"Cara laikā pilsētas ielas bija cieši saistītas ar Latvijas ģeogrāfiju. Pārdaugavas ielām tika piešķirti Kurzemes pilsētu un apdzīvoto vietu nosaukumi: Kandavas, Tukuma, Ventspils iela. Tādēļ meklējot ielu ar kurzemnieciskas izcelsmes vārdu, varat nešaubīties – to atradīsiet Daugavas kreisajā krastā," ziņo portāls info.riga.lv sadarbībā ar Iļju Dimenšteinu.
"Tikmēr Pēterburgas priekšpilsēta kalpoja par pārstāvi Vidzemei, kā arī Pērnavas, Vīlandes un Tērbatas guberņām Liflandē. Tas izskaidro, kāpēc šeit atrodas Cēsu, Tērbatas un Pērnavas iela. Bet ar Latvijas austrumu daļas pilsētām un ciematiem ir saistīta Latgales priekšpilsēta: Jēkabpils, Ludzas, Jersikas iela… Jāsaka gan, ka ielu nosaukumi jau izsenis saistīti ar dažādiem kurioziem.
No bebriem uz audējiem
Bebri mūsu pilsētā nav nekādi nesenie iebraucēji. Galvassāpes pilsētniekiem tie sagādāja jau viduslaikos, kad visa teritorija no tagadējās LU Ekonomikas fakultātes ēkas Aspazijas bulvāra un Krišjāņa Barona ielas stūrī līdz dzelzceļa stacijai bija sadalīta nelielos aizsprostos un dambjos.
Tas, protams, bija bebru zobu darbs! Viņi pamanījās samaitāt arī lopu ganības, pārvēršot tās purvos. Šādā veidā izpelnījušies ievērību, bebri tika arī paši pie savas ielas – vecpilsētā parādījās Beberstraße jeb Bebru iela.
Vēlāk vienu burtu nosaukumā nomainīja, un iela pārtapa par Weberstraße, kas nozīmē Audēju iela. Ar audējiem gan šī apkaime nekad nebija saistīta.
Siļķu kungi
Arī Kungu ielai senākos laikos nebija nekāda sakara ar kungiem, bet gan ar … siļķēm. Uz šīs ielas norisinājās siļķu tirdzniecība, turklāt viduslaikos tā bija centrālā iela, kas veda austrumu virzienā – pa turieni siļķes ceļoja tālāk uz Krieviju. Kad uzbūvēja maģistrātu, Heringstraße (Siļķu iela) pārtapa par Herrenstraße (Kungu iela). Tikai dažu burtu atšķirība, bet uzreiz pavisam cits līmenis... Laikam jau toreiz šķita, ka Siļķu iela nav pārāk cienījama izvēle maģistrāta atrašanās vietai, tāpēc arī radās daudz skanīgākais nosaukums – Kungu iela. Padomju laikā tā kļuva par Daugavas ielu, bet XX gadsimta 90. gados tai atkal piešķīra iepriekšējo nosaukumu – Kungu iela. Vēsturiskās patiesības vārdā gan ielas nosaukumam būtu jāatgriežas atpakaļ pie siļķēm.
Uzskatāma atšķirība starp ielas nosaukumu un realitāti ir Grēcinieku iela – nekādi īpaši lielie grēcienieki tur nekad nav dzīvojuši. Šajā ielā atradās maģistrāta locekļa Sundera nams, no kura tad nāk nosaukums Sünderstraße – Grēcinieku iela. Namīpašnieka uzvārdā atlika nomainīt vienu burtu, un ielas nosaukums ieguva savu intriģējošo pieskaņu. Tiem, kuri Padomju laikus vairs neatceras, būs interesanti uzzināt, ka tolaik šī iela tika dēvēta “Padomju Savienības varoņa” Imanta Sudmaļa vārdā.
Kārlim Ulmanim par godu
Krietns skaits ielu tika pie jauniem vārdiem Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa laikā. Tā, piemēram, Esplanāde pārtapa par Vienības laukumu, Doma laukums par 15. maija laukumu, bet 13. janvāra ielu pārdēvēja par Kārļa prospektu.
Tieši ar šo prospektu saistās kāds īpaši intriģējošs stāsts. Pēc 1934. gada apvērsuma jaunās varas izdabātāji atcerējās, ka 13. janvāra ielu pirms revolūcijas sauca par Kārļa ielu. Tad nu viņi ielai piešķīra pretenciozu nosaukumu – Kārļa prospekts.
To gribēja pārvērst par plašu maģistrāli ar laukumu, turklāt plāns paredzēja nojaukt ēkas ielas abās pusēs, lai to vietā izbūvētu desmit stāvu augstus namus. Celtniecība sākās pie Vaļņu ielas, kur tika izrakta būvbedre projekta pirmajai ēkai – Pasta krājbankai. Taču tiklīdz būvbedre bija izrakta, tā atgadījās kas neparedzēts – no zemes dzīlēm izšāvās smirdīga ūdens strūkla. Laboratoriskie izmeklējumi ziņoja, ka ir uziets sērūdeņraža avots, kurš pēc sastāva līdzinās Baldones ūdeņiem.
Būvniecības darbi tika pārtraukti, un atbildīgās personas pieņēma lēmumu kādreiz nākotnē šeit celt balneoloģijas iestāde. Taču viss tā arī palika tikai ieceru līmenī, un vēlāk šajā vietā ierīkoja skvēriņu. Atbrīvot nepaspēja arī Kārļa laukumu krastmalā, un piemineklis vadonim viņa dzīves laikā tā arī netika uzstādīts. Jāpiezīmē, ka šī vieta bija izvēlēta ar gudru nolūku – iebraucot ar vilcienu Rīgā, pilsētas viesus uzreiz sagaidītu prezidenta statuja.
Savas dzīves laikā Ulmanis vismaz vārdos bija pret šāda veida godināšanu. Viņš, piemēram, neatļāva savā vārdā pārsaukt Tērbatas ielu, uz kuras dzīvoja, lai arī tam bija daudz gribētāju. Savu lēmumu Ulmanis pamatoja visai savdabīgi: „Ja manā vārdā tiks nosaukta iela, arī ministri sev par godu gribēs ielas. Bet es vismaz esmu mūžīgs, taču viņi, blēži, nāks un ies.”
Jaunajā Vienības laukumā, ko šodien dēvē par Esplanādi, svētku laikā vienmēr skanēja slavinājumi vadonim. Iestudējumos, kas tika rādīti publikai, tika tēlots Ulmanis, un šajos tēlojumos no diplomātu ložas noraudzījās arī pats lugas galvenais varonis. Vēlāk Anglijas sūtnis rakstīja, ka tas esot bijis pretīgi. Vecās ēkas Ulmanis grasījās nojaukt ne tikai Kārļa prospektā, bet arī Kaļķu ielu tagadējā Krievu teātra rajonā bija plānots pārvērst par platu maģistrāli ar izeju uz Daugavu. To izdarīt gan nepaspēja, taču Rātslaukumā zem buldozeru ķēdēm sagruva divi desmiti viduslaiku ēku. To vietā bija ieplānots uzcelt īpaši augstu rātsnamu.
Visas atklātnes – no autora kolekcijas," informē info.riga.lv.
AVOTS: https://info.riga.lv/lv/vesture/no-bebru-lidz-audeju-ielai--ka-mainijusies-rigas-ielu-nosaukumi/