Lēkšana pār zīdaiņiem, radinieku pelnu ēšana, kaltēta līdakas galva jaunajam pārim – tādi neparasti un dīvaini mēdz būt dažādu pasaules tautu tradicionālie rituāli.
Veicot dažādas rituālas darbības, cilvēks tic, ka ar tām tiks sasniegts noteikts rezultāts. Sakrālajā laikā un telpā tam tiešām bija/ir nozīme, tomēr mūsdienu pragmatiskajā pasaulē daudzviet ieražas saglabājušās tikai ārēji, zaudējot dziļāko nozīmi. Tomēr joprojām gluži neapzināti arī ikdienā mēs turpinām spļaut pār kreiso plecu vai pieklauvēt pie koka, «ka tik kas nenotiek»; Jāņu rītā mazgāties rasā, lai veselība būtu, un kur nu vēl visi komplicētie godu rituāli un izdarības!
Katra tauta ir unikāla, un visām vēstures attīstības gaitā izveidojušas savas tradīcijas, ieražas un rituāli. Tie ir visdažādākie - gan vienkārši, gan ārkārtīgi komplicēti; gan skaisti, gan baisi. Daži no tiem citu tautu pārstāvjiem patiesi var šķist visai dīvaini, jocīgi vai pat šokējoši.
Mirušie dzīvo pēcnācējos… tiešā nozīmē
Janomami indiāņi apdzīvo pārsimt apmetņu, kas izkaisītas Brazīlijas ziemeļos un Venecuēlas dienvidos, un rituāli šo indiāņu dzīvē spēlē lielu lomu.
Interesanti, ka janomamo indiāņi visus ļaudis uzskata par saviem attāliem radiem, kas it kā runā kropļotā janomamo valodā; viņi nedala cilvēkus pēc tautībām. Pašidentifikācija notiek, ņemot vērā dzīvesvietu, ciemu; viņi paši neuzskata sevi par piederīgu kādai lielākai, vispārīgai grupai. Katram ciemam ir savs vadonis, ko parasti izvēlas ciema vīri brieduma gados, raugoties, lai par galveno kļūtu tas, kuram vislielākā politiskā vara. Janomami allaž bijuši neprātīgi kareivīgi un savulaik to vien darījuši, kā plēsušies ar kaimiņiem.
Janomami kultūrā rituāliem ir ārkārtīgi liela nozīme. Visas svarīgākās norises - bērna dzimšana, gatavošanās medībām, ienaidnieka nonāvēšana, menstruācijas - tiek iezīmētas ar daudzskaitlīgiem un daudzveidīgiem rituāliem. Par godu labai ražai tiek rīkotas lielas dzīres, kurās ielūdz arī kaimiņu ciemu iedzīvotājus, bet ar medījumu un izaudzētajiem banāniem janomami nedalās ar citiem!
Viens no janomami rituāliem, kas mums šķiet pagalam dīvaina un pat riebīga paraža, ir ēst nomirušo pelnus. Pēc nāves, kas pārējos janomami izsauc milzīgas dusmas (uz nāvē vainojamo ļauno garu), aizgājēja ķermeni izrotā ar spalvām un izkrāso, mutē ieliek zelējamo tabaku. Apkārtstāvošie sāk dziedāt, saukt nomirušā dvēseli, lūdzot to atgriezties ķermenī. Tas nenotiek, tāpēc vēlāk sākas apraudāšana. Pēc tam līķi sadedzina, turklāt kremācijai jānotiek diennakts laikā no nāves brīža. No atdzisušajiem pelniem radinieki izņem kaulu fragmentus, ko pēc nedēļas samaļ miltos, bet vēl pēc ilgāka laika sajauc ar plantāniem jeb cepamajiem banāniem un ēd visi ciema iedzīvotāji. Pīšļus ēd pakāpeniski, atlikumu uzglabājot ķirbī. Nereti tos iejauc ceļmallapu zupā. Tiek uzskatīts, ka nomirušā gars turpina savu dzīvi tuvākā radinieka, khm, iekšienē… Interesanti, ka tajā pašā laikā ēst asiņainu gaļu ir stingri aizliegts un janomami ļaudīm tas šķiet izcili pretīgi.
Jāpiebilst, ka kristietībai pievērst šīs cilts indiāņus neizdevās nekādi, un misionāri cits pēc cita gadsimtu laikā kapitulēja. Tikai 2013. gadā kādai kristiešu misionāru organizācijai izdevās īstenot veiksmīgi evaņģelizācijas programmu un pievērst savai ticībai 400 cilvēku no cilts, ko dēvēja par “tiem, kas ielauž galvaskausus”. Šie karotāji nu rāmi pieņēma jaunus rituālus - kristīšanu ar ūdeni un svēto vakarēdienu, kam šajā gadījumā tika izmantota ēdamā manioka un kāpostu palmas sula.
Dēmoni ar kastaņetēm un zirgu astriem - pret bruku
Reizi gadā mazajā Kastriļjo de Mursijas pilsētiņā Spānijas ziemeļos notiek īpatnējs rituāls - par dzelteniem dēmoniem pārģērbušies vīrieši lec pāri zīdaiņiem. Vietējie tic, ka tādā veidā bērni tiek attīrīti no grēka un augs stipri un veseli. Šo rituālu sauc par El Kolačo, un tas notiek jau kopš 1621. gada, parasti svētdienā apmēram divus mēnešus pēc katoļu Lieldienām. Šī tradīcija, kā daudzas, ir pagāniskā un kristietiskā sajaukums - piemēram, mācītājs rituāla sākumā it kā “izdzen velnu” utt. Pats lēciens ir kā attīrīšanas akts, bet, tā kā tā tomēr nav kristiešu tradīcija, kādā brīdī pāvests Benedikts XVI palūdza spāņu mācītājus nepiedalīties šajos svētkos. Katoļu pāvesti arīdzan uzstājuši uz šā rituāla pilnīgu aizliegšanu, sakot, ka tā ir māņticība un tai nav nekāda sakara ar reliģiju. Vietējie gan nepadodas, jo tradīcijai ir jau 500 gadu, turklāt nevar noliegt, ka šajā pilsētiņā bērni tiešām ir reti spēcīgi un veselīgi. Un spāņu baznīca, tieši otrādi, nolēma pastiprināt savu dalību šajā tradīcijā, tāpēc nu jau pēc tam, kad El Kolačo dēmoni pārlēkuši pāri mazuļiem, Burgosas provinces arhibīskaps svētī bērnus un apslaka tos ar svēto ūdeni, tādējādi piešķirot rituālam katoliskas iezīmes. Nereti pie matračiem ir uzstādīti arī mazītiņi altārīši, rotāti ar ziediem un reliģiskiem simboliem. Svētku dienas sākumā cauri pilsētiņai iet procesija ar krāšņajiem dēmoniem, pilsētiņas katoļu kopienu un baznīcas tēvu. Ļaudis no balkoniem izkarina palagu vai balta audekla gabalus kā tīrības un šķīstības simbolu, lai atbaidītu velnu. Pieņemts, ka “El Colacho” nozīmē “velns”, bet, no kā īsti nosaukums cēlies, nav vairs īsti zināms. Pieļauj, ka tas attiecas uz zirgu astru pušķīti, ar ko dēmons ieper tos, kas viņu apvaino. Atbilstoši tradīcijai dēmons ir spilgti dzeltenā kostīmā un koši izkrāsotā maskā, vienā rokā tam ir zirga astri, otrā - kastaņetes.
Pār iepriekšējā gadā dzimušajiem zīdaiņiem, kurus, skaisti saģērbtus, vecāki maigi sagulda uz matračiem, sparīgi lec vairāki “dēmoni”. Lēcēji ir īsti meistari, un līdz šim nekad nav noticis neviens nelaimes gadījums. Lēciens ir simbolisks, rituāls akts, kas attīra un aizsargā bērnus pret raizēm un slimībām. Īpaši labi palīdzot pret bruku.
Līgavai matus nost!
Kāzas vēl aizvien ir godi, kas bagāti ar dažādiem rituāliem, faktiski viss process ir viens liels rituāls. Ir daudz dažādu kāzu ieražu, un, tā kā lielai daļai laiks izdzēsis jēgu un izcelsmi, daudzas no tām šķiet vismaz dīvainas. Tālu nav jāmeklē - tepat, gandrīz pie mums kaimiņos.
Ir tāda pavisam, pavisam neliela somugru tautiņa voti, dzīvo Ingrijā, teritorijā pie Lādogas ezera Krievijā. Pēc sarežģītiem un skarbiem vēstures līkločiem mūsdienās votu palicis vien daži desmiti, bet varbūt arī tik daudz vairs nav… Bet arī mazskaitlīgumā viņi allaž stingri turējuši godā tradīcijas. Starp citu, kā karagūstekņi pāris tūkstoši tika atvesti 15. gadsimtā uz Latvijas teritoriju un nometināti Zemgalē. Te tos iedēvēja par krieviņiem. Savas tradīcijas un identitātes pazīmes viņi arī šeit cauri gadsimtiem turēja tik stingri, ka tās ietekmēja arī vietējo etnogrāfisko kultūru, piemēram, Zemgales tautastērpos parādījās jauni, šejienei neraksturīgi motīvi.
Vēstures avotos teikts, ka voti bija slaveni ar savu iznesību, darbspējām un apķērību. Votu sievietes tika slavinātas kā labi noaugušas, gaišmatainas skaistules, kam tērpi bagātīgi apšūti ar pērlēm un zvaniņiem, tāpēc tās bija dzirdamas jau no liela attāluma. Vēsturiski šī tauta piekopusi pagānisko dzīvesziņu, bet vēlāk kristietība tās krietni paplucinājusi vai arī, kā daudzviet, viss pamatīgi sajaucies kopā.
Votiem bijusi kāda neparasta kāzu tradīcija. Puišiem bija ļauts precēties no 15 gadu vecuma, meitenēm - no 14 gadu vecuma. Jaunieši drīkstēja sev noskatīt mīļoto paši, bez vecāku palīdzības un iejaukšanās. Pat vēl vairāk - pirmie par saderināšanos uzzināja nevis vecāki, bet pareizticīgo mācītājs - tieši viņam pirmajam jaunieši vēstīja par savu vēlmi būt kopā. Lai saņemtu atļauju stāties laulībā, vajadzēja pārliecināties, vai jaunie nepieder pie vienas dzimtas - tikai tad tā tika dota. Pēc tam, kad vecāki uzzināja jau par notikušo faktu, viņi “sacēla traci” - saķēra līgavu aiz bizes un neatlaida, kamēr līgavainis bizi nogrieza. Tika uzskatīts, ka sievietes matos dzīvo gari, viņas dzimtas aizbildņi, kas var nest nelaimi līgavaiņa ģimenei. Senākos laikos līgavām ne tikai nogrieza bizi, bet noskuva galvu pavisam kailu! Nogrieztos matus līgavas māte atdeva znotam - acīmredzot gars tādos vairs nedzīvoja vai zaudēja savu ietekmi.
Interesanti, ka turpat līdzās dzīvojošajiem slāviem un arī citām tautām mati saistījās ar turību, labklājību - pirms kāzām līgavu sēdināja ar kažoku izklātā abrā un visa ģimene pēc kārtas noteiktā veidā sukāja tās garos, izlaistos matus - ticēja, ka tad jaunajai ģimenei būs bagāta dzīve.
Bet turpat senās Ingrijas teritorijā, tagadējā Karēlijā, dzīvo cita somugru tauta - vepsi, viena no senākajām Eiropas ziemeļos. Saimes viņiem bija lielas, reizēm pat vairāk nekā 30 cilvēku, jo kopā dzīvoja vairākas paaudzes. Tāpēc arī kāzās vienmēr bija daudz viesu. Interesanti, ka braukšana precībās notika vēlu vakarā vai pat naktī - laikam tāpēc, lai līgavainim ar vīriešu kārtas radiem nebūtu atteikuma gadījumā kauns gaišā dienas laikā atgriezties mājās un klausīties saimes sievu kodīgajās piezīmēs. Līgavas vecāki gan tiešā veidā neatteica, tā vietā uz galda tika nolikta koka nūjiņa, ko saimniecībā lietoja olu sakulšanai. Ja līgavas vecāki piekrita, topošais znots deva sievastēvam “asins parādu” - naudu, ar ko izpirka līgavu no viņas dzimtas. Pirms sarokošanās, ar ko apzīmēja derību noslēgšanu, abu jauniešu tēvi uzvilka kažokus un kažokādas cimdus. Kāzu sagatavošanā piedalījās visi tuvākie līgavas radi. Meitenei apsedza galvu tā, lai viņa neko neredz, veda pirtī, pēc tās māsas un brāļi ķemmēja viņas matus un iepina tajos lentes, kas simbolizēja atvadas no vecās dzīves. Pēc vēl neskaitāmām izdarībām, kad jaunie jau bija salaulāti, mājās ienākot, tiem uz galvas meta miežus un vistu dūnas - lai dzīve būtu bagāta un viegla. Lai kopdzīve sekmētos, mielasta sākumā jaunlaulātajiem bija jāapēd zivju pīrāgs, tradicionāls vespu ēdiens. No rīta visi līgavas radi saņēma dāvanas no jaunā vīra radiem un devās mājup, bet jaunajiem sākās sava dzīve. Un, lai tai ar līkumu ietu ļaunie gari, pusotra mēneša garumā pēc kāzām vīrs un sieva nēsāja īpašu jostu - to veidoja zvejas tīkls, kurā bija ietīti talismani: sarkana auduma gabaliņi, sasmalcināts stikls, ievas miza un, jā, arī kaltēta līdakas galva.
Bīstamā niršana zemē
Lēcieni ar trosi no liela augstuma nebūt nav kāds mūslaiku jaunums. Par tā izgudrotājiem var uzskatīt Pentekostas salas iedzīvotājus. Tā atrodas uz austrumiem no Austrālijas, Jaunhebridu arhipelāgā, Vanuatu. Atbilstoši leģendai, kāda sieviete esot aizbēgusi no sava nežēlīgā vīra un paslēpusies augstu kokā. Vīrs brēcis, lai kāpjot zemē, tad kāvienu nedabūšot, bet, ja nē, tad gan noraušoties kārtīgi. Sieviete pat nedomājusi viņam ticēt un lejā nekāpusi. Vīrs nu arī kāpis augšā, bet sieviete pēdējā brīdī pēkšņi lēkusi lejā. Vīrietis, no dusmām nesamanīdams, ko dara, nedomājot lēcis viņai pakaļ, nokritis zemē un nosities. Bet sieviete? Sieviete, lūk, nenositās vis - viņa visgudri pirms tam bija apsējusies ar liānām! Tā arī radās lēcieni ar nosaukumu “naghol” (burtiski tas nozīmē “nirt zemē”).
Paradoksāli - neraugoties uz iznākumu, senos laikos „naghol” lēcieni bija daļa no iniciācijas rituāla, kad zēnus iesvētīja vīru kārtā… Varbūt tieši tāpēc, ka sievietei izdevās, bet vīrietim - ne? Pēc “nāves numura” izpildīšanas puisis tika pieskaitīts precinieku rindām.
Šajos laikos ceremonija nedaudz mainījusies - lēcienus veic ne tikai pieminot vīrieti, kurš kļuva par savas sievas viltības upuri, bet tiek uzskatīts, ka šie lēcieni nodrošina labu jamsa* ražu. Tiek būvēti īpaši lēkšanas torņi no zariem un maziem baļķēniem; nereti tos apbūvē apkārt augstiem kokiem un nostiprina ar izstieptām virvēm. Lēkšanas iekārtas sasniedz pat 35 metru augstumu. Mērķis ir pieskarties zemei, bet nesasisties. Pirms lēciena drosminieks no augšas skaļi vēsta par savu meistarību un vīrišķību. Jāpiebilst, ka vienīgais, uz ko lēcējs var paļauties, ir liānas vai citi staipekņi, ko aptin ap kājām. Arī zemē nav nekā, kas mīkstinātu iespējamo kritienu. Reizēm liānas neiztur, un tad pie lauzto kaulu ārstēšanas ķeras ciema zintnieks. Vietējie tomēr uzskata, ka tā nav liela samaksa par labu ražu. Jāpiebilst, ka pēdējais letālais kritiens fiksēts 1974. gadā. Mūsu dienās gan šie lēcieni ir arī iespēja vietējiem labi nopelnīt, tāpēc lēkšanas sezona ir pagarināta līdz pat pāris mēnešiem - tūristi gatavi maksāt vairākus simtus dolāru, lai kļūtu par lieciniekiem nervus kutinošajam skatam.
Arī mirušie ir jāuzmundrina
Vēl nemaz ne tik sen arī latviešiem bija mūsdienu cilvēkiem biedējoša ieraža - mirušo sēdināt īpašā krēslā, lai tas varētu pēdējo reizi palīksmoties. Tas nekas, ka savās bērēs. Ar viņu runāja, uzmundrināja, iztaujāja, piedāvāja ēdienus un dzērienus, vārdu sakot - nelaiķis bija pilntiesīgs savu bedību dalībnieks, nevis tikai iemesls. Savukārt Madagaskaras salas iedzīvotāji uztur saikni ar saviem mirušajiem radiem vēl gadiem ilgi, turklāt pavisam tiešā veidā - ik pa septiņiem gadiem mirušie tiek izvilkti no kapenēm, saposti un godināti, ar tiem tiek runāts un pat dejots. Šo svētku ceremoniju sauc “famadihana” (“kaulu apgrozīšana”).
Ceremonijas pamatā ir ticība, ka cilvēka dzīvība rodas no dieva ar razana jeb senču gara starpniecību. Tādēļ senči ir vidutāji starp dzīvajiem un dievu, savukārt dzīvie - tikai tāds kā īslaicīgs mirušo turpinājums. Senču garus pielūdz tāpat kā dievu; mirušo apbedījumi vienmēr ir blakus namam, kapenēs zem zemes. Atbilstoši vietējo uzskatam, cilvēks tikai tad pāriet citā pasaulē, kad tā mirstīgās atliekas ir pilnībā sadalījušās. Kamēr tas nav noticis, mirušā garam periodiski vajag “sapurināties”, komunicējot ar savas ģimenes locekļiem.
Ceremonijas dienu izvēlas zintnieks vai astrologs. Parasti tā ir trešdiena sausajā ziemas sezonā (no jūnija līdz oktobrim), un ne agrāk kā gadu pēc apbedīšanas, lai ķermenis būtu paspējis izžūt. Tuvākie radi izceļ audumā ietīto mumificējušos ķermeni, novieto uz paaugstinājuma, kam uzklāta pīta maša. Famadihanas laikā jāievēro neskaitāmi tabu: nedrīkst likt ķermeni uz zemes, izrunāt aizgājēja vārdu, rādīt uz viņu ar pirkstu. Ceremonijas laikā nedrīkst raudāt, tieši otrādi - visi jautri un mīļi tērzē ar savu senci. Kāds palūdz svētību, cits - veselību, naudu, iespēju tikt pie bērniņa. Stāsta par jaunumiem ģimenē un valstī, kas tad nu tāds interesants noticis, kamēr radinieks ir prom. Vecajie stāsta jaunuļiem par to, cik svarīgi ir godināt mirušo vai mirušos, kuri nu ir atkal viņu acu priekšā, skaidro ģimenes ģenealoģiju.
Mirstīgās atliekas ietin jaunā līķautā no mājās austa zīda (lambamenas), kas krāsots natu koka novārījumā - tas aizkavē trūdēšanas procesu. Tad saposto senci paceļ uz rokām un dancojot un smejoties nes apkārt pagalmam. Ceremonijā piedalās visi mirušā radinieki, tiek nolīgti muzikanti un malagasiešu tautas teātra hiragasi aktieri. Tiek rīkotas varenas dzīres un ziedoti dzīvnieki. Šāds pasākums ģimenei izmaksā teju trešdaļu no gada ienākumiem.
Pēc vairākām stundām mirstīgās atliekas aiznes uz kapenēm un liek jau citā vietā atbilstoši hierarhijai, jo pēc pirmās famadihanas aizgājējs pārceļas no nešķīstās mirušo pasaules uz svēto senču pasauli un pārvēršas par varenu dievību. Kapenes aizzīmogo ar mālu. Mašu, uz kuras bija novietots aizgājējs, saplēš gabalos un tos izdala viesiem - tāds gabaliņš tiek uzskatīts par veiksmes talismanu, piemēram, tiek uzskatīts, ka tas, palikts zem matrača, ārstē neauglību.
Pēdējā laikā gan famadihanas iet mazumā. No vienas puses, lai cik triviāli tas nebūtu, iemesls ir augstās zīda cenas, no otras - šo tradīciju stingri apkaro vairākas kristiešu organizācijas, turklāt tieši protestanti. Katoļu baznīca pret šīm rituālajām izdarībām izturas neitrāli, uztverot to vairāk kā kultūras tradīciju, nevis reliģiska satura ceremoniju. Paši malagasieši savukārt teic, ka famadihana viņiem ir svarīga, lai godinātu mirušos, turklāt tas ir iemesls sanākt visai dzimtai kopā. Famadihana tiek uzskatīta par dienu, kad ir iespēja pilnā mērā parādīt ģimenei savu mīlestību.
__
* Jamss - vīteņaugs, kura zemē izaugušie bumbuļi līdzinās kartupeļiem.
__
Puublikācijā izmantoti materiāli no: mir24.tv, moya-planeta.ru, interesnij.com, bigpicture.ru, ru.wikipedia.org, Wikipedia.de, lv.wikipedia.org, de.wikipedia.org, color-earth.livejournal.com