Stāsts par deus ex machina nebeigsies labi [Recenzija par filmu The Surrogates]

Vai esat piedzīvojuši situāciju, kad, noskatoties kārtējo „Holivudas ķinīti”, ar lielu pārsteigumu tomēr nākas atzīt, ka tikko redzētais ir kas vairāk par tukša gaisa dzenāšanu cauri smadzenēm? Es šādu kultūršoku piedzīvoju pēc filmas „The Surrogates”(Surogāti) seansa, kad līdz ar beigu titriem manam ķermenim pat negribējās tā uzreiz celties no kinozāles krēsla, bet manām smadzenēm izmisīgi sāka pietrūkt apcerīgas sarunas par eksistenciāliem jautājumiem.

Filmas sižets šķietami banāls un neskaitāmas reizes atreferēts visdažādākajās variācijās — sākot ar aizvēsturisko „Terminatoru” un kanonizēto „Matrix”, kurā cilvēks-radītājs, spiests cīnīties par izdzīvošanu uz robotu pārņemtās planētas Zeme, līdz vieglam piena kokteilim līdzīgajai „Es, robots”, kurā roboti mēģina sacelties pret saviem paverdzinātājiem, kuri viņiem liek veikt visus cilvēkiem netīkamos darbus. Par cilvēka attiecībām ar paša radīto tehniku pēdējos gados tiek runāts nemitīgi, turklāt visu dramaturgu izraudzītais šo attiecību scenārijs ir gaužam neiepriecinošs. Šķiet, jau tagad neviens nešaubās, ka stāsts par deus ex machina nebeigsies labi.

Turklāt, ja vēl pirms desmit gadiem visi stāsti par cilvēka cīņu ar robotiem sākās ar „tālu tālā nākotnē”, tad šobrīd jau tiek runāts par divdesmit, piecdesmit gadus tuvu nākotni, kas visam uz ekrāna notiekošajam piešķir teju fatālu pieskaņu. Varētu šķist — izdomājums, fantāzija, kas nevar pretendēt ne uz ko vairāk kā vienīgi nakts murgiem, taču, ja tā labi padomā... Pirms trīsdesmit gadiem es ar lielu interesi vēroju savu vecāku lenšu magnetafonu, kas bija viens no tā laika tehnoloģijas sasniegumiem, pirms divdesmit pieciem gadiem es pirmo reizi ieraudzīju kasešu magnetafonu, pirms piecpadsmit gadiem man tika iedots pirmais peidžetis, pirms trīspadsmit gadiem — pirmais mobilais telefons, pirms divpadsmit gadiem es apbrīnoju pirmo datoru, kas bija iemaldījies redakcijas ikdienā. Tad nāca pirmās disketes, tad — pirmie diski... Pirms desmit gadiem mani pirmo reizi pievienoja epastu sistēmai, pirms gada es pievienojos skaipam, pirms mēneša — twiterim. Jau šodien, ja vien man būtu tāda vēlēšanās, es varētu strādāt neizejot no mājām un mana darba kvalitāte no tā neciestu. Un tā ir realitāte, kas pienākusi daudz ātrāk un daudz nemanāmāk nekā varēja domāt. Vienā rītā tu pamosties un saproti, ka tu esi „pievienots”. Pareizāk sakot — brīvprātīgi pievienojies visam, ko tev sniedz jaunās tehnoloģijas un jūties... jā, tu jūties ļoti labi un pat neatceries kā bija, kad tā visa nebija.

Tādēļ es ar mugurkalula smadzenēm sajutu to ārprātu, kas pārņēma filmas „The Surrogates” galveno varoni, kurš vienā dienā pēkšņi atskārta — pēdējos gados viņš caurām dienām guļ savā dzīvoklī, kamēr viņa ikdienas gaitas izpilda robots, surogāts, kas ar īpašas sistēmas palīdzību ļauj cilvēkam sajust, saredzēt, sadzirdēt visu to pašu, ko viņš justu, pats izejot no mājām. Pēc scenāristu ieceres ir 2057. gads un cilvēki gandrīz vai pilnībā ir pārtraukuši kontaktēties savā starpā - visas funkcijas ir uzveltas uz robotu pleciem. Viņi ir jaunāki, spēcīgāki un labāk izskatās par saviem dubultniekiem cilvēkiem.

Būtu muļķīgi postulēt, ka pasaule virzās uz iznīcību, jo progress apriori ir pareizs un vērsts uz labākas sabiedrības izveidi. Neviens nekad neteiks, ka cilmes šūnas— tas ir nepareizi. Neviens neapšaubīs nanotehnoloģiju nepieciešamību. Taču, iespējams, ka filmas galvenajam varonim kaut daļēji tomēr ir taisnība, sakot, ka cilvēks ir radīts tāds, kādi tas ir — neaizsargāts pret slimībām, nespējīgs dzīvot mūžīgi. Turklāt, arī paši progresa virzītāji ir tikai cilvēki, kuri ne vienmēr māk izskaitļot, kurp mūs novedīs tas, ko paši esam radījuši.