpēc viņa vēl šobaltdien ir daudzu pretējā dzimuma pielūgsmes objekts), un Šērlija sāka slīgt depresijā, mēģināja pat griezt vēnas. Līdz tam teju teicamnieces statusā esošā meitene pēkšņi kļuva nesekmīga, vairs neapmeklēja skolu un kļuva par īstu huligāni, kas nenoniecināja ne marihuānu, ne līmes ostīšanu, ne sīkas zādzības veikalos. Tiesa, te nu skolasbiedriem nācās pievērties, jo Šērlijas jaunie ielas draugi ātri vien un iespaidīgiem paņēmieniem izstāstīja, kam ne tādā krāsā mati un kam ir pārāk lielas acis...
Šērlija pamēģināja sevi dažādās darbavietās, tomēr meitenes raksturs bija ļoti nešpetns: piemēram, no pārdevēja asistentes vietas viņu nācās pārcelt darbā uz noliktavu, jo kādai pircējai viņa bija pateikusi... Patiesībā to gan laikam vairs neviens neatceras, bet jaunkundze, kura mēdz izteikties, ka «vēlas vīrieti, kas gribētu, lai tam uzčurā uz nabas», var pateikt daudz ko. Šajā laikā Mensone sāka apdzīvot Edinburgas underground skatuvi, jo balss viņai bija dievīga – to atzina tad, to atzīst arī tagad. Viņas toreizējais draugs meiteni iebāza grupā ar nosaukumu Goodbye Mr. Mackenzie, kas bija visnotaļ sekmīga – ar labas veiksmes palīdzību kaut kur joprojām var sadabūt tās debijas albumu. Uz šī grupas drupām radās Angelfish – atkal relatīvi atpazīstama brigāde, kuras kontā bija pat tūre pa Ziemeļameriku un pāris gluži labi singli, no kuriem Suffocate Me būtībā tad arī bija pie vainas Garbage dzimšanai.
Pēc pauzes spēlēt lielāka apetīte
Labi ieeļļotajā Garbage mehānismā problēmas radās jau ceturtā albuma Bleed Like Me (2005) ierakstīšanas gaitā, bet pašā tā reklamēšanas tūres sākumā grupa paziņoja par došanos beztermiņa atvaļinājumā, pie viena gan steidzot piebilst, ka tas nenozīmējot izjukšanu. Pēc tam mūziķi centās kaut ko paveikt solofrontē, bet vismaz Mensones gadījumā tā bija pilnīga izgāšanās: viņas jau 2006. gada martā uzsākto soloalbuma ierakstu trīs (!) gadu laikā tā arī nepaņēma neviena ierakstu kompānija, un, lai kā Šērlija nelamātos par šovbiznesa haizivju vēlmi nopelnīt («viņiem bija vienalga, kādā virzienā dodos un attīstos, viņi gribēja, lai tikai rakstu popmūzikas hitus, ar kuriem taisīt naudu»), 2009. gadā facebook iesviestās dziesmas liecina, ka šim albumam nudien nebija lielas nākotnes. Šā gada janvārī Šērlija oficiāli paziņoja, ka albums tā arī netiks izdots, taču pirms tam paspēja sarīkot kaut ko līdzīgu histērijai (savai un fanu) ar paziņojumiem, ka izskata iespēju pamest skatuvi uz visiem laikiem.
2010. gada vidū Garbage četrinieks atkal tikās kaut kur Losandželosā, un tieši Šērlija piedāvāja atsākt kopīgu darbību. Jau gada beigās grupa varēja oficiāli apstiprināt, ka strādā pie jauna skaņu materiāla, turklāt darīja to sevis izveidota ierakstu leibla paspārnē. «Lielajās kompānijās visi dzīvo bailēs no kļūdām, bet mūzika nevar šādā vidē attīstīties: šo mākslas veidu nevar un nedrīkst ielikt kādos konkrētos rāmjos. Nedrīkst mūziku uztvert kā pārdodamas gaļas gabalu, tai jāļauj mainīties, kustēties un elpot,» šie vārdi, protams, ir Mensones teikti. Tā nu viņi mainījās, kustējās un elpoja – ar Not Your Kind Of People, kuru mūzikas kritiķi un klausītāji uztvēra piesardzīgi labvēlīgi, tomēr komerciālie panākumi nebija tādi, kas liktu sajūsmā lauzt krēslus
(10. vieta britu topā, 13. vieta – Amerikā). Taču, ja Šērlija & Co tiešām vēlas tikai uzspēlēt sev un citiem par prieku, tad kāda vaina – tas der!