VAKARA ZIŅAS: Leiškalns trijos naktī raud par līdakām

Latvijas Ostu asociācijas izpilddirektors, allaž mutīgais politiķis Kārlis Leiškalns nesen kārtējo reizi pabijis Ālandu salās, kur ne vien lieliski atpūties jau ierastajā vīru kompānijā, bet arī nomakšķerējis līdaku speciāli televīzijas kanāla «Rīga TV24» Roberto Meloni pavāršovam «La Dolce Vita. Ar Roberto».

Nu jau 16 gadus vismaz divas trīs reizes gadā Kārlis Leiškalns kopā ar vēl dažiem vīriem sēžas busiņā, kas lielākoties esot uzņēmēja Raimonda Gerkena sarūpēts, un dodas uz Ālandu salām makšķerēt. «Parasti busiņā ir Aigars Freimanis, kura vietā šoreiz zināmu apstākļu dēļ brauca Aigars Meļko, Māris Mednis, Motociklistu asociācijas viceprezidents Trušeļa kungs, kas vada šo autobusu, pats Gerkens un es,» stāsta Leiškalns un atzīst, ka šoreiz gan neesot baudījuši to labāko copi, jo līdakas vēl snaudušas. «Vajag baigo meistaru, tādu kā mani un varbūt arī kā Gerkens, lai viņas izceltu no dūņām. Gerkena dīķī līdaku noķert var viegli, gandrīz vai ar rokām, bet lielajā pasaules okeānā vajag daudzas iemaņas un zināšanas.» Roberto pavāršovam izmakšķerētā līdaka nebija no lielajām, aptuveni divus kilogramus smaga, bet Kārļa rekords esot 10,2 kilogramus smaga līdaka jeb, kā saka Leiškalns, vesels spainis ar gaļu! Lielāko daļu noķerto zivju copmaņu kompānija gan palaižot atpakaļ. «Otrais pasaules karš jau tālu aiz muguras, karš, kas notiek Sīrijā, mums nav īsti redzams. Esam humānisti, laižam visu atpakaļ. Ņemam zivi tikai tik, cik varam un gribam apēst. Kā mums gāja pirmos gadus... Četrsimtgramīgas līdakas, bērni - mēs viņas bliezām nost, krāvām laivā... Mūsos pamodās zvērs. Īstenībā pamodās tas, ko sauc par vīrieti, šis asinskārais mednieks. Tās mazās līdaciņas... Es citreiz naktīs ap trijiem pamostos, vienlaicīgi ar Gerkenu. Viņš katru nakti trijos mostas, dzer kafiju un pīpē. Es pamostos, nedzeru kafiju un nepīpēju, bet raudu par tām zivīm, ko mēs esam nogalinājuši bez vajadzības. Tagad mums pietiek, mēs esam paēduši. Bet toreiz mēs iznācām no badīgās Padomju Savienības, kur viss, kas kustējās, bija jānosit un viss, kas nosists, bija arī jāapēd.»

Jautāts, vai copmaņu kompānijā manāma arī draudzīga sacensība un apcelšanās, Leiškalns vien nosmej: «Ja vien jūs to dzirdētu... Kā savulaik intervijā žurnālam «Klubs» teica Ainars Mielavs, kurš bija ar mums tādā lielā kompānijā aizbraucis uz Ālandām: «Nu ziniet! Biju makšķerēt kopā ar Gerkenu, Leiškalnu un vēl dažiem tipiem un visā savā mūžā nebiju dzirdējis tik daudz rupju vārdu kā tur.» Es jums teikšu, iet diezgan... Sieviešu tur nav. Un mēs tomēr esam dzimuši padomju dzimtenē, tie izteiksmes līdzekļi, kādi nu mums ir, tādi ir, visi aizgūti no lielās kaimiņtautas, un mēs šos vārdus nežēlojam. Tie tai copei piedod citu garšu. Un, protams - kad kāds nevar noķert, un vēl tā baurošana, kad kāds noķer lielāku par iepriekšējo!» Leiškalns mīl paķert uz zoba arī savu mīļo draugu Gerkenu. «Galvenais ceļojuma sponsors tomēr ir Raimonds Gerkens, viņš ir dāsns cilvēks, ne velti dabūjis krustu par mecenātismu. Viņš drusku mecenē arī mūs. Ne vienmēr, bet pēdējais brauciens bija par viņa labumiem. Tad nu mūsu gids, zinot, ka Raimonds mums tur ir galvenais šefs, viņu iesēdināja atsevišķā laiviņā un veda pēc lielajām līdakām uz līci, kur ar parasto laivu nevar iebraukt - uz tādu «babyplace», kā mēs to saucam. Bet mūs, pārējos, vienkārši izlaida krastā. Un te Gerkens vēl nav piebraucis pie savas īpašās vietas, kad es izvelku krokodilu, to desmitnieci! Gerkens teica, ka gandrīz no laivas izkritis, dzirdēdams manus mežonīgos brēcienus. Pārējie pēc tam atstāstīja, ko esmu darījis ar to nabaga līdaku... Ar trīcošām rokām esot pagrābis akmeni, līdakai uzreiz pa galvu,» aizrautīgi stāsta Kārlis.

Savā copmaņu kompānijā Leiškalns ir galvenais pavārs. «Esmu izcils meistars uz skābu kāpostu zupu, izcils meistars uz skābeņu zupu un izcils meistars uz zirņu zupu!» Jautāts, vai katram no vīriem ir savi uzdevumi virtuvē, Kārlis iesaucas: «Es esmu ēdienu vārītājs, un tie pārējie ir ēdienu rijēji! Nē, nu, es jau tagad lieku Elmāriņam vai Mārim Mednim sagriezt sīpolus, tomātus, nomizot kartupeļus. Kādam jau trauki arī jāmazgā, bet nez kāpēc beigu beigās tos nomazgāju es pats.»

Kad itālis Roberto Meloni painteresējās, vai Kārlis piekrīt teicienam «mīlestība iet caur vēderu», politiķim atbilde nebija ilgi jāmeklē. «Nē, mīlestība neiet caur vēderu! Tā iet tieši caur turieni, caur kurieni tā iet. Ja meitene ir izcila pavāre, tas vēl nenozīmē, ka kāds viņu mīlēs. Mīlestība iet caur maigumu, caur iztēli. Šķiet, Aksels Munte ir teicis - sieviete ir spējīga iemīlēties jebkurā vīrietī, pat pēdējā vecī (Kārlis smaidot norāda uz sevi), ja vien tas rosina tās iztēli. Es, protams, iztēli rosinu, bet ar savu raupjumu es viņu nogalinu!» Starp citu, Kārlis Leiškalns atzīstas, ka dienas laikā pirmo reizi maltīti ietur vien piecos pēcpusdienā... «Jo man tāāā iet labumā! Ar mani ir tā - tikko es apēdu pirmo kumosu, mani no ledusskapja vairs nevar atraut, tikko es izdzeru pirmo glāzi vīna, tā man vajag veselas divas pudeles. Nu, neko nevar darīt, tāds liktenis!».