MENTĀLĀ HIGIĒNA. Kā iz­bēgt no stre­sa dzīvē?

 
©Kaspars Krafts/F64 Photo Agency

Ik­die­nas stre­su uz­tve­ram kā ne­mī­la­mu, bet ne­iz­bē­ga­mi pie­ķē­dē­tu dzī­ves­bied­ru – ne­ko da­rīt, kaut kā jā­sa­dzī­vo. Psiho­te­ra­peits An­sis Jur­ģis Sta­bin­gis at­mas­ko mū­su do­mā­ša­nas kļū­das, kas ce­men­tē mal­dī­gos pie­ņē­mu­mus, ka no stre­sa mūs­die­nās iz­bēgt ne­var. Var. Un va­jag. Kā to iz­da­rīt? At­bil­des la­sī­tā­ji var mek­lēt ša­jā in­ter­vi­jā ar psiho­te­ra­pei­tu Sta­bin­gi.

- Šķiet, ir tik ie­ras­ti pa­teikt «man ir stress», bet, to sa­kot, diez vai aiz­do­mā­ja­mies, kas īs­ti no­tiek. Jo stress - tas ta­ču ir nor­mā­li. Pie­ļau­ju, ka vai­rums «stre­so­tā­ju» nav pat for­mu­lē­ju­ši, kas vi­ņiem ra­da stre­su. Vai tam ir de­fi­nī­ci­ja?

- Jā, ir. Han­sa Sel­jes (pa­sau­lē pa­zīs­ta­mais Ka­nā­das en­do­kri­no­logs, kurš ra­dī­jis un at­tīs­tī­jis mā­cī­bu par stre­su - red.), kas šo jē­dzie­nu ie­vie­sa, pie­dā­vā­tais for­mu­lē­jums ir: stress ir or­ga­nis­ma ne­spe­ci­fis­ka re­ak­ci­ja uz kai­ri­nā­ju­mu, ap­drau­dē­ju­mu. Stress ir or­ga­nis­ma re­ak­ci­ja uz kā­du sa­rež­ģī­tu si­tu­āci­ju. Stre­su pē­ta me­di­cī­nā. Ar hor­mo­nu, sie­ka­lu, urī­na, asins ana­lī­zēm var no­teikt, cik augsts ir stre­sa lī­me­nis. Bet stress ir ļo­ti sais­tīts ar psiho­lo­ģi­ju, ar to, kā cil­vēks redz pa­sau­li, se­vi un kā sa­prot to, kas no­tiek.

- Tas ir sais­tīts ar do­mā­ša­nu? Stress ir prā­ta kon­struk­ci­ju re­zul­tāts?

- Jau­tā­jums, ko sa­pro­tam ar do­mā­ša­nu. Tas nav vie­nī­gais mū­su pro­cess. Vai vēr­tē­ša­na ir do­mā­ša­na? Vai vē­ro­ša­na ir do­mā­ša­na? Man lie­kas, ka sā­ku­mā mēs re­dzam lie­tas, vē­ro­jam tās, pa­ma­nām, ka kaut kas no­tiek. Kāds pie­zva­na, kaut ko uz­zi­nām. Tā nav do­mā­ša­na. Man šķiet, ka do­mā­ša­na sā­kas pēc tam. Otrs pro­cess ir, kad vēr­tē­jam: pa­tīk, ne­pa­tīk. Bet tā arī vēl nav do­mā­ša­na. Do­mā­ša­na ir in­for­mā­ci­jas ap­strā­de, ana­lī­ze, sa­lī­dzi­nā­ša­na, iz­vēr­tē­ša­na. To ir vērts no­da­līt at­se­viš­ķi, jo prā­ta fun­kci­jām ir da­žā­di lie­to­ju­mi un se­kas. Kāds ir stre­sa ra­ša­nās psiho­lo­ģis­kais me­hā­nisms? Kad no­nā­kam si­tu­āci­jā vai si­tu­āci­ja at­nāk pie mums, tad iz­vēr­tē­jam trīs lie­tas. Pirm­ā - ko si­tu­āci­ja no ma­nis pra­sa, ko man va­ja­dzē­tu da­rīt, kā man va­ja­dzē­tu tikt ga­lā, un ot­rā - cik daudz man ir re­sur­su, ko es va­ru likt pre­tī. Ja pra­sī­bas ir lie­lā­kas par re­sur­siem, tad ie­stā­jas stress. Bet āķis ir tāds, ka 99 pro­cen­tos, tā­tad ab­so­lū­tā vai­ru­mā ga­dī­ju­mu, vēr­tē­ju­mi ir ne­adek­vā­ti. Res­pek­tī­vi, si­tu­āci­ja ne­pra­sa tik daudz, kā mums šķiet.

- Kā­pēc mēs tā pār­spī­lē­jam?

- Tās ir uz­tve­res kļū­das. Mēs do­mā­jam, iz­vēr­tē­jam, re­dzam ne­pa­rei­zi. Bet mū­su ie­spē­jas nav tik ma­zas, kā paš­iem šķiet, mēs va­ram daudz vai­rāk. Vēl mē­dzam do­māt - ja es to ne­iz­da­rī­šu, tad no­tiks tas un tas, un tas. Tā ir tre­šā lie­ta, ko iz­vēr­tē­jam - kas būs, ja ne­no­tiks tā, kā esam iz­do­mā­ju­ši? Bet tad tā būs jaun­a si­tu­āci­ja un jaun­i re­sur­si. Mēs pa­ši daudz ko pie­do­mā­jam klāt.

- Zi­nu, ka jū­su ko­lē­ģi ne­pie­krīt cil­vē­ku da­lī­ju­mam četr­os ti­pos at­ka­rī­bā no tem­pe­ra­men­ta: ho­le­ri­ķi, san­gvi­ni­ķi, me­lan­ho­li­ķi un fleg­ma­ti­ķi. Vis­pā­rī­gi vēr­tē­jot, vai va­rē­tu ap­gal­vot, ka no­teik­ta ti­pa cil­vē­ki ātr­āk sa­trau­cas ne­gai­dī­tās si­tu­āci­jās, bet ci­ti ir mie­rī­gā­ki? Pie­mē­ram, fleg­ma­ti­ķis stre­su ne­kad ne­iz­ju­tīs tā kā ho­le­ri­ķis?

- Es arī ik­die­nā ne­iz­man­to­ju tos ti­pus. Ja jau ek­sis­tē da­žā­di ti­pi, tad tie ek­sis­tē kā da­žā­di rak­stu­ri vai tem­pe­ra­men­ti, un tas no­zī­mē, ka vi­ņi da­žā­di re­aģē uz si­tu­āci­jām. Un vie­na no re­ak­ci­jām ir arī uz stre­su ra­do­šām si­tu­āci­jām. Ar to arī vi­ņi at­šķi­ras. Var pa­teikt, ka šis tips re­aģē at­šķi­rī­gi, bet kā tu di­ag­nos­ti­cē­ji, ka viņš ir cits tips? Tā­pēc, ka re­aģē at­šķi­rī­gi. Tas ne­ko ne­pa­skaid­ro. Pro­tams, ka cil­vē­ki re­aģē at­šķi­rī­gi, bet jau­tā­jums ir - kā­pēc? Lie­lā mē­rā tā ir mū­su fi­zi­olo­ģi­ja - ķer­me­ņa ti­pis­kās re­ak­ci­jas, cik ātr­i ner­vu sis­tē­ma uz­bu­di­nās, cik il­gi uz­bu­di­nā­jums pa­liek, cik ātr­i no­plok. Bet pat fi­zi­olo­ģis­ka­jā lī­me­nī hor­mo­nu, kas mūs uz­bu­di­na un no­mie­ri­na, ra­žo­ša­nu lie­lā mē­rā ie­tek­mē sma­dze­nes. Sma­dze­nes sū­ta sig­nā­lus, bet sma­dze­ņu dar­bī­bu ie­tek­mē mū­su do­mā­ša­na un uz­tve­re. Ik­die­nas lī­me­nī cil­vēks var mai­nīt sa­vu do­mā­ša­nu un var to mai­nīt ļo­ti spē­cī­gi. Tas no­zī­mē - mai­nīt arī ķer­me­nis­kās re­ak­ci­jas. Ir pē­tī­ju­mi, ka tā tas tie­šām ir.

- Tas no­zī­mē, ka stre­sa si­tu­āci­jā pirm­ā būs ķer­me­nis­kā re­ak­ci­ja un ti­kai pēc tam sāk­šu ana­li­zēt, kas no­tiek, ko va­ru da­rīt?

- Nē. Ja jūs kaut ko ne­pa­ma­nāt, ne­re­dzat, tad stre­sa ne­būs. Pa­ma­nī­ša­na ir kog­ni­tī­va fun­kci­ja. Kaut kas čab krū­mos, kāds nāk aiz mu­gu­ras. Mēs to pa­ma­nām, mū­su sma­dze­nes ap­strā­dā šo in­for­mā­ci­ju un iz­da­ra se­ci­nā­ju­mu, ka tas ir bīs­ta­mi. Un tad sā­kas! Ja to ne­pa­ma­nāt, tad stre­sa nav, to ne­kas ne­ra­da.

- Nu vai zi­nāt, ja nak­tī aiz mu­gu­ras skan so­ļi, kā lai ne­no­bīs­tas? Kā lai sev ie­stās­ta, ka nav jā­ie­do­mā­jas ļau­nā­kais sce­nā­rijs?

- Tā vēl nav do­mā­ša­na, bet pri­mā­rā iz­vēr­tē­ša­na - kas tas ir? Il­gu lai­ku tra­di­ci­onā­lā Rie­tu­mu psiho­lo­ģi­ja do­mā­ja, ka ar to ne­ko ne­var da­rīt. Bet ir cil­vē­ki, kas ir pie­tie­ka­mi il­gu lai­ku strā­dā­ju­ši ar se­vi, tie ir bu­dis­tu mū­ki, kas pat ša­jā lī­me­nī to var iz­mai­nīt. Grā­ma­tā «Des­truk­tī­vās emo­ci­jas» ir ap­rak­stī­ti eks­pe­ri­men­ti. Mū­kam bla­kus iz­šauj ar liel­ga­ba­lu, bet viņš mie­rī­gi sēž. Rie­tu­mu zi­nāt­nie­ki uz­ska­ta, ka to ne­var mai­nīt, tas ir fi­zi­olo­ģis­ki dzi­ļi ie­ko­dēts. Ja il­gu lai­ku strā­dā ar sa­vām sma­dze­nēm, to var mai­nīt. Pro­tams, vi­si ne­bū­sim mū­ki, bet ja pa­ie­sim kaut ne­lie­lu ga­ba­li­ņu vi­ņu lī­me­nī, uz­reiz re­dzē­sim, ka stre­sa lī­me­nis krī­tas. Ka ir ne ti­kai stre­sors - kaut kas čab vai nāk, bet ie­rau­dzīt, kā es uz to re­aģē­ju, ie­pa­zīt se­vi. Tas, ko da­ra mū­ki un ko ne­da­ra Rie­tu­mu cil­vē­ki - ie­pa­zīt se­vi un ie­rau­dzīt, kā strā­dā mans prāts. Kas no­tiek ma­nī tad, kad kaut kas no­tiek ār­pu­sē? Ja cil­vēks pie­tie­ka­mi il­gi un sis­te­mā­tis­ki se­vi vē­ro­tu, viņš ie­rau­dzī­tu - ā, no­tiek tas, es to iz­vēr­tē­ju, un ta­gad man lie­kas, ka tas ma­ni ap­draud. Un tā tā­lāk.

- Vai stre­sa si­tu­āci­jas vieg­lāk pār­var elas­tī­gi do­mā­jo­ši cil­vē­ki, ku­ri ļau­jas, ne­vis cen­šas kon­tro­lēt kat­ru si­tu­āci­ju un se­vi? Kon­ser­va­tī­vi cil­vē­ki va­rē­tu grū­tāk pie­lā­go­ties ne­gai­dī­tai si­tu­āci­jai, vi­ņi grib pre­cī­zi zi­nāt, kā būs, kas no­tiks.

- Pro­tams. Pa­sau­le vi­su lai­ku ir plūs­to­ša, mai­nī­ga. Mē­ģi­nā­ju­mi kon­tro­lēt to, kas mai­nās, ir ne­prāts. Tas nāk no fun­da­men­tā­las ne­dro­šī­bas par se­vi, sa­vu vie­tu pa­sau­lē, tas ir sa­va vei­da stress. Mē­ģi­nā­ju­mi kon­tro­lēt no­zī­mē kaut ko pa­da­rīt fik­sē­tu, lai at­bilst ma­nai ide­jai, priekš­sta­tam, vēl kaut kam ci­tam. Bet dzī­vē ir ci­tā­di - jo dzī­vāks, jo kus­tī­gāks, jo plūs­to­šāks. Plūs­to­šas lie­tas kon­tro­lēt ir ļo­ti grū­ti. Pat ne­ie­spē­ja­mi. Arī mēs esam dzī­vi un kus­tī­gi, un tā­pēc prā­tī­gāk ir mā­cī­ties dzī­vot ta­jā plūs­mā un būt elas­tī­gam, būt kā ūde­nim. Tad, pro­tams, stre­sa ir ma­zāk, jo va­ja­dzī­ba kon­tro­lēt ro­das no da­žā­dām fan­tā­zi­jām par to, kā ir un ko mums va­jag.

- Ko no ma­nis gai­da…

- Jā. Un ko es gai­du no dzī­ves.

- Ša­jā ga­dī­ju­mā cil­vēks pats iz­rok sev bed­ri, re­gu­lā­ri ra­dot stre­sa si­tu­āci­jas.

- Tā var teikt. Bet ir maz­liet muļ­ķī­gi cil­vē­kus vai­not, jo vi­ņi to ne­zi­na. Vi­ņiem tā ir ie­mā­cīts. Vi­ņiem ir ie­mā­cīts, ka ir jā­sat­rau­cas, ka dzī­ve ir bries­mī­ga, ka vi­sur ir drau­di. To ir ie­mā­cī­ju­ši ve­cā­ki, bet vi­ņiem - vi­ņu ve­cā­ki. Tā tas tiek pār­man­tots no pa­au­dzes pa­au­dzē. Cil­vē­ki nav mā­cī­ti mie­rī­gi iz­tu­rē­ties vai ci­tā­di iz­vēr­tēt no­tie­ko­šo.

- Kā­da ir jū­su pro­fe­si­onā­lā pie­re­dze - vai pro­tam kon­sta­tēt stre­sa si­tu­āci­jas sa­vā dzī­vē?

- Stre­sam ir da­žā­das iz­paus­mes, fā­zes un sta­di­jas. Viens ir sa­trau­kums kā­dā si­tu­āci­jā. Kad tā bei­dzas, pār­iet arī sa­trau­kums. Bet cil­vēks var at­ras­ties sa­sprin­gu­mā il­gu lai­ku, un tad tas ar lai­ku ne­iz­bē­ga­mi kļūst par hro­nis­ku stre­su un ie­spai­do fi­zis­ko ve­se­lī­bu. Va­ram ru­nāt par jē­dzie­nu, kas iz­gā­jis no ap­ri­tes - par men­tā­lo jeb ga­rī­go, jeb emo­ci­onā­lo hi­gi­ēnu. Mēs maz­gā­jam mu­ti un zo­bus, trau­kus un ro­kas, fi­zis­kā lī­me­nī hi­gi­ēnu ie­vē­ro­jam, jo zi­nām - ja to ne­da­rām, būs dis­kom­forts un va­ram sa­slimt. Bet men­tā­lā lī­me­nī gan to ne­ie­vē­ro­jam un ne­zi­nām, ka kaut ko va­jag da­rīt ar sa­vu prā­tu, do­mā­ša­nu, uz­tve­ri, sma­dze­nēm. Ar dvē­se­li un psi­hi. Un va­jag re­gu­lā­ri da­rīt. Cik stun­das die­nā mēs vel­tām tī­rī­bai? Pa­ši maz­gā­ja­mies, maz­gā­jam ma­tus, trau­kus, drē­bes, dzī­vok­li maz­gā­jam. Vi­dē­ji die­nā tās būs pat stun­das. Un, pro­tams, ir sest­die­na, kad vi­sa die­na pa­iet tī­rot un maz­gā­jot. Un cik lai­ka vel­tām prā­ta sa­kop­ša­nai? Ļo­ti bie­ži tā ir nul­le. Ci­ta lie­ta, ka ne­zi­nām, ka tas ir jā­da­ra. Ja cil­vē­ki ne­pa­zīst stre­sa se­kas, stre­sa iz­paus­mes, tad var dzir­dēt: ne­va­ru tikt ga­lā, jū­tos iz­de­dzis. Bet vi­ņi ne­sa­prot, kā­pēc tā no­ti­cis. Tā diem­žēl ir.

- Ir gan tā­di, ku­ri prot ve­se­lī­bas kai­tes pie­dē­vē stre­sam. Vi­ņi zi­na - kuņ­ģis man sāp no stre­sa. Un ko tā­lāk?

- Vai vi­ņi kaut ko mai­na un cik ra­di­kā­li to da­ra? Cik no­piet­ni pa­sa­ka: man tas ir pā­rāk liels stress, es to vairs ne­da­rī­šu? Pa­teik­šu pie­mē­ru. Tele­vī­zi­jā re­gu­lā­ri rek­la­mē tab­le­tes no pār­ēša­nās tā vie­tā, lai ne­pār­ēs­tos. Vai cil­vē­ki ne­sa­prot, ka tas ir ab­surds? Tiek pa­sniegts, ka ir pil­nī­gi nor­mā­li vis­pirms sa­ēs­ties, pēc tam kaut ko ie­dzert, lai ne­bū­tu sma­gu­ma sa­jū­tas. Tā­da at­tiek­sme pret se­vi ir ab­sur­da.

- Vis­pār jau lo­ģis­ki - ne­pār­ēdies, tad ne­va­ja­dzēs dzert «at­vieg­lo­ju­ma» tab­le­tes. Jā­se­ci­na, ka cil­vēks do­mā gan, bet ne­ana­li­zē. Ne sa­vu ri­jī­bu, ne jū­su mi­nē­tās rek­lā­mas pie­dā­vā­ju­mu.

- Viņš do­mā pa­vi­sam kaut ko ci­tu, ne­redz lie­tas kop­sa­ka­rī­bā ar cē­lo­ni un se­kām. Ne­redz, ka kat­rai rī­cī­bai ir se­kas, ka ir ie­spē­jams kaut ko mai­nīt. Tās ir do­mā­ša­nas kļū­das.

- Kā cil­vēks var no­nākt pie se­vis?

- Pa­vē­ro­jot se­vi, bet ļo­ti dzi­ļi pa­vē­ro­jot. Un sa­prast: ja es va­ru no­vē­rot to, ja es to re­dzu, tad tas ne­es­mu es. Ir tas, kurš redz, un ir tas, ko redz. Ja es to re­dzu, tad es ne­es­mu tas, ko es re­dzu. Es es­mu tas, kurš ska­tās. Ja es kaut ko re­dzu, tad tas ne­es­mu es. Man ie­nāk do­mas prā­tā, bet es ne­es­mu ma­nas do­mas, man ir jū­tas, bet es ne­es­mu ma­nas jū­tas. Man ir jū­tas, jā, bet tās nāk un aiziet. Do­mas at­nāk un pa­šas aiziet, ja ne­ko ar tām ne­da­ru. Es sa­ku - mans ķer­me­nis, ma­nas do­mas, ma­na dvē­se­le, ma­na per­so­nī­ba, bet kurš ir tas ES, uz ku­ru vi­su lai­ku at­sau­ca­mies? Ja sa­ku - ma­nas do­mas, ma­nas drē­bes, ma­na ma­šī­na, mans ķer­me­nis, tad tas ne­es­mu es. Tad kurš ir tas ES? Kas pa­liek, ja no­lie­kam ma­lā ķer­me­ni, do­mas, ma­šī­nas, man­tas, dzī­vok­li, per­so­nī­bu? Kas pa­liek? Un tur stre­sa nav ne­maz.

- Pie­ļau­ju, ka mūs­lai­ku cil­vē­kam gri­bas, lai viss no­tiek ātr­āk. Nav lai­ka il­gi mek­lēt se­vi. Tas pro­cess, par ku­ru ru­nā­jat jūs, ātr­i ne­no­tiek.

- Bet tas ir fun­da­men­tā­li. Cil­vē­ki grib ri­si­nāt lē­tā un efek­tī­vā vei­dā. Jā­at­gā­di­na tei­ciens, ka ir ti­kai di­vi va­ri­an­ti: vai nu va­ri kaut ko da­rīt, vai nu ne­va­ri. Ja va­ri da­rīt, tad da­ri un ne­stre­so. Ja ne­va­ri ne­ko iz­da­rīt, arī tad vairs ne­stre­so, jo ne­ko ta­ču ne­var iz­da­rīt. Un at­kal stre­sam vie­tas nav.

- Vai stre­sa si­tu­āci­ju ie­tei­cams ri­si­nāt at­lie­kot - ta­gad par to ne­do­mā­šu, es šo pro­blē­mu ri­si­nā­šu kaut kad vē­lāk? Bet «vē­lāk» var ne­pie­nākt.

- At­lik­ša­na nav ne slik­ta, ne ne­pa­rei­za. Tā vien­kār­ši ir at­lik­ša­na, jo ir lie­tas, ku­ras va­ru ne­da­rīt ta­gad, bet at­likt.

- Pat tad, ja vie­nu un to pa­šu pro­blē­mu ne­ri­si­na ilg­sto­ši?

- Bet ne vi­sas lie­tas ir jā­ri­si­na. Kurš tei­cis, ka jā­ri­si­na? Daudz ko var ne­da­rīt. Jau­tā­jums, kā cil­vēks tad jū­tas. Vai viņš tur­pi­na se­vi vai­not? Ja at­liec, tad at­liec līdz brī­dim, kad ri­si­nā­si, un ne­ce­pies par to! Ja ne, tad ri­si­ni. At­lik­ša­nai nav ne vai­nas, pa­ras­ti ir kas tāds, kas nāk kom­plek­tā, un tad jau kļūst pro­ble­mā­tis­ki.

- At­ra­du tā­du Rai­hes-Hol­mes trau­ma­tis­ka stre­sa ie­vai­no­ju­mu ska­lu. Man par iz­brī­nu, at­ra­ša­nās cie­tu­mā ti­ka no­vēr­tē­ta ar 63 stre­sa pun­ktiem un ie­kļu­va ce­tur­ta­jā vie­tā. Pir­ma­jā bi­ja dzī­ves­bied­ra nā­ve ar 100 pun­ktiem, ot­ra­jā - šķir­ša­nās ar 73 pun­ktiem un tre­ša­jā - dzī­ves­bied­ra ilg­sto­ša prom­būt­ne ar 65 pun­ktiem. Kā var ap­gal­vot, ka kāds no­ti­kums ir uni­ver­sāls vi­siem?

- Ne­var. Ne­ko tā­du ne­var teikt. Tā­du pē­tī­ju­mu ir ļo­ti daudz. Tie bal­stās uz ide­ju par vi­dē­jo sta­tis­tis­ko cil­vē­ku, bet tas cil­vēks ir diez­gan liels, es at­vai­no­jos, dun­du­ciņš. Viņš ar se­vi ne­strā­dā, ne­vel­ta lai­ku me­di­tā­ci­jai, viņš ne­sa­prot pats se­vi. Ap­tau­jā sim­tus vai tūk­sto­šus, rei­zēm ti­kai des­mi­tus cil­vē­ku, iz­velk vi­dē­jos re­zul­tā­tus un sa­ka - tā ir. Sa­vā zi­ņā tās ir, es at­vai­no­jos, ļo­ti ie­ro­be­žo­tas lie­to­ja­mī­bas zi­nā­ša­nas. Tās ra­da pro­blē­mas, kad kaut ko tā­du pub­li­cē, cil­vēks iz­la­sa un sa­prot, ka ir ci­tā­dāks. Cil­vē­kam sāk lik­ties: vai ar ma­ni kaut kas nav kār­tī­bā, ja jau ir tāds pē­tī­jums? Tas ir vēl viens stre­sa avots, ja ne­gri­bam būt pā­rāk at­šķi­rī­gi. Bet stress ro­das tā­pēc, ka cil­vēks ne­sa­prot zi­nāt­nis­ko me­to­di, kas ir ie­ro­be­žo­ta, at­tie­cas ti­kai uz pē­tī­ta­jiem cil­vē­kiem, un tie ir ti­kai pē­tī­to cil­vē­ku vi­dē­jie rā­dī­tā­ji un nav at­tie­ci­nā­mi uz kat­ru at­se­viš­ķu in­di­vī­du. Cil­vēks arī ne­pie­ņem pats se­vi, ja iz­la­sa tā­du pē­tī­ju­mu un ne­pa­sa­ka: bet man ir ci­tā­di, man viss ir kār­tī­bā.

- Es­mu sa­sta­pu­si cil­vē­kus, ku­ri ir ār­kār­tī­gi pār­lie­ci­nā­ti par se­vi, jo viss, ko vi­ņi da­ra, ir lie­lis­ki un ne­kļū­dī­gi. Vai vi­ņos iek­šē­ji stre­sa ir ma­zāk?

- Var būt da­žā­di. Rei­zēm cil­vē­ki iz­jūt stre­su, bet ne­at­zīst, iz­lie­kas, ka tā nav. Mā­na se­vi. Sa­ka - viss ir la­bi, bet, kad ne­viens ne­redz, piekt­die­nas va­ka­ros pie­dze­ras. Rei­zēm tas tēls ir tik spē­cīgs un jau­dīgs, ka pa­ši no­tic tam, ko par se­vi rā­da ci­tiem. Bet ir cil­vē­ki, kas tie­šām ma­zāk iz­jūt stre­su, jo ir sa­pra­tu­ši kaut ko par dzī­vi, par se­vi, par sa­vām re­ak­ci­jām. Ja cil­vēks sāk pie­vērst uz­ma­nī­bu sa­vai do­mā­ša­nai, psi­hei, dvē­se­lei, tad stre­sa lī­me­nis ma­zi­nās.

- Esat pa­zīs­tams ar dau­dziem, ku­riem tas iz­de­vies, un vi­ņi jū­tas mie­rī­gi?

- Jā. Pē­dē­jā lai­kā ap ma­ni tā­du cil­vē­ku kļūst vai­rāk. Vi­ņi vel­ta lai­ku me­di­tā­ci­jai, jo­gai kat­ru die­nu. Vi­ņi ne­ska­tās tele­vi­zo­ru, pie­vērš uz­ma­nī­bu sa­vai men­tā­la­jai hi­gi­ēnai, me­di­tē un ne­pie­sār­ņo ap­zi­ņu ar tām pa­šām tele­vī­zi­jas zi­ņām.

- Gan jau at­ska­nēs ie­bil­dums - ko vēl ne, kā es sē­dē­šu viens ar se­vi?

- Tā­pēc, ka ne­zi­na, kā to da­rīt un kā­pēc ir vērts da­rīt. Tā ir brī­niš­ķī­gā­kā lie­ta - pa­va­dīt lai­ku ar se­vi.

- Pa­liec ar se­vi, un sa­pra­tī­si, kas no­tiek?

- Rei­zēm ne­va­jag sa­prast, va­jag no­mie­ri­nāt prā­tu, un ie­rau­dzī­si, kas no­tiek.

AN­SIS JUR­ĢIS STA­BIN­GIS

  • Dzi­mis 1970. ga­dā.
  • Psiho­logs, psiho­te­ra­peits, su­per­vi­zors.
  • Ie­gu­vis arī ba­ka­lau­ra grā­du fi­zi­kā.
  • Dar­bo­jas pro­fe­si­onā­la­jās or­ga­ni­zā­ci­jās Lat­vi­jā un Eiro­pā.
  • Ie­stā­jās «Pē­dē­jā par­ti­jā» un kan­di­dē­ja Saei­mas vē­lē­ša­nās.
 

Abonē