Pie šīs sarunas saknes, serdes, būtības, pie atbildēm nonākam soli pa solim. Personīgās izaugsmes trenere, vēsturniece, meditāciju vadītāja Astra Kalniņa nesteidzas un nesteidzina, un saruna par to, kā dzīvot pārmaiņu laikā un kā atmodināt, sajust un vadīt savu enerģiju, iestiepjas gandrīz līdz Saules rietam. Viņa saka tādus vienkāršus un daudziem saprotamus secinājumus, bet šīs sarunas kontekstā tie iegūst plašāku jēgu.
- Dzīvojam laikā, kad arvien uzstājīgāk izskan prasība pēc miera un harmonijas. Ir pieprasījums, un ir arī piedāvājums - pašattīstības kursi, izaugsmes nometnes, retrīti*. Kāpēc cilvēkam to vajag?
- Ir pārmaiņu laiks, un mēs to jūtam. Nav būtiski, domājam par to vai nedomājam. Daudzi nedomā par to, bet jūt, ka Zeme atrodas pārmaiņu procesā un līdz ar planētu - arī cilvēki.
- Vai domājat klimata izmaiņas?
- Ne gluži. Mēs neesam pirmā civilizācija, ir bijuši vairāki attīstības cikli, bet planēta Zeme pirmo reizi iet cauri transformācijas procesam kopā ar cilvēkiem. Mainās Zemes enerģija un cilvēku enerģija arī. Nevar ar veco pagātni ieiet jaunā nākotnē. Citiem vārdiem, nevar jaunā mājā ieiet ar veciem atkritumiem. Nē, var jau, tikai pirmais, ko tad darīsi - visu iztīrīsi. Tieši tas notiek tagad.
- Mums jājūtas pagodinātiem, ka piedzīvojam pārmaiņu laiku? Bet ko īsti piedzīvojam?
- Acīmredzot mūsu attīstības līmenis ir tik augsts, ka varam piedzīvot šo brīdi. Notiek mijiedarbība starp mums, Zemi un Visumu. Viss ir enerģija, tātad arī mēs atrodamies enerģijas apmaiņā. Piemēram, ja Mēness kustina okeānu, kas viņam ko cilvēku neietekmēt. Mēs to jūtam, bet, ja zini, ka viss ir mijiedarbībā, tas palīdz. Man tas palīdz.
Pārmaiņu laiku var salīdzināt ar stikla tiltu, pie kura stāvi, un ir nedaudz biedējoši - kāpt vai nekāpt virsū, bet jāiet ir. Daži pašlaik jūtas labi, citi - nē. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka nekad nebūs tā, kā bija. Ja kāds domā, ka ir sasniedzis stabilitāti un tā būs uz mūžu mūžiem - nebūs. Pārmaiņas notiek, ir jābūt gataviem tās pieņemt un pielāgoties. Atkal un atkal no jauna piemēroties šai jaunajai pasaulei. Tas ir ļoti izaicinoši.
Kā jau teicu, kopējo pārmaiņu enerģiju jūt visi - caur stresu, uztraukumu, bailēm, sasprindzinājumu. Tāpēc rodas neadekvātas reakcijas - strīdi par neko, spontānas izpausmes, kas varbūt nav patīkamas apkārtējiem, bet tādā veidā cilvēks mēģina tikt galā ar sasprindzinājuma enerģiju, kas viņā uzkrājas.
Tie, kuri jūt, kas tas nav gluži pareizs veids, kā tikt galā, meklē ceļu, kā vēl rīkoties. Es teiktu vienā vārdā - meditācija. Šobrīd nav labāka instrumenta. Bet ko saprotam ar meditāciju? Pirmais, kas nāk prātā - jāsēž lotosa pozā, jāskandē «ommm». Bet meditācija var būt arī pastaiga mežā, gar jūru, nūjojot, skrienot vai slēpojot, kalnos, sēņojot, ogojot - jebkur. Pirmais palīgs ir daba. Ne velti mums ļoti gribas nokļūt pie dabas. Kaut vai aizbraukt uz laukiem, atrast mirkli laika sev un ieelpot dabas enerģiju - tas harmonizē.
- Zinu cilvēku, kurš brauc apmēram divsimt kilometru uz savu māju dziļi mežā, prom no visa, lai dažas dienas padzīvotu klusumā.
- Tas ir laiks, kad viņš harmonizējas, uzlādē savus enerģijas avotus un spēka pilns atgriežas ikdienā, un spēka pilns dzīvo savu dzīvi. Ik pa brīdim viņam atkal vajag aizbraukt uz laukiem un harmonizēties. Var darīt tā, var mūziku klausīties. Mūzika ir fantastisks instruments, kas palīdz harmonizēt enerģiju. To darīt palīdz jebkas skaists. Ir jāmācās ieraudzīt skaisto, un skaistuma ir bezgala daudz. Ir jāgrib ieraudzīt skaisto. Jā-grib! Tas nav viegli. Tā arī ir enerģijas maiņa sevī.
- Tik vienkārši?
- Viss ir vienkārši.
- Paši savā labā varam darīt daudz un bez maksas, tomēr maksājam, lai nokļūtu kursos, nometnēs, pie skolotājiem.
- Nometnēs un retrītos īsā laikā un koncentrētā veidā cilvēks sevī atmodina citas enerģijas. Pēc tam viņš ir enerģētiski uzlādēts, un iestājas kritiskais brīdis - vai nu jauno enerģētisko līmeni izmanto savā ikdienā, vai arī ļoti ātri nonāk atpakaļ tajā stāvoklī, kādā bija pirms retrīta, un nepaliek nekas no tā, ko ieguva. Tas ir kā staigāt pa naža asmeni. Iznākums ir atkarīgs no tā, cik apzināti spējam kontrolēt savas domas, savus vārdus, savas attieksmes, kādā veidā sevi realizējam un izpaužam pasaulē, ar citiem cilvēkiem - kāda ir mana enerģija?
- Apmeklējot miera, pašizziņas un tamlīdzīgus kursus un nodarbības, ieteicams formulēt mērķi. Ko es gribu? Bateriju uzlādi uz dažām dienām vai prasmi papildināt savu enerģijas krājumu regulāri.
- Tas tiešām tā ir. Ir labi pat uz vienu dienu aizbraukt un atrasties citā vidē. Ir labi arī tad, ja cilvēks zina, ka iegūs zināšanas, meditēs, satiksies ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem un tas viņam būs stimuls pārmaiņām sevī. Mēs esam dažādi.
- Varētu šķist, ka garīgā ceļa meklējumi ir modes lieta, bet, klausoties jūsos, saprotu, ka tā ir pārejas laika noteikta nepieciešamība.
- Katrs cilvēks, kurš uzdod jautājumu, kas es esmu, atkarībā no atbildes būs tas, ko viņš piedzīvo, ko grib piedzīvot, kāda jēga ir viņa dzīvei. Tikai jāatbild uz jautājumu, kas es esmu. Ja esmu fiziska būtne, man būs viens priekšstats par to, kas esmu. Ja saku, ka esmu garīga būtne fiziskā ķermenī, man būs pavisam cits priekšstats par to, ko es piedzīvoju un ko te, uz Zemes, daru. Nekas nav nepareizi.
- Pašlaik parādās tik daudz kustību, strāvojumu, ka gribot negribot ir jākļūst tolerantiem. Var jau sevi uzkurināt pret vegāniem, liberāļiem, feministēm, hipsteriem-jaunbāržiem un plastmasas maisiņu nīdējiem, bet viņi ir, neatkarīgi no individuālām emocijām un attieksmes.
- Pieņemšana ir viena no pamatprasmēm, kas mums jātrenē. Un pati dzīve mūs trenē. Mēs esam tik dažādi jau Latvijā vien, bet pasaulē… Tāpēc vajag ceļot, vajag redzēt to dažādību un saprast, cik dažāda var būt pasaule. Saprast, ka var būt dažāda ādas krāsa un uzskati, bet visi esam cēlušies no viena avota.
- Jūtaties laimīga pārmaiņu apstākļos?
- Es jūtos labi. Kas ir laime? Laime ir pieredze. Kad sakām - es esmu laimīgs, tā ir tā brīža pieredze. Jā, es esmu savā labsajūtā. Pilnīgi noteikti.
- Kā jūs meklējāt savu vietu pasaulē, savu ceļu? Mēdz stāstīt, ka uz pārmaiņām sevī piespiež kāds pārdzīvojums, slimība, satriecošs notikums.
- Mans ceļš nav saistīts ar briesmīgiem notikumiem, kaut arī dzīvē viss kas noticis. Jau skolas laikā man bija sajūta, ka gribu palīdzēt cilvēkiem, tad vēl nesapratu, ko un kā. To es atceros ļoti spilgti. Man paveicies (bet tas nav nejauši, jo mēs pievelkam cilvēkus un situācijas), ka agrā jaunībā bija draudzene, kura interesējās par garīgām tēmām. Pēc tam bija pirmais skolotājs, sāku mācīties pie viņa meditāciju īpatnējā tehnikā - apguvu senos arkānus caur meditāciju.
- Tam ir saistība ar Taro kārtīm?
- Nē, zīlēt nemācījos. Tā ir Visuma iepazīšana caur simboliem, īpaša tehnika, un kopā ar meditāciju tas bija ļoti spēcīgi. Tad nāca citi skolotāji, un mācos aizvien. Pienāca brīdis, kad likās - es neko nesaprotu. Kā sūklis visu uzsūcu, viss mani interesēja. Tik ļoti visu gribējās zināt, bet nebija sistēmas, kā zināšanas salikt kopā. Sistēmu izveidoja Romāns Ņikoļskis, skolotājs no Krievijas. Vairākus gadus klausījos viņa lekcijas, iemācījos ieraudzīt enerģijas. Gribu teikt, ka tagad man ir saprotama pamatstruktūra, kas notiek, kā notiek, kāpēc. Es nevaru to izstāstīt trijos vārdos, bet, ja man vaicā, kāpēc kaut kas notiek tā, tad man ir atbilde.
- Zināšanu sistematizēšana ir sakārtojusi arī jūs?
- Noteikti. Jo man ir skats uz pasauli, kurā es dzīvoju, uz savu dzīvi šinī pasaulē, manī ir miers, bet tas nenozīmē, ka esmu flegma. Protams, notikumi arī mani uzmet augšā un novelk lejā, bet ne ar tik milzīgu amplitūdu kā kādreiz, un es zinu, kā sevi izvilkt ārā.
Ir dažādas tehnikas, ar kurām sev palīdzēt. Visvienkāršākā tehnika, kad cilvēks iestrēgst savā problēmā, ir pateikt sev stop. Apstāties uz mirkli, pacelties augstāk un paskatīties uz bildi no augstāka skatu punkta.
- Kamēr emocijas plūst pāri malām, to nevar izdarīt.
- Tāpēc pasaki stop un paveries uz situāciju kā vērotājs, nevis emocionāla būtne. Kad esi notikumā iekšā, vari tikai ņemties. Risinājums nevar atnākt.
- Ne velti ir teiciens, ka no malas labāk redzams.
- Tieši tā. Jābūt vērotāja līmenī, lai saprastu, kāda spēle tiek spēlēta. Mums tās spēles ir nemitīgi. Esam te nākuši, lai paspēlētos.
- Jums pašai ir atbilde, kāpēc esat šeit, kas jums ir jāizdara?
- Jā. Ļoti daudz nosaka jautājumi: kāda jēga, kāpēc es vispār dzīvoju un ko es te daru. Es šajā materiālajā pasaulē esmu atnākusi radīt. Radīt savu dzīvi. Piedzīvot šo dzīvi šeit, šajā dimensijā, vietā, ko saucam par Zemi. Līdzko man atnāca atbilde, kļuva viegli. Atbrīvojās daudz enerģijas, jo jautājums «kāpēc» paņem daudz enerģijas.
Apzinos, ka pati pievelku gan to, kas man patīk, gan to, kas nepatīk, pati esmu atbildīga, nevis valdība, draugi, partneris, bērni. Mēs zinām, ka visapkārt pastāv enerģija, tā ir fizika. Enerģija mijiedarbojas, tāpēc jāsaprot, kādu enerģiju raidu un kādu saņemu un kāpēc viss notiek tieši tā, un kā es varu to mainīt. Un es varu to mainīt!
Ar kādu enerģiju eju pasaulē, tieši tādu es piesaistu. Ja esmu dusmīga, neapmierināta, ja viss ir slikti, nu ko tad es varu saņemt? Tikai kārtējo apliecinājumu, ka viss ir slikti. Latvijā nav naudas, Latvijā ir nabadzība - jo vairāk to skandinām, jo vairāk saņemam apliecinājumu, ka naudas nav. Un nebūs, ja turpināsim kolektīvi ņaudēt un sūdzēties, ka nekā nav.
- To visu analizējat punktu pēc punkta?
- Tā nav analīze, kaut arī nevajag prāta nozīmi noliegt. Pirmais jautājums sev ir: kāpēc es šo situāciju pievilku, un kas caur to jāmācās man? Man. Jo pārsvarā kaut kas ir jāmaina - savas darbības, attieksme.
- Un to darāt tālab, lai pati justos labi?
- Īstenībā viss notiek labsajūtas dēļ. Cilvēks visu dzīvi meklē labsajūtu un veidus, kā to nodrošināt.
- Jums ir īpaši paņēmieni, kā uzpildīt savus enerģijas krājumus?
- Enerģijai jābūt kustībā, tā nav sastāvējies purvs, un nevajag domāt, ka ar enerģiju uzpūtīšu sevi kā balonu, sēdēšu un nekustēšos. Jo vairāk enerģijas dod, jo spēcīgāka tā ir. Es pati dodu un nemitīgi saņemu enerģiju un ar prieku dalos. Arī pašlaik mēs abpusēji dalāmies, un tā ir laba sajūta. Ja pēc sarunas cilvēks jūtas noguris, izsūkts, bez spēka un prieka, tad no viņa ir ņemts. Kad ir labsajūta, tā ir normāla enerģijas apmaiņa.
- Kas vienam labi, otram var būt traumējoši. Enerģijas sūcēji jūtas labi, ja uzpildās ar cita cilvēka emocijām, kamēr tas saplok kā ziepju burbulis.
- Rūpējies par savu enerģētisko lauku, turi to tīru, un neviens enerģētiskais vampīrs netiks klāt. Protams, ka daudzi cilvēki ņem enerģiju, ja var paņemt. Caur konfliktu to vieglāk izdarīt. Viņam vajag enerģiju, un viņš izprovocē konfliktu, jo cilvēks emocijās ir atvērts.
- Kā var just, ka enerģētiskais lauks ir necaursitams?
- To rāda labsajūta. Ja enerģija ir spēcīga, enerģijas plūsma ir tīra un enerģētiskais lauks ir spēcīgs, tad tā robežām cauri netiek zemākas vibrācijas. Ja cilvēks ir noguris, sanervozējies, baidās, ir aizņemts savās problēmās, tad labsajūta paliek tālākā plānā. Viņš ir aizņemts ar to, ka jārisina uzreiz. Ja cilvēks zina, ka jārūpējas par savu labsajūtu, citādi netiks ārā no problēmu riteņa, tad viņš arī zina, ka nepieciešams skats no malas. Varbūt tas ir draugs, ar ko parunāt, varbūt koučs, psihologs, varbūt jāaizbrauc uz retrītu vai nometni, lai izkāptu no tā riteņa, kurā iestrēdzis.
- Tas ir saistīts ar sevis mīlēšanu - jo ātrāk meklējam un atrodam risinājumu, jo ātrāk iegūstam vai atgūstam labsajūtu. Tomēr mēdz būt, ka citus jūtam labāk nekā sevi.
- Pilnīgi visi cilvēki nes sevī ļoti lielu sāpi. Vai no šīs dzīves, vai no iepriekšējām, bet traumēti ir visi. Tagad ir transformācijas laiks, un ceļā uz jauno enerģiju nevaram ņemt līdzi veco sāpju enerģiju. Mums ir sevi jāharmonizē, jāattīra, un tikai tad spersim soli tālāk. Pašlaik gandrīz katrs piedzīvo it kā sen aizmirstas situācijas, kas nav atrisinātas, un tas notiek intensīvi. Tā ir enerģija, kas guļ, nav harmonizēta, un ar to sāpi ir jātiek galā.
Man to palīdz ieraudzīt konfliktsituācijas, kas uzjunda emocijas. Tas ir darbs ar sevi, tikai ar sevi, un paldies tam cilvēkam, kurš uzrādīja, ka manī ir kaut kas tāds. Ikdienā jau mēs nedomājam - ak, kādas sāpes varētu manī slēpties.
- Klusums var palīdzēt sevi sadzirdēt?
- Klusums ir vērtīgs, jo pilsēta ir ļoti skaļa. Protams, cilvēks var uztrenēt sevi līdz stāvoklim, kad ir vienalga, kas apkārt notiek, jo viņš tik un tā dzird sevi. Garīgajā attīstībā ir bezgala svarīgi būt klusumā, jo tad cilvēks ļauj atnākt informācijai. Viņš to nevis nolasa no apkārtējā informatīvā lauka, tajā skaitā citu cilvēku domas, bet ļauj sev nolasīt to informāciju, kas ir pašā. Kopējā informatīvajā laukā domas plūst kā upes. Mums nav jāatbild par domām, kas izplūst un aizplūst, bet jāatbild par tām domām, kas paliek mūsu galvā.
Bet ko dara prāts? Prāts iesaistās ļoti aktīvi, atceras, ka reiz jau tā bija, un rezultāts bija tāds, nekas nesanāca. Tāpēc vajag klusumu, lai neļautu prātam runāt, jo informācija mūsos ir pavisam cita nekā prāta sacītā.
- Kā pasargāt sevi no enerģijas izsūknēšanas?
- Tādu jautājumu rada vecā enerģija, tāpat kā amuletus, aizsargzīmes, ko lietojam. Jaunajā enerģijā tas nav vajadzīgs, mums ir jāmācās dzīvot bez aizsargvairogiem. Ja kāds saka - man nav attiecību, bet apkārt uzcēlis mūri, tad kā pie viņa varēs nonākt mīlestība? Ko nozīmē būt atvērtam, dzīvot bez aizsargbarjerām?
Sākumā ir ļoti biedējoši, jo kļūsti viegli ievainojams. Ir svarīgi pateikt: es esmu drosmīga būt ievainojama. Tikko esam atvērti, sākam dzīvot pilnīgāk. Mēs vairs nenodalām - to man vajag, to nevajag. Nedzīvojam fragmentāri. Ir jau bail - kad es atvēršos visiem, tad tikai sāksies. Nav taču tā, ka mani ievainos uz mūžu, jo esmu iemācījusies ar to tikt galā ātri un viegli. Mēs esam magnēts, tāpēc ir svarīga labsajūta, ja esmu labsajūtā, tas nozīmē, ka es kā magnēts pasaulē raidu labu enerģiju un tādu pašu saņemu. Tā ir atbildība par savu dzīvi. Es nevainoju nevienu citu.
- Arvien aktīvāk tiek runāts par darba stundu samazināšanu, lai var pavadīt vairāk laika ar ģimeni, veltīt laiku sev, nevis atstrādāt formālas astoņas stundas.
- Ļoti labi, ja zina, ko darīt ar iegūto laiku - var gulšņāt pie televizora, bet var mācīties vai strādāt brīvprātīgo darbu, vai tikties ar mīļajiem. Tad ir jēga strādāt piecas stundas dienā. Bet cilvēks nobumbulē ļoti daudz laika. Tomēr katrs izvēlas savu. Sabiedrībā notiek noslāņošanās, un es nerunāju par naudu. Ir cilvēki, kuri atnākuši piedzīvot tikai materiālo dzīvi, viņiem nevajag sarunas par garīgumu. Tas nav ne labi, ne slikti.
- To, ko sakāt, var formulēt kā apzinātu dzīvošanu.
- Tā ir. Apzinātība ir, kad tu esi klātesošs savā dzīvē. Diemžēl izglītības sistēmā joprojām vairāk attīsta prātu, tur viss ir kārtībā. Bet ir arī otra smadzeņu puslode, kas strādā citā sistēmā. Domas ir elektriskas pēc enerģētiskā rakstura, sirds enerģija ir magnētiska, tā pievelk. Jau kopš skolas vecuma pietrūkst zināšanu par to, kas ir enerģija un kā tā izpaužas, kā tā ir saistīta ar cilvēka dzīvi, kā cilvēks pats sev var palīdzēt. Bērniem ir jāstāsta par to, kā emocijas ietekmē viņus, vidi, ikdienu. To mazliet māca, bet līdzsvara nav.
- Mēdz teikt, ka cilvēkam nav sirds. Tas ir par empātijas trūkumu.
- Empātiskiem cilvēkiem šobrīd ir ļoti grūti. Viņi redz un jūt visu apkārt notiekošo, viņiem ir grūti atšķirt, kas ir mans, ko es jūtu un kas ir citu cilvēku, jo sajūta abējādi ir ļoti spēcīga. Tāpēc šie cilvēki atrodas lielā stresā.
Cilvēki kopumā kļūst empātiskāki. Tas ir ārkārtīgi labi. Ja jūtam, kā otrs jūtas, nevaram viņam nodarīt pāri, jo tad sāp arī pašiem. Nedari otram to, kas pašam netīk.
- Vai enerģiju līmenī pastāv atšķirības starp paaudzēm?
- Mazie bērni ir atnākuši uz Zemi ar spēcīgu sirds, mīlestības enerģiju. Viņi grib to saņemt arī no citiem, tāpēc mazie bērni ir jāmīļo ar vārdiem, ar glāstiem. Viņiem to vajag. Maza bērniņa sejā jau var redzēt, ka viņš ieradies ar misiju - viņš zina, kāpēc ir te. Ja vien vecāki nepapūlēsies to kanālu aizvērt.
- Vieniem ir pozīcija «viss ir slikti», citiem dieva vietā ir pozitīvā domāšana. Bet grāvis ir kā viens, tā otrs uzskats.
- Nevajag pārprast, ja sākušu pozitīvi domāt, tad viss mainīsies. Neiestrēgt dusmās, aizvainojumā, saprast, ka esmu dusmīga, aizvainota, bet neiestrēgt tādās emocijās nedēļām ilgi - tā ir apzināta dzīvošana. Jā, ir slikti, nav naudas. Bet! Šajā pozīcijā nav jāpaliek visu atlikušo mūžu. Padomā, ko vari darīt, ko mācīties, lai izkultos. Daudz ko var apgūt par mazu naudu. Kam nav, tam nedod, kam ir, tam dod vēl vairāk. Tas saistīts ar enerģiju - kuram naudas enerģija plūst brīvi, tam nauda ir. Visums jau nešķiro, bet apliecina to, ko pats raidi. Visums saka: ja tev tas patīk, lūdzu, ņem vēl. Visumā ir visa pārpilnība, bet ko tu pats izvēlies, to arī dabū.
- Kādu enerģētiku jūtat Latvijā? Man ir sajūta, ka valdība netiek vai negrib tikt līdzi revolucionārajai situācijai, kad, citējot marksisma-ļeņinisma klasiķus, apakšas vairs negrib, bet augšas nevar dzīvot pa vecam. Tautai piedāvā novecojušas, senilas normas, kaut gan cilvēki jau sen dzīvo citādi un ar savu rīcību demonstrē, ko viņi īstenībā grib.
- Tas nenotiek tikai Latvijā, bet pašlaik kontrole pastiprinās. Ir sajūta, ka cilvēkam diktē «tev būs būt tā» un pēc tam biedē: ja nedarīsi tā, tad notiks tas. Tā ir vēl vecā enerģija, un jaunā pasaule ar veco rīvējas un rīvēsies vēl vairāk. Jo vairāk uzspiedīs kontroli, jo ātrāk viss beigsies. Nav citu iespēju.
Vecā enerģija ir izdzīvošanas enerģija, kurā esam dzīvojuši dzīvju dzīves: vai esi paēdis, vai ir kur dzīvot. Jaunā enerģija nozīmē - esmu brīvs cilvēks. Nu nevar brīvu cilvēku iespiest vecajā rāmī. Viņš neļausies. Pašlaik, pārejas laikā, to mēģina darīt ar visādiem līdzekļiem, bet nesanāks. Ja tā ir tava atbildība par savas dzīves radīšanu, tad nevar būt vienalga, ko darām, ka tikai var nopelnīt. Tas, ko es daru, ir tā pati enerģija, ko saņemu atpakaļ - indēju zemi, izcērtu mežu, sekas piedzīvošu pats. Tāpēc pārmaiņu, transformācijas laiks tīra un ķidā uzskatus, liek tos pārskatīt. Mēs gan cenšamies turēties pie saviem paradumiem.
Jāsaprot, ka esam atnākuši uz Zemi ar atšķirīgām enerģijām, bet šeit radām visi kopā. Jo vairāk pieņemam citus, jo empātiskāki kļūstam, jo tas ir daudz spēcīgāk un jo patīkamāka ir kopā dzīvošana. Man nepietiek, ka es pati sēžu labsajūtā, man gribas, lai arī citiem ir labsajūta. Tā ir kopējā enerģija, un lai tā ir gaiša un patīkama.
__
* Patvērums, atkāpšanās, vienatne - tulkojot no angļu valodas.
Astras Kalniņas CV
Pēc izglītības vēsturniece, tūrisma uzņēmēja, sertificēta (ASV, Kanāda, Izraēla) personīgās izaugsmes trenere. Interesē Zemes senvēsture, spēka vietas un to zinātniskā izpēte, atklājumi par cilvēka enerģētiku, psiholoģiju, kā dažādi procesi ietekmē cilvēka dzīvi un kāds ir cilvēka potenciāls un iespējas veidot savu dzīvi pašam.
Praktizē un vada meditācijas.
Aizraušanās - ceļošana un mācīšanās.
