Aptaujājot konkrētās dienas jubilārus, lielākoties nākas saņemt standartveida atbildes: pasēdēšu ar draugiem un ģimenes lokā, lielas svinības netiek plānotas utt. Uz grupas Borowa MC ģitāristu Ingaru Gusānu jeb metālmūziķi un kārtīgu rokmūzikas fanu Sovvaļnīku tas neattiecas.
Ja pat kāds neatminēsies mūziķi Ingaru Gusānu darbībā uz skatuves, tad pēc ntajiem auskariem ausīs un gredzeniem uz pirkstiem noteikti. Taču viņš ir arī klasiskās filoloģijas doktors, pasniedz lekcijas universitātē. Trešdienās latgalietis to dara Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē Visvalža ielā, līdz ar to atbilde uz jautājumu par dzimšanas dienas svinībām nudien ir interesanta. «Diezgan drausmīgi [svinēšu], lai neteiktu vēl vairāk,» atklāts ir Ingars Gusāns. «Man trešdien ir jābūt Rīgā, tātad celšos nedaudz pāri pieciem. Sakārtošos, iešu uz vilcienu, tad braukšu uz Rīgu – tas prasīs trīs stundas. Pēc tam iešu uz darbu, lasīšu četras lekcijas. Pēc tam skriešu uz Juridisko fakultāti parakstīt protokolus par eksāmeniem, kas bija notikuši jau iepriekš. Tad es mēģināšu virzīties uz tirdzniecības centra Mols pusi, kur es ceru izņemt mašīnu no remonta – ja tā būs sataisīta, tad ap astoņiem vakarā iekāpšu mašīnā un varēšu sev beidzot pasniegt dāvanu, tas ir, iebraukt statoilā un apēst speciālo kabanosu. Tad braukšu uz mājām Rēzeknē, tur tikšu ap divpadsmitiem naktī, un tā es būšu pavadījis savu dzimšanas dienu. Ak, jā, vēl es sev varēšu sagādāt tādus priekus, ka starpbrīžos aiziešu paēst skolas kafejnīcā – tur varēšu nopirkt kādas kūciņas. Lai gan... Sen tur neesmu bijis, nezinu, vai man tās kūciņas patiks, tāpēc pieļauju, ka atpakaļceļā tomēr mēģināšu sev sagādāt prieku, okupējot un bombardējot pa ceļam esošos statoilus,» smejas mūziķis.
Savu dzimšanas dienu viņš ieplānojis tā: helēnisma literatūra, kas ir viena no sengrieķu kultūras sastāvdaļām, biogrāfiskā proza, kas arī ir no šīs pašas sadaļas, bet pēc tam paredzēts kopā ar studentiem palasīties kaut ko no Homēra Odisejas. «Trešdiena būs ļoti aizraujoša, šis 17. datums mani patiešām sašauj: ja es būtu uz vietas Rēzeknē, tad citādāk, bet šoreiz būs tikai darbs, darbs un darbs. Saslimu un neaizbraucu [uz Rīgu] iepriekšējā nedēļā, bet tagad došos un dažus studentus vaigā redzēšu pirmo reizi, kas rada papildu satraukumu,» saka Ingars. «Šoreiz tā lielākā dāvana varētu būt tāda, ka iekāpšu mašīnā – tur metāla diskiņi stāv, ielikšu normālā skaļumā, un tad šīs četras stundas atpakaļceļā būs labākas. Liekas, ka es tur atstāju Accept, laikam arī Judas Priest un Katatonia. To patiešām gaidu ar prieku, jo pašlaik es pa Rēzekni pārvietojos ar moskviču – biju spiests palūgt to apgreidēt braukšanas kārtībā. Moskvičs nāca kā glābējs: iegāju garāžā, paskatījos uz to un redzēju, ka tas ir iedarbināms. Tā nu nēsājos pa Rēzekni ar šo savu zilo džipiņu.» Ingara mašīna remontā esot jau trešo nedēļu – kāds uzskrējis virsū. Savukārt moskvičam izdevies iziet tehnisko apskati, uzliktas ziemas riepas un braukt var! «Man apsolīja, ka manējā mašīna būs sataisīta, citādi es ar vilcienu nebrauktu, bet pieļauju, ka taisītu avantūru un brauktu savā dzimšanas dienā uz Rīgu ar moskvičiņu. Taču vienu dāvanu jau esmu saņēmis, tāpēc piektdien braukšu atkal uz Rīgu – šī dāvana ir tāda, ka man ir biļetes uz grupas Dzelzs vilks albuma perfekta rītdiena lielkoncertu [Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā] – tā man vismaz būs tāda kā kompensācija par visām šīm mocībām,» stāsta Ingars. Jā, cik tad viņam aprit? «42,» norūc Ingars. «Ja vari, tad vecumu neraksti, bet, ja jāraksta, tad dari tā. Pēc kādiem 35 gadiem es sāku par to neinteresēties – ne cik gadu, ne kādas svinības. Es diemžēl piederu pie tiem, kuri ar nepatiku uzņem vecumu. Nevar teikt, ka tā dara visi: ir tādi, kas to pieņem mierīgi un saprot, ka katrā vecumā ir savi foršumi, bet man šobrīd ir kaut kāda psiholoģiskā pretestība tam.».
