Arturs Gruzdiņš. Ar dūrēm gaisā
Pēc uzvaras šovā X faktors jau šķita, ka mūziķa Artura Gruzdiņa karjera uzšausies gaisā kā raķete, taču – nekas nenotika. Šā gada februārī viņš beidzot izdeva savu debijas albumu, taču – atkal nekas nenotiek... Liktenis?
Iestrēdzis laikā un telpā
Bārdainais rūjienietis Arturs Gruzdiņš laikam joprojām ir spilgtākais šova X faktors atklājums, lai gan uzvaras laurus viņš plūca pirmajā sezonā (nu ir bijušas jau trīs), 2017. gada beigās. Uzvara deva naudas balvu, kā arī līgumu ar ietekmīgo ierakstu koncernu Sony, taču ierakstu jomā ilgi nekas neizkustējās no nulles punkta - labi vēl, ka Arturs joprojām varēja spēlēt kopā ar savu grupu Refleksija. Beidzot februārī tika izdots albums ar duci dziesmām latviešu valodā, un marta sākumā un aprīļa vidū bija ieplānota neliela tūrīte ar četriem koncertiem, taču savas korekcijas ieviesa Covid-19. «Vienu koncertu Valmierā tomēr paspējām nospēlēt - vismaz par to prieks. Nezinu, vai to var saukt par iesildīšanos vai kā, bet vismaz viens ir mūsu kontā! Protams, bija publiski spēlēts arī iepriekš, taču ne pilnīgi visu [jauno programmu], no nulles, kas bija diezgan satraucoši, taču ļoti patīkami. Publika uzņēma labi, arī dziesmas jau zināja, tātad bija atnākuši īstie cilvēki, nevis vietas aizpildītāji. Baigais prieks par to!» telefonsarunā stāsta Arturs.
Atskatoties uz albumu Aplī, kurā iekļautās dziesmas anotācijā tiek pieteiktas «par dūrēm gaisā, sekojot sapņiem, par neizmērojamu laimi un nelaimi, par dusmām, cerībām un pārpasaulīgu mīlestību», viņš atzīst, ka emocijas ir duālas: «Arī albums būtībā ir iestrēdzis laikā un telpā, jo to nav iespējams atskaņot dzīvajā, ja varētu, tās būtu pavisam citas emocijas - vienīgās cerības, ka to tagad vismaz klausās internetā un straumēšanas servisos. Līdz ar to prieks par labi padarītu darbu un lepnums par to šobrīd sajaucas vienā katlā ar vilšanos par zaudētajām iespējām. Taču, ja atgriežamies laika joslā pirms visiem šā brīža notikumiem, tad emocijas, protams, ir fantastiskas. Man laikam apziņa par to, ka viss ir izdarīts, pašu sakomponētās un ierakstītās dziesmas ir izdotas albumā, atnāca vaļā tikai pēc Valmieras koncerta. Pat albuma prezentācijā nebija šādu emociju, bet pēc koncerta nāca lepnums par visu šo kopumu - ja redzi, kā cilvēki dzied līdzi tavām dziesmām, tātad tas ir bijis tā vērts.» Kad to visu varēs palaist dzīvajā, pagaidām nav ne jausmas, jo šobrīd visi atceltie koncerti un citi pasākumi tiek stūķēti rudenī. «Noslodze būs vājprātīga, tāpēc es jau tagad diezgan droši varu pateikt, ka savus koncertus pārcelšu uz nākamo gadu,» ļoti tālredzīgi saka Arturs. «Augustu varam neskaitīt, septembris ir pilns, oktobris ir vēl pilnāks, tātad paliek tikai novembris, kurā teorētiski varētu [rīkot koncertus], bet tad cilvēkiem nāksies pastiprināti domāt par to, kam šogad veltīt savu uzmanību, kam veltīt savus līdzekļus. Nu, un decembris, kas ir Ziemassvētku mēnesis, kurā lielākoties notiek baznīcas koncerti un attiecīgās tematikas pasākumi. Turklāt ir jau vēl viena problēma, vai visas izklaides vietas šo laiku pārdzīvos. Kaut vai, piemēram, Liepājas kultūras nams Wiktorija - kā viņiem ies rudenī, vai viņi vēl vispār būs? Koncertu vietas taču balstās uz koncertiem, taču to tagad nav, līdz ar to arī rezervēt sev kādus datumus šādās vietās šobrīd ir gandrīz neiespējami. Traks laiks, ko lai te vēl piebilst!»
Kad uzvara nav uzvara
X faktora aizkulisēs jau sen mēļo, ka uzvara šajā šovā nav nekāda uzvara - labāk ir palikt otrajam vai trešajam, jo atpazīstamība garantēta, turklāt ir brīvas rokas turpmākajai darbībai, nesaista līgums ar Sony, kas tāpat lielu labumu nedod. «Ja paskatāmies uz pirmajām sezonām, tad tam nākas pat piekrist, jo šobrīd no X faktora dalībniekiem vislabāk klājas Baritoniem un it īpaši Tautumeitām. No malas raugoties, varētu pat šķist, ka uzvara ir kā zars spieķos, bet es uz to skatos tā, ka tas vairāk ir ilgtermiņa ceļš, ka dalība šovā nav tikai ātri izšaut un pazust. Protams, ka gribētos uz tā viļņa uzreiz dūrēm gaisā mesties uz priekšu, tomēr es to uzskatu par ilgtermiņa darbu, turklāt jāsavieto to, ko gribētos, ar to, kā ir realitātē,» prātīgi klāsta Arturs.
«Pats albums patiesībā tapa ļoti harmoniski un diezgan ātrā laika posmā. Sarunas par tā izdošanu mēs sākām 2018. gada decembrī - pirms tam jūlijā bija iznākusi dziesma angļu valodā Welcome To The Game, tas bija pirmais solis ar Sony, kad viņi uzaicināja uz dziesmu rakstīšanas nometni Somijā. Ierakstījām divas dziesmas, taču otro nolēmām vēl nepublicēt, bet varbūt tās vietā ierakstīt albumu. Pirmā dziesma nebija diez ko veiksmīga: izdot dziesmu Latvijā angļu valodā, turklāt vēl Dziesmu svētku laikā - pilns komplekts, lai tas viss neizdotos. Neskatoties uz to, Sony dīvainā kārtā piekrita [albuma izdošanai] un deva mums pilnīgi brīvas rokas rīkoties, paldies viņiem par to! Pats ieraksta process no laika viedokļa bija diezgan pieņemams - tikai nedaudz ilgāk par gadu. Taču līdz nonākšanai pie albuma idejas akceptēšanas gan pagāja ilgs laiks. Ja tu man vaicāsi, kāpēc tā, tad man pat īsti nebūs atbildes. Vai nu Sony visu šo lietu neuztver pārāk nopietni vai arī - tieši otrādi - viņiem ir kāds nopietns māsterplāns šajā sakarā. Pēc loģikas spriežot, kaut ko vajadzēja darīt jau krietni ātrāk, praktiski uzreiz pēc uzvaras šovā, taču, līdzīgi kā manā, tā tas tagad notiek arī Kattie un Elīnas [Gluzunovas] gadījumos. Es izvēlos cerēt, ka viņiem tomēr ir kāds māsterplāns,» tā Arturs. Viņš ar pateicību piemin savu mentori Aiju Auškāpu, kura bijusi «fantastisks palīgs un nenovērtējams padomdevējs» gan šova laikā, gan pēc tā, gan pie līguma slēgšanas ar Sony, gan albuma tapšanas laikā: «Turklāt viņa ir vienkārši jauks sarunu biedrs sarunās par neko. Un šī ir viena no vislielākajām X faktora balvām.»
Sarunā Arturs visu laiku lieto vietniekvārdu «mēs» - kas ir šie «mēs», vai tie ir tās pašas Refleksijas mūziķi, vai arī soloprojektam tiek piesaistīta pavisam cita komanda? «Refleksija - tas ir pavisam cits projekts, taču šajā projektā arī esam mēs visi tie paši čaļi, plus kompānijā nācis klāt pianists Didzis [Dalbiņš], līdz ar to var teikt, ka tie paši vēži, tikai citā kulītē. Turklāt koncertā Valmierā varēja secināt, ka dzīvajā skanējums ir roķīgāks un smagnējāks nekā albuma ierakstā - tā tam arī jābūt, tā mēs to arī gribējām - līdz ar to tas ir pietuvinātāks Refleksijai. Taču grupa nav nomirusi, šobrīd vienkārši bija jāiepauzē [par labu soloprojektam], bet pēc tam sāksim atkal kaut ko funktierēt. Cerams, ka varēsim to apvienot, jo dvēsele tomēr svilst pēc kārtīga roka. Taču esmu ļoti apmierināts par to, ka, albumu rakstot, arī nebija jārauj šī dvēseles stīga, ka izdevās paturēt šo roķīgo skanējumu, ko radiostacijas nemīl, bet cilvēki koncertos - mīl. Priecājos, ka varējām saglabāt šo roķīgo skanējumu, jo pretējā gadījumā tā būtu diezgan liela mānīšanās attiecībā pret klausītājiem.»
No mikrofona pie kameras
Pašlaik rūjienietis ar ģimeni dzīvo Valmierā, kur viņam uzradies darbs reģionālajā televīzijā. «Šobrīd kā mūzikas pārstāvis esmu ļoti priecīgs par to, ka varu darīt arī kaut ko citu un man nav lemts nomirt bada nāvē - esmu atgriezies Vidzemes TV un kā operators iesaistījies projektā Tava klase. Ir ļoti interesanti atgriezties skolas solā!» joko Arturs. Jāpiebilst, ka televīzijā viņš nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta - tur mūziķim piedāvāts darbs jau uzreiz pēc 12. klases beigšanas. «Pirms X faktora iesākšanās es no televīzijas paņēmu pauzi - tam gan nebija nekāda sakara ar pašu šovu, vienkārši gribējās paņemt pauzīti no žurnālistikas kā tādas. Pēc tam gan vispār pārtraucu darbu televīzijā, tomēr pēdējos divos gados, ja mani paaicina, labprāt piepalīdzu dažādos projektos. Esmu no tā visa jau gana atpūties un esmu gatavs ar lielu prieku šādos projektos atgriezties - varbūt ne uz pilnu laiku, jo šobrīd nav zināms, kā ievirzīsies muzikālās lietas,» prāto Arturs.
Interesanti, ka viņa izglītošanās mūzikā stāžs ir tikai trīs gadi - mūzikas skolu tā arī nav izdevies pabeigt. Pēc vidusskolas Arturs vēlējies kļūt par kinorežisoru, taču sapratis, ka tam nav nepieciešamo zināšanu. Pēc tam - par skaņotāju, taču atkal zināšanu jomā bijis «par īsu». Kā redzams, šos savus sapņus kaut kādā mērā viņam tomēr izdevies īstenot. Jāpiebilst, ka bez minētā darba viņam šobrīd ir vēl kāds nopietns «darbs»: gada sākumā viņa un sievas Elzas (abi nesen apprecējās) ģimeni papildināja meitiņa Asnāte, bet dēlam Ernestam pirms nedēļas palika divi gadi. «Šis ir pats visīstākais un patīkamākais darbs!» smejas Arturs. «Protams, tas atkal pilnībā mainījis manu dzīvi. Ja pirms tam jau bija pierasts, ka var darīt jebko, jebkur, jebkad un ko vien grib, tad pēc dēla piedzimšanas nācās pārorganizēties. Un tagad pieteicās Asnāte, un atkal viss ir pilnīgi citādi. Taču ir lietas, kuras vienkārši ir jādara, tur neko nevar un arī nevajag mainīt. Tiesa, brīvā laika, kurā varētu apsēsties pie komponēšanas, ir krietni mazāk. Bet tas ir skaisti, tur nav ko domāt, tā tam ir jābūt. Tā mēs to gribējām.