Par Valsts prezidenta Egila Levita pirmajiem soļiem, par valsts varas nemitīgo tieksmi ierobežot, aizliegt, kontrolēt un sodīt, par Baibu Broku un citām aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar Latvijas Ostu asociācijas izpilddirektoru Kārli Leiškalnu.
- Valsts prezidents Egils Levits ir ķēries pie darba, teicis runu, šo to paziņojis. Piemēram, ka vajag izmēzt mēslus un ka nevienlīdzība valstī nav nekāds negadījums, bet ilgstošas politikas rezultāts. Ko no tā var secināt?
- Levits man ļoti labi patīk, esmu kopā ar viņu strādājis. Runa bija izcila, labi strukturēta. Mēslu mēšana gan nav nekas jauns - atcerēsimies kaut vai bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas «Augeja staļļus», ko viņa solījās tīrīt un droši vien arī tīrīja. Jebkurā vietā, kur cilvēks dzīvo un strādā, sakrājas atkritumi, kuri laiku pa laikam jāizved pašiem vai jānolīgst pakalpojumu firma. Es nekādu īpašu pārmēslojumu pašlaik neredzu - ir normāls attīstības process, kas varēja varbūt būt labāks, iespējams, tiesiskāks, iespējams, saregulētāks, tomēr Latvija iet savu gaitu un demokrātijas, vārda brīvības, arī tiesiskuma ziņā nebūt nav pēdējā valsts pasaulē. Korupcija un problēmas banku sistēmā pastāv ne jau tikai Latvijā, bet arī pat tajās valstīs, kuras uzskatām par paraugu. Es vairs neatceros nevienu konkrētu frāzi no Levita runas parlamentā, amatā stājoties, bet tā bija skaidra, laba politiska runa.
Nevienlīdzība ir problēma, ar kuru saskaras visas valstis, arī pašas sociāldemokrātiskākās, kur šķiet, ka viss ir sakārtots. Instrumenti, kas nevienlīdzību var mazināt, ir veci un pārbaudīti - nodokļus vieniem mazākus, citiem lielākus. Taču tie, kas rada darba vietas un maksā nodokļus, sūdzas par pārāk lieliem nodokļiem. Redzam, ka restorānu biznesā un citos biznesos cilvēki par nodokļiem saka, ka tie jau vairs nav panesami. Nevienlīdzības mazināšana ir valdības uzdevums, un valdībai jāskatās, kur ar nodokļiem var rīkoties stingrāk, kur brīvāk. Levita runā nebija kādu pārsteidzošu jaunumu, bet struktūra bija skaista.
Vai Levits kļūs par visas tautas prezidentu, «princesi Diānu», to es nezinu. Būs cilvēki, kuriem viņš vairāk vai mazāk patiks un nepatiks. Katrā ziņā nebūs tā, ka tautas masas pie Brīvības pieminekļa elsīs: «Re, kur Viņš!» Un nenograuzīs zāli, pa kuru viņš gājis, kā to esot darījušas bītlu fanes. Satversme ļoti precīzi nosaka, kādas ir Valsts prezidenta funkcijas, līdz ar to pārāk liela aizraušanās ar Saeimas sēžu sasaukšanu un Ministru kabineta sēžu darba kārtības noteikšanu nebūs vajadzīga. Ceru, ka Levits būs labs prezidents, domu viņš prot noformulēt, turklāt vairākās valodās. Domāju, ka, visticamāk, viņš nostrādās divus termiņus pēc kārtas.
- Kā vērtējat vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces (Attīstībai/Par!) teritoriālo reformu? Un to, ka viņš tik ļoti apkaro iedzīvotāju aptaujas pašvaldībās?
- Aptaujas jau var rīkot, un tās pašvaldība var pasūtīt sociologu firmām. Taču kas būtu, ja varētu rīkot referendumus par budžetu? Tad budžetu vispār nebūtu iespējams pieņemt. Reformas laikā var rīkot aptaujas, var tikties ar iedzīvotājiem, bet tie nevar būt pašvaldību referendumi, kas var skart reformas rezultātus. Jo zināms taču, kā vietvaras ir iegrimušas savās mikropasaulītēs, zināms, cik spējīgi būtu pašvaldību līderi izmantot šos referendumus. Tad labāk nesākt. Reforma ir nepieciešama, manuprāt, to saprot visi.
6. Saeimas laikā bijām viena soļa attālumā no pašreizējai ļoti līdzīgas reformas, ko rosināja premjers Andris Šķēle. Tur bija iecerēti 26 novadi plus lielās pilsētas. Reforma ir vajadzīga, un tās rezultāts neapšaubāmi būs atkarīgs no strikta, kopēja viedokļa koalīcijā. Ja šādas nostājas nebūs, tad sāksies drupināšanās - atšķels vieniem, piešķirs citiem, sarunās ar vieniem, uzmetīs trešos un tā tālāk. Reforma ir jāveic tādēļ, lai pašvaldības varētu bez dotācijām koncentrēt tādus resursus, lai finansētu pašas sevi vai vismaz savus administratīvos izdevumus. Reforma ir ārkārtīgi grūts darbs. Francijā ar teritoriālo reformu netika galā pat pats Šarls de Golls un bija spiests atkāpties no prezidenta amata.
- Visi deputāti šokā - aizturēta Baiba Broka… Ko tas nozīmē? Neviens neko nesaprot.
- Es arī nesaprotu. Pagaidām maz informācijas par to lietu. Man Baiba Broka (Nacionālā apvienība (NA)) ir simpātisks cilvēks, man ar viņu ir labas attiecības. Ir cilvēki, kam paskaties acīs un uzreiz redzi, ka tur gail alkatība. Broka nav tāds cilvēks. Viņa ir darbīga, laba juriste, un es domāju, ka diezin vai viņa ielaistos koruptīvos darījumos. Vai Broka un uzņēmējs, labdarības, kultūras un sporta organizāciju sponsors Guntis Rāvis būtu veikuši ko koruptīvu? Domāju, ka par to ir ļoti skeptisks gandrīz viss politiskais spektrs, ieskaitot pat visniknākos Nacionālās apvienības konkurentus. Bet ir, protams, viena suga, kas par Brokas aizturēšanu nevaldāmi priecājas, kurai vislielākā laime ir cita cilvēka nelaime, kurai lielāko baudu sagādā, ja kādu arestē, nomauc nagus un iemet cietumā. Šādu sugu pārstāvoša partija bez problēmām pārvar 5% barjeru, lai ietiktu Saeimā, un pat izveido ļoti lielu frakciju.
- Latvijas Universitātē (LU) ir ievēlēts rektors - pat divreiz ievēlēts, taču izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP) strādā pie tā, lai valdība neapstiprinātu rektoru amatā. Tāds kā jautājums no matemātikas uzdevumu grāmatas: cik reižu LU Satversmes sapulcei jāievēlē rektors, lai viņš varētu kļūt par rektoru?
- Dzird baumojam par Broku, ka viņas aizturēšana, iespējams, saistīta ar kādām nekustamā īpašuma darboņu spēlēm pret viņu. Iespējams, arī šajā gadījumā LU rektora ievēlēšanas procesu cenšas ietekmēt dažas «spiediena grupas».
LU Satversmē ievēlēšanas kārtība nav detalizēti aprakstīta, bet ievēlēšana izrietēja no balsošanas loģikas. Līdz ar to, pēc manām domām, rektors ir ievēlēts, bet Šuplinskai var būt cits viedoklis un valdība var neapstiprināt par rektoru Indriķi Muižnieku. Un tad atkal būs vēlēšanas.
Bet kādā velnišķā veidā ir savijušies notikumi! Broka ir LU rektora vietniece, LU ir vērtīgi nekustamie īpašumi, pēc kuriem snaikstās alkatīgi darboņi, JKP cenšas traucēt rektora ievēlēšanu. Kaut kas tur apakšā gruzd. Notikumi risinās vasaras laikā, kad visi ir noguruši, valdība pat paņēmusi sev atvaļinājumu. Un tad lietiņas parādās sakritību laikā, sakritību telpā un sakritību interesēs. Kad šādas trīs lietas ir kopā, notiek brīnumu lietas.
- Brīnumu lietas notiek arī Rīgas domē. Kas, pēc jūsu domām, rīdziniekiem būtu labāk - ārkārtas vēlēšanas vai tomēr kaut kāda mēra piemeklēšana un ievēlēšana?
- Man kā cilvēkam, kas izmanto Rīgas infrastruktūru, bet nedzīvo Rīgā, būtu labāk, lai dome nostrādā tai atvēlēto laiku bez ārkārtas vēlēšanām. Ir, protams, partijas, kas sludina, ka vajag ārkārtas vēlēšanas, taču tās nemaz tik ātri nevar notikt. Līdz ar to šāda ārkārtas dome strādās pavisam īsu laiku. Ir politiskie spēki, kas domā, ka šādā veidā varēs kaut ko vinnēt. Lielākie ārkārtas vēlēšanu entuziasti ir Vilnis Ķirsis (Jaunā Vienotība) un «bezkompromisu tiesiskuma» JKP. Tie nav gatavi ne par ko vienoties, ne ko runāt, ne darīt. Jāteic, arī dome, kurā paliek tie paši, kas jau bija valdošā koalīcija, nav spožs variants. Var gadīties, ka ārkārtas vēlēšanas būs. Taču cik tādā gadījumā JKP un Jaunā Vienotība varēs uzlabot savu pašreizējo necilo pārstāvniecību domē, ir grūti teikt. Acīmredzami draud rupja iejaukšanās Rīgas satiksmes finanšu lietās, kas varētu nozīmēt daudzo un ļoti plašo braukšanas atvieglojumu atcelšanu vai samazināšanu sabiedriskajā transportā pensionāriem, invalīdiem, skolēniem. Un cik tā jaunievēlētā dome, kas būs pieņēmusi atvieglojumu samazināšanu, pēc tam būs populāra, to grūti pateikt. Bet, ja politiķi grib, tad viņiem ir iekšēja pārliecība vai vismaz cerība, ko sauc par mierinājumu. Bet, kam ir mierinājums, mēs jau zinām.
- Satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP) izteica neuzticību Latvijas dzelzceļa valdei, apgalvojot, ka tur korupcija; bezkompromisa tieslietu ministrs Jānis Bordāns rakstīja vēstuli ārzemju vēstniecībām, ka tiesu varā visi nelieši. Vai tas uzlabo valsts reputāciju, tēlu, konkurētspēju?
- Gaidīt palīdzību no ārzemēm nav tikai latviešu netikums - arī Ostaps Benders teica: «Ārzemes mums palīdzēs!» Nekas jauns nav arī tas, ka partijas, kas nāk pie varas, cenšas iepriekšējos kadrus nomainīt pret savējiem. Es varētu tikai slavēt Latvijas dzelzceļa valdi, es tai uzticos, bet ar dievpalīgu es neesmu satiksmes ministrs. Skatos, ka tas utopiskais virziens, kas bija uz ostu valžu pārvēršanu par akciju sabiedrībām, pašlaik ir sabremzējies. Acīmredzot tas «ģenerālis», kas šo parādi komandēja, ir iekļuvis diezgan lielās sprukās - spriežot pēc notikumiem, kas tiek aprakstīti publiskajā telpā, Šveices advokātam Rudolfam Meroni ir radusies virkne ļoti nopietnu problēmu ar Latvijas tiesībsargājošajām institūcijām, lai gan šīs pašas institūcijas agrāk viņu ļoti loloja un mīlēja.
Arī ministra neuzticība Latvijas dzelzceļam, visticamāk, ir no Šveices, kur zaļās kalnu nogāzēs staigā govis ar zvaniņiem un kazas, kas pienu nedod. Esmu plašsaziņas līdzekļos lasījis, ka ir viens ar Meroni saistīts uzņēmums, kuram ir biznesa intereses ietekmēt Latvijas dzelzceļa lēmumus.
- Kas ir «bezkompromisu tiesiskums»?
- JKP dzīvo ar lozungu sirdī, ka valsts ir pāri visam. Bet cilvēkam jābūt pāri visam! Valsts ir nepieciešama organizācija, kurai ir tiesības sodīt. Kamēr tie politiķi, kas sevi sauc par konservatīvajiem, un pat arī tie, kas sauc sevi par liberāļiem, to nesapratīs, viegli nebūs. Tiesiskums ir tiesiskums, un tam nav jākabina klāt «bezkompromisu» vai kas tamlīdzīgs. Tiesiskuma centrā ir cilvēks. Tāda situācija, kad valsts vērš savus sodošos instrumentus pret cilvēku un šaubas tulko par labu nevis cilvēkam, bet pret viņu, nav tiesiskums.
JKP un ne tikai šī partija brēc, ka slikti ir padomju cilvēki, ka komunisti sliktie, ka vajag jaunus spēkus. Kāda nozīme laikiem un vecumam? Es biju brīvs padomju laikā un esmu brīvs tagad.
Ir netikums, kas piemīt ne tikai JKP, bet Latvijas politikai kopumā. Izpratnē par tiesiskumu un valsts attiecībām ar cilvēku viņi kopē Krievijas likumus. Brīvības sajūta ir iekšēja garšas sajūta. Paaudžu nomaiņa ir daļēji jau notikusi, taču tie jaunie, kas ir atnākuši, nav kļuvuši brīvāki. Politiķi, kas sevi sauc par liberāļiem, nemitīgi ražo jaunus likumus pēc tāda parauga, ka aizliegšu Jānim dzert pēc 10.00, tāpēc ka Pēteris ir nodzēries. Aizliegs pirkt benzīntankos? Kāda tādiem aizliegumiem jēga? Man pat prātā nenāk tur pirkt, jo tur ir dārgāk, bet, ja kādam vajag, lai viņš pērk!
Viņi aizliegšot lielveikaliem cenu akcijas dzērieniem! Tas man vispār iedūrās sirdī kā tāds pīlādža iesms. Viss mans dzīves saturs ir uz vienu Itālijas vīnu, kas parasti maksā 14 eiro, bet akciju laikā septiņus. Tad es to pērku. Tie, kas sevi sauc par liberāļiem, to vien gudro, ko vēl aizliegt. Un azartspēles arī aizliegs. Atļaus tikai četrzvaigžņu viesnīcās.
Tas, kurš gribēs nospēlēties, atradīs vietu un veidu, kā pazaudēt naudu. Ko tāds aizliegums nozīmē - ka četrzvaigžņu viesnīcas to lobē vai ko? Visi šie lēmumi maisās lozungu putrā. Mans nosacītais brālēns ir nospēlējies, un tad viņi apelē pie manis kā pie elektorāta, ka viņi būs labie un aizliegs. Bet viņš, mans nosacītais brālēns, aizvilksies uz četrzvaigžņu viesnīcu.
Viens gudrinieks nesen teica, ka ir tikai divas ideoloģijas - liberālisms un fašisms. Ar to domāts korporatīvais dučes fašisms. Vai nu cilvēks ir galvenais, vai valsts ir galvenā. Politiskajām partijām derētu par šīm lietām mazliet padiskutēt - kas ir kas, un ko no tā tu pārstāvi. Politiskajām partijām tas būtu svētīgi. Tām ir jākļūst brīvākām.
- Ministru kabinets jau dodas «brīvības virzienā». Tagad aiziet uz mēnesi atvaļinājumā. Agrākos laikos pie bargā Andra Šķēles valdīšanas tieši vasarās, kad Saeimai ir atvaļinājums, tika ražoti simti likumu un likumu grozījumu.
- Tas bija tagad jau sen atceltā Satversmes 81. panta kārtībā, kas Saeimas sesiju starplaikā ļāva valdībai pieņemt lēmumus ar likuma spēku. Tagad ir citas partijas un cita situācija.
- Kā darbojas Krišjāņa Kariņa (Jaunā Vienotība) valdība?
- Valdība baidās par savu nākotni. Kariņš ir simpātisks ar savu ieinteresētību lietās un cilvēkos - viņš pieiet klāt ikvienam, ko redz valdības namā, un runājas, pat ja nepazīst cilvēku. Viņam nav tādu kompleksu kā daudziem šeit Latvijā. Bet ir skaidrs, ka pienāks oktobris un budžets, un populisti, kas ir visu ko utopisku sasolījuši, gribēs savām sapņu pilīm naudu. Tad sāksies kašķi un strīdi, kas var beigties ar beigām.
