PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. I. Kalviņš: Visticamāk, slimos orgānus varēs nomainīt kā auto rezerves daļas

Tā, kas vakar šķita patiesība, izrādās, šodien tāda vairs nav. Arī medicīnā. Zinātnieku paaudzes ir nākušas un gājušas, mēģinot ne tikai tikt galā ar slimību plejādi, kas uzglūnējušas cilvēkiem visos laikos, bet arī pagarināt mūžu un tā kvalitāti. Par spīti nenoliedzamai jauno tehnoloģiju attīstībai un pētniecības un ārstniecības metožu dažādībai, joprojām ir palicis daudz nezināmā. Un uz katru atbildi kā pūķis uzslien galvas vesels pulks jautājumu.

Zinātnieka IVARA KALVIŅA, kura darba gaitas cieši savijušās ar Organiskās sintēzes institūtu (OSI), vārds Latvijā īpašus komentārus neprasa - viņa ieguldījums medicīnisko preparātu izstrādē sirds un asinsvadu, pretvēža un imunomodulatoru jomā ir patiešām ievērojams. Lai uzrakstītu visus viņa sasniegumus, apbalvojumus un publikācijas, nāktos atvēlēt tam vairākas žurnāla lappuses. Savos 70 gados joprojām mundrs un darbīgs - rada jaunus ķīmiskus savienojumus, kas varbūt ar laiku pārtaps zālēs. Ar viņu saruna ne tikai par zālēm, medicīnas sasniegumiem un paklupieniem, bet arī zinātnieka lomu pasaules izpētē un citiem jautājumiem, kas aizvien ir nodarbinājuši cilvēku prātus.

- Vai pasaule ir izzināma? Un vai pats cilvēks ir izpētāms?

- Es domāju, ka pasaule ir bezgalīga, un bezgalību izzināt ir neiespējami. Tas nozīmē, ka mēs no tā visa varam kaut ko atšifrēt, bet ne pilnībā. Attiecībā uz cilvēku - no anatomijas viedokļa tas ir viens līmenis. Un to ir diezgan viegli un ātri izdevies izpētīt, noskaidrojot, kur un kas atrodas. Taču, ja runājam par molekulāro līmeni, kādā veidā norisinās visi procesi organismā, tad šajā ziņā esam ļoti tālu no tā, lai saprastu, kas tur īsti notiek.

- Zinātne ir joma, kas balstās uz pierādījumiem, eksperimentiem. Ja to nav iespējams izdarīt, tātad tie ir tikai pieņēmumi un subjektīvi spriedumi. Vai tik stingrs «reglaments» neierobežo un neiegrožo zinātnieku jaunradi?

- Lūk, viens piemērs - radiācija. Pirms radās iespēja to izmērīt un pierādīt, tika runāts par kādiem neredzamiem un nāvējošiem stariem. Ak, nu muļķības, jo neviens taču nav neko tādu ne redzējis, ne dzirdējis! Taču tad izrādījās, ka tie ir gan, un zinātnieki saņēma par saviem pētījumiem Nobela prēmiju. Jo pierādīja, ka tā tiešām ir! Domāju, ka cilvēkiem vajadzētu izvairīties no nepārvaramas vēlmes visu izskaidrot. Jo, ja nav paņēmienu, kā to izdarīt, tad pieņēmumi var izrādīties ļoti tālu no patiesības. Un tā galu galā būtu sabiedrības muļķošana. Tāpēc man ļoti nepatīk, kad parādās skaļas frāzes: zinātne ir pierādījusi! Bet faktiski ir tikai izteikta varbūtība, jo pierādījumu nav. It īpaši, ja tas attiecas uz tādiem jautājumiem kā Visuma vai dzīvības izcelsme. Jo, lai apstiprinātu skaistu teoriju, ka te viss cēlies no Lielā sprādziena, vajag eksperimentāli pierādīt, ka, lūk, tieši tā arī notika. Bet katra nākamā paaudze apgāž iepriekšējās paaudzes absolūtās patiesības un izvirza jaunas teorijas.

- Līdzīgi notika ar Darvina evolūcijas teoriju, kas par uzvarošu kļuva iepriekšējā gadsimtā, kad tā kā vienīgā pareizā nonāca arī skolasbērnu grāmatās. Iepriekš taču stabilas pozīcijas ieņēma saprātīga radītāja teorija. Kurai no abām jūs piekrītat?

- Nu, neesmu es darvinisma piekritējs nekādā veidā. Jo, ja mēs uzskatām, ka galvenais dzinulis ir piemērotība apkārtējai videi un izdzīvošanai tajā, tad ātri vien varam nonākt pie secinājuma, ka cilvēks nekādā gadījumā šiem nosacījumiem neatbilst. Viņš nevarētu šajā pasaulē izdzīvot, ja viņam nebūtu zināšanu un spējas uz dažādu palīglīdzekļu piesaistīšanu. Paņemiet visvienkāršāko baktēriju, mikroorganismu, redzēsiet, ka tas var izdzīvot jebkuros apstākļos. Tātad - šis kritērijs nav spēkā, ne arī otrs - ka viss ir radies pilnīgi nejauši kaut kāda zibens spēriena rezultātā pirmatnējā buljonā, kas nezin kāpēc ir peldējis okeānos. Realitātes un pierādījumu tam nav nekādu. Jo tad mums būtu šādā veidā jāuztaisa kaut mazākā dzīvības forma, bet matemātiskie aprēķini rāda, ka varbūtība tam ir nulle.

- Arī augu un dzīvnieku selekcija rāda, ka ir iespējams variēt formu, krāsu, bet kaut ko pilnīgi jaunu radīt nevar.

- Jā, normālos apstākļos starpsugu krustošana nav iespējama. Protams, cilvēks ar gēnu inženierijas un molekulārās bioloģijas metodēm mūsdienās var izdarīt daudz vairāk. Arī radīt pilnīgi jaunas dzīvības formas.

- Jautājums - vai vajag?

- Es saku, ka nevajag. Varbūt es tagad runāšu ne tā, kā daudziem zinātniekiem patīk, bet es uzskatu, ka mums nevajag iejaukties Dieva darbā, proti, censties būt labākiem nekā Radītājs. Jo rezultāts ir neparedzams, tur jau tā lieta. Mēs varam paskatīties uz tiem eksperimentiem, kas jau veikti, un jāteic, ka tie visi ir beigušies ar sliktām sekām. Piemēram, uzkonstruējām ģenētiski modificētus lašus, kas aug ātrāk, ir lielāki un skaistāki. Un šāds lasītis izsprūk laukā no audzētavas. Būdams lielāks un spēcīgāks, viņš aizdzen dabiski augušos lašu tēviņus no dabiskajām māmiņām un apaugļo ikrus. Un, skat, pēc dažām paaudzēm dabīgo lašu vairs nav, bet izrādās, ka arī hibrīdu spējas dzīvot zūd, proti, tie nespēj vairs vairoties, jo rodas neauglīgi pēcnācēji. Rezultātā nav nekādu lašu - ne mākslīgo, ne dabīgo. Vai arī - mēģinām kādai bitei uzkonstruēt labākus gēnus, kas noved pie tā, ka tā nespēj pārziemot un iznīkst. Un tas kā bumerangs atsitas pret augu pasauli un arī mums pašiem.

- Lasīju, ka japāņi ir izgudrojuši mehānisku biti, kas spēs lidināties un apputeksnēt ziedus.

- Var jau ķerties klāt smalkajām tehnoloģijām. Taču tad jārēķinās ar nākamo, to zinātnisko fantastikas grāmatu, par kurām runā, ka tā ir tikai sapņu pasaule... Pareģojumi, ka roboti spēj pārņemt pasauli, vairs nav tālu no patiesības. Jo skaitļotāju veiktspēja ir fantastiski augsta un dubultojas ik pēc pāris gadiem, un esam nonākuši pie tā, ka radītas mašīnas, kas pašas mācās, piemēram, tulkotājprogrammatūras. Ja mēs šajā virzienā turpināsim strādāt un mācīšanās spējas mākslīgajam intelektam piešķirsim, tad skaidrs, ka tas ar laiku kļūs spējīgāks par mums. Un tad tālākais scenārijs var izrādīties cilvēkam ne tas labvēlīgākais.

- Jūs darbojaties jomā, kas mēģina atbrīvot cilvēkus no slimībām, uzlabot, kā tagad saka, viņu dzīves kvalitāti, tostarp - pagarināt mūža ilgumu. Ir dzirdēts, ka mums ir visas iespējas dzīvot līdz 120 gadiem. Ciktāl to var izdarīt?

- Cilvēki nereti žēlojas, ka vecums ir saistīts ar sāpēm, kaitēm, kustību ierobežojumiem. Cik tas ir slikti! Bet padomājiet, vai kāds gribētu mirt, ja būtu jauns, sprauns, spēcīgs un pilnīgi vesels?

Uz to jau mēs, kas nodarbojamies ar medicīnas ķīmiju, palēnām ejam - palīdzēt cilvēkam maksimāli ilgi būt veselam, spēcīgam un jaunam. Jo jau tagad ārpus paša cilvēka tiek audzēti atsevišķi orgāni, un pēc gadiem desmit, visticamāk, tā jau būs ierasta prakse, ka slimos vai traumētos locekļus vai orgānus varēs nomainīt kā mašīnai rezerves daļas. Vai tas no mērķtiecības un lietderības viedokļa ir pareizi? Katram indivīdam - jā, bet sabiedrībai kopumā tas nozīmē pārapdzīvotības vēl eksplozīvāku pieaugumu. Mūsu Zeme spēj uzņemt tik, cik spēj. Domāju, ka šai robežai esam jau pāri. Un tieši tāpēc ir arī klimata problēmas. Lai gan es neesmu cieši pārliecināts, ka galvenais vaininieks ir tikai cilvēks, tomēr arī tam viņš savu artavu ir pielicis.

- Arvien tiek izgudrotas jaunas zāles, bet vai nav tā, ka to skaits, kas tiešām spēj ietekmēt slimību, ir daudz mazāks nekā, teiksim, aptieku plauktos atrodamās?

- Nav gluži tā, ka liela daļa zāļu ir nevajadzīgas. Jo, tāpat kā nav divu vienādu cilvēku, tā arī slimības atšķiras. Cik pacientu, tik vēža formu. Līdz ar to medicīna arvien vairāk virzās uz personalizētās medicīnas pusi, kas nozīmē: katram konkrētam slimniekam radīt viņam piemērotas zāles. To izdarīt principā var, bet tam vajag tādus resursus, ko cilvēce nevar atļauties. Līdz ar to esmu diezgan skeptisks pret lielo molekulu izmantošanu, ar ko nodarbojas bioloģiskā medicīna. Tā rada cilvēkam raksturīgas olbaltumvielas, kas tiek ievadītas kā terapeitiski līdzekļi vai tajās tiek iešūtas mazas molekuliņas - zāles, bet lielās molekulas kalpo kā ziņu pienesējas vajadzīgajā vietā un laikā. Bet arī tādā gadījumā mums ir jārēķinās ar to, ka sveša olbaltuma molekula, ko mēs ievadām organismā, aktivē imūnsistēmu, lai tā to pārtvertu un iznīcinātu. Līdz ar to šāda medikamentu lietošana satracina imūnsistēmu, kas zāles iznīcina. Tātad tas ir ceļš uz nekurieni. Tāpēc jādomā, kā vadīt iekšējos procesus organismā, bet tam gan ir nepieciešamas maziņās molekulas, pret kurām organisms reaģē daudz vājāk. Tiesa, arī tās mēģina pārveidot ar vielmaiņas palīdzību, bet var uztaisīt molekulas, kuras aknām, ja tā var teikt, nav pa zobam.

- Kā slimību apkarošanā raugāties uz alternatīvajām ārstēšanas metodēm - ārstniecības tējām, homeopātiju, akupunktūru: vai tās var sadzīvot ar mūsdienu medicīnu?

- Cilvēki ilgu laiku ārstējās ar zālītēm, sēnītēm un citām metodēm un diezgan labi tika galā, pat nezinot, kas īsti tajās zālītēs ir iekšā. Tikai tagad to sākam pamazām izzināt, jo ķīmisko struktūru izpētīšanas iespējas ir daudz lielākas nekā tad, kad es sāku studēt sešdesmitajos gados. Tās ir simtiem tūkstošu reižu lielākas iespējas. Līdz ar to varam ieraudzīt to ķīmisko daudzveidību vienā pašā augā, ko esam lietojuši kādam konkrētam ārstniecības mērķim. Šobrīd ir divi novirzieni: vieni izmanto to sabiedrībā iesakņojušos domu, ka viss, kas dabīgs, ir nekaitīgs, cita starpā arī kobras inde, mušmire... Dabīgi, jā, bet vai nekaitīgi?

- Pēc principa: vienreiz mūžā var mēģināt.

- No šā viedokļa - jā. Bet vajadzētu vispirms tikt skaidrībā, kādas ir šīs vielas, no kā tās sastāv? Kāda ir to sastāvdaļu iedarbība? To noskaidrot nav nemaz tik viegli. Mēs domājam, ka zāles iedarbojas uz kaut ko. Tās tiešām to arī dara molekulārā līmenī. Bet nekad ne uz ko vienu. Jo mūsu organismā ir tik daudz līdzīgu vielu un molekulu, uz kurām iedarbojas šīs mazās «iebrucējas». Tāpēc otrā virziena piekritēji farmācijā vairāk domā par dabas vielu modifikāciju, lai radītu efektīvas un nekaitīgas zāles.

Bet daļa farmācijas firmu šodien apgalvo - mēs trāpīsim precīzi vienam mērķim! Tā būs panaceja pret jūsu kaiti. Īstenībā tā pēc definīcijas nevar būt - to pašu mūsu katra atšķirību dēļ. Jo uz vienu olbaltumvielas veidu, kāds ir vienā indivīdā, zāles iedarbosies pavisam citādi nekā uz otru, kuram ir cits šīs olbaltumvielas paveids. Tāpēc ļoti precīzi mērķētā terapija, manuprāt, būs spiesta kapitulēt, jo tad mums ir jābūt ļoti precīzai diagnostikai, kas nosaka, kāds konkrētais cilvēks ir. Kaut kad jau tas notiks. Genomu karti jau protam uzzīmēt. Kad vēl pievienosies mūsu proteīnu, cukuru un citu molekulu kartes, tad jūsu pasē būs divi trīs miljoni ierakstu, kas liecinās: jūs izskatāties šādi. Tādā gadījumā gan varbūt varēs piemeklēt zāles, kas derēs tieši jums. Bet šobrīd cilvēce to nevar atļauties, jo tas ir par dārgu. Cik? Bioloģisko zāļu terapijas kurss, kas tiešām var būt ļoti efektīvs, izmaksā «nieka» dažus simtus tūkstošu eiro, tāpēc diez vai daudzi to var atļauties.

- Vienmēr ir šķitis, ka cilvēkam mūsdienās ar visu medicīnas attīstību būtu jākļūst veselākam, taču tā nav. Tas pats vēzis joprojām ir viens no lielākajiem cilvēku pļāvējiem.

- Tagad teikšu tādu pavisam nepopulāru lietu. Katrs indivīds grib dzīvot, tas ir skaidrs. Taču - jo vairāk attīstās medicīna un jo vairāk izglābjam ar šo kaiti jau bērnībā sirgstošus cilvēkus, diemžēl, radot pēcnācējus, viņi savus recesīvos gēnus nodod tālāk. Kombinējoties ar partnera recesīvajiem gēniem, tā aina kļūst vēl bēdīgāka.Un ar katru paaudzi indivīds kļūst vēl ievainojamāks un slimāks. Kamēr neiejauksimies gēnu līmenī un nenomainīsim recesīvo ar labu gēnu, tikmēr tas process nekur nezudīs. Pretējā gadījumā tas viss cilvēcei kopumā radīs lielas problēmas, kas samilzīs vēl lielākas.

- Kāpēc tomēr nav vēža zāļu, kas varētu izārstēt no daudzām tā formām?

- Tāpēc, ka ir vēl tūlīt pēc Otrā pasaules kara radītās zāles - tās joprojām ir tirgū, jo to ražošana nav dārga. Farmācijas firmas labāk piebremzē jauninājumus, bet turpina pelnīt ar vecajām. Protams, pretī stāv zinātne un urķējas, pierādot, ka ir kas labāks. Bet firmas sakustas lielākoties tad, ja konkurents kaut ko ir laidis ražošanā. Tad seko pārējie ar līdzīga veida zālēm. Jo tad ir zināms, ko var sagaidīt. Jauns ir risks, bet principiāli jauns ir pavisam kas nepieņemams. It kā, no vienas puses, uzņēmums ir ieinteresēts iegūt labākas zāles, bet kopumā industrija jauninājumos nav ieinteresēta.

Vēža apkarošanai patiesībā tiek tērēta ļoti niecīga daļa pētījumiem atvēlētās naudas. Ir, piemēram, kuņģa zarnu trakta audzējam pirmsvēža stadija. Kas tiek darīts, lai apturētu to jau šajā stadijā? Nekas. Kāpēc? Tāpēc, ka tādu zāļu klīnisko efektu ir ļoti grūti pierādīt. Tas jāgaida gadus desmit. Cik tas izmaksās? Dažus simtus miljonu eiro. Un tad farmācijas firmas nolemj, ka labāk nevajag. Kad jau būs vēzis, tad sāks ārstēt. Tā jau ir pamatproblēma - kamēr sabiedrība nesapratīs, ka farmācijai nav vēlmes radīt tādus preparātus, kuros ieguldījumi ir ļoti lieli, bet kuri ir revolucionāri pret slimību, un kamēr valsts nefinansēs šo medikamentu izstrādi, nekas nenotiks. Ja Latvija pasūtītu OSI kaut vienu zāļu izstrādi, tādi preparāti taptu. Starp citu, OSI kopš savas dibināšanas ir izstrādājis 20 jaunas zāles. Mums nekad nav bijuši simti miljonu eiro, bet, lai nonāktu līdz zāļu kandidātvielai, ar ko var sākt klīniskos pētījumus, vajag piecus līdz 10 miljonus eiro. Kas tad tas ir? Rīgas pilsētai nav žēl «Jautro un asprātīgo klubam» tērēt milzīgas summas. Būtu labāk iedevuši tās OSI.

- Vai, attīstoties tehnoloģijām, varētu vispār izzust cilvēka kā ārsta loma? Visu taču paveiks iekārtas.

- Šim attīstības modelim ir gan savas labās, gan sliktās puses. Jo patlaban medicīna iet no mākslas uz amatniecību. Ar to es gribu teikt, ka amatnieks ir tas, kas visu balsta uz konkrētiem mērījumiem, bet neņem vērā to, kas balstās pieredzē, intuīcijā, netver pacientu kā veselumu, bet kā atsevišķas daļas. Dominē tā saucamās vadlīnijas: ja ir tāds un tāds simptoms, jums būs darīt tā. Tas ir kā vidējā temperatūra slimnīcā. Bet pacientam bez konkrētās kaites ir vēl vesela virkne slimību un īpatnību. Bet vadlīnijas tās praktiski vērā neņem. Balstās uz analīzēm un aparātiem, kas uzrāda kādas novirzes no normas, un nosaka diagnozi. Neņemot vērā to, ka, izejot no ierindas kādai ķermeņa daļai, arī kādas citas tas ir ietekmējis. Un tad nu jūs ārstējat vienu, bet rezultāts var nebūt tāds, ko gaidījāt. Tāpēc ir jāsaglabā spēja uztvert cilvēku kā integratīvu sistēmu, tas ir, kopumu, kurā ir miesa, dvēsele un gars. To nekādi nedrīkst aizmirst.

- Tā joprojām ir neatrisināta mīkla: kur šis gars un dvēsele tomēr ir? Sirdī, saules pinumā, galvā? Lūk, vienam puisim Krievijā, kuram ir muskuļu atrofija, kāds itāļu ķirurgs apsver iespēju pārstādīt galvu uz vesela ķermeņa. Ja operācija notiks un viņš izdzīvos, rodas jautājums: kas viņš būs kā personība?

- Tādu jautājumu netrūkst. Tiek teikts - mēs domājam ar smadzenēm. Bet vai tikai? Par to ir ļoti lielas šaubas. Lūk, medūzām smadzeņu nav, tātad viņas nedrīkstētu spēt domāt. Bet viņas organizējas un medībās dodas kopā, un to bez domāšanas izdarīt nevar. Taču smadzeņu nav. Tad ar kuru vietu tas notiek? Tas liek arī palūkoties uz cilvēku no cita rakursa. Vai arī tur viss ir tā, kā tiek uzskatīts? Nocērtiet vistai galvu un palaidiet, un kādu laiku tā vēl skries, jo komunikācija organismā joprojām notiek, tikai perifērās nervu sistēmas līmenī. Ja atkal visu novirza uz nervu sistēmu, tad ir jāpapēta, vai tiem organismiem, kam tā nav izveidojusies - vai tiem nekāda saprāta pazīmju nav? Un jūs nonākat pie secinājuma, ka tas nemaz tik vienkārši nav. Tāpat arī organisma procesos nevar atsevišķi nodalīt vienu sistēmu no pārējām.

- Jau antīkie domātāji, kā Platons, pauduši: ir ideju un lietu pasaule. Otrā ir atkarīga no pirmās. Tas, ko redzam, ir subjektīvs ideju atspulgs.

- Bībelē ir teikts, ka iesākumā bija vārds un vārds bija pie Dieva, un Dievs bija vārds. Un vēl tālāk - vārds tapa miesa. Šodien teiktu tā: vispirms bija informācija, un tā bija pie Dieva. Pie pilnīgi nemateriālas būtnes. Tā ir mana pārliecība, bet pierādījumi tam nav jāmeklē materiālās zinātnes laukā. Mēs dzīvojam vienotā informācijas laukā un esam daļa no tā. Un mēs arī ģenerējam šo informāciju. Ir tādi, kam tas izdodas labāk, jo saņem to, ko citi ne, un to var saukt par Dieva dāvanu. Nav jau nemaz peļami, ka visu nezinām, jo - vai tas būtu labi, ja iepriekš jau zinātu savu nāves stundu? Tas daudziem būtu liels slogs, kas viņus sagrautu fiziski un morāli. Lai gan patiesībā jau esam viesi uz šīs pasaules.

- Jūs esat teicis, ka arī pats esat miegā saņēmis vairākas idejas un ieteikumus, kā rīkoties.

- Bet gribu uzsvērt, ka tāda priekšā pateikšana nenotiek bez pamatīga darba un mācīšanās, jo bez sagatavotības nekas tāds nenotiek. Tam, kas ir uzticīgs mazumiņā, tiks piešķirts arī lielums. Ir jāstrādā ļoti daudz, lai saprastu, ko jums grib teikt. Ko nozīmē tas, ko jūs uztverat?

Mazliet no citas operas: es savulaik biju stažēties pie organiskās ķīmijas profesora Rolfa Huisgena Minhenē un skatījos, kā viņš strādā. Viņš meklēja kļūdas citu padarītajā un lika saviem līdzstrādniekiem to pārbaudīt. Patiesībā problēma ir tāda, ka rakstos publicēto rezultātu neatkārtošanās medicīnas ķīmijā un bioloģijā, kur ir darbošanās ar bioloģiskiem objektiem, ir tik augsta, ka farmācijas uzņēmumi ar neuzticību raugās uz tiem pētījumiem, kas ir publicēti. Jo vismaz vidēji 40%, bet gadās arī visos 80%, tie ir tādi, ko nevar atkārtot. Ja ideju ģenerēšanā tam nav nozīmes, tad gatava produkta iegūšanā gan. Jo tas, ko dēvējam par jaunatklājumiem, patiesībā rodas plikā vietā. Tādi kā Einšteins to izdarījuši kā lēcienā pāri nezināmajam.

- Einšteinam, Teslam un daudziem citiem augstas raudzes zinātniekiem visu dzīvi nācies iet pret straumi. Tā paša Teslas revolucionārie izgudrojumi, lai arī pierādīti, ka strādā, tā arī palikuši atvilktnēs.

- Tāpēc, ka tie bija un ir neizdevīgi naftas un tamlīdzīgām industrijām. Tām šādi piedāvājumi ir tikai traucēklis labi nopelnīt. Tas jau ir arī medicīnā. Var jaunizgudrotāju noliet ar dubļiem un iznīcināt tā iemesla dēļ, ka ir ieguldīti lieli līdzekļi tajā produktā, kas jau ir tirgū. Un nu atnāks viens, kas to visu izmetīs ārā? Ir gan arī tā, taču tad tai jābūt lielai firmai. Viens piemērs, «Viagra», ko ražoja liels farmācijas uzņēmums, izslaucīja no aptieku plauktiem visus iepriekšējos potences uzlabošanas līdzekļus. Ja tas nebūtu tāds milzis, tad jebkurš cits par šādu mēģinājumu būtu iznīcināts saknē.

- Laikam jau visās jomās un visos laikos zinātniekam, ja tas grib nākt ar savu patiesību, nākas saskarties ar vienu un to pašu? Kā tad rīkoties?

- Tā bija arī ar «Mildronātu», kuru vispirms nomelnoja tāpēc, ka tas cilvēka organismā izsauc ārstniecisku un profilaktisku efektu, samazinot «labā vitamīna» karnitīna līmeni, bet pēc tam tāpēc, ka «Mildronāta» pozitīvā ietekme uz cilvēka veiktspēju esot tik liela, ka tā lietošana sportā jāaizliedz. Patiesībā «Mildronāts» ar savu efektivitāti grauj milzīga apjoma biznesa nozari, tādu kā L-karnitīna ražošanu.

Peldēt pret straumi patiešām ir grūti, turklāt nekad jau nezini, vai tas attaisnosies. Ja tomēr tā dari, tad rēķinies, ka jāstrādā fanātiski. Ja veiksies, iegūsi tādus pierādījumus, ko nevarēs apgāzt. Bet, lai to panāktu, tam jau naudiņu nedod. Arī Latvijā esam ekstremāli nonākuši līdz tam. Saka - rakstiet projektus! Nu labi, zinātnieks iesniedz projekta pieteikumu recenzentiem. Un tad ir laimes spēle - vai šie zinātnieki spēs noticēt, ka izklāstītā ideja nav no fantāziju pasaules un to ir iespējams īstenot? Vēl var gadīties arī tā, ka ideja tiek «noairēta», bet klusībā pārbaudīta, un tad pēkšņi publicēta - tikai autors šim atklājumam, izrādās, neesi tu, bet pavisam kāds cits. Un, tā kā recenzentu saraksts nav pieejams, nav arī iespējas pierādīt, ka notikusi idejas zādzība.

- Diemžēl izglītība un zinātne, kam vajadzētu būt prioritātei...

- ...Latvijā tāda noteikti nav. Joprojām neesam sasnieguši to finansējumu, kas nozarei bija 2008. gadā. Pagājuši desmit gadi, praktiski visām nozarēm atjaunotas iepriekšējās naudas, tikai ne zinātnei un izglītībai. Nevienam nepatīk salīdzinājumi ar Igauniju. Bet ko viņi darīja? Ieguldīja abās šajās jomās. Mēs vienīgie joprojām «pētām», vai ir vērts ieguldīt zinātnē un izglītībā. Kamēr mēs pētām, tikmēr citi mums aiziet garām. Un tad nu nav jāgaida ilgi, kad tie citi brauks uz šejieni tikai tāpēc, lai baudītu mūsu dabu - aizaugušos laukus un pirmatnējos mežus.

CV

Ivars Kalviņš

Dzimis 1947. gada 2. jūnijā Rīgā

Izglītība: Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāte, 1969.

Dr. chem., LZA Koksnes ķīmijas institūts, 1977.

Dr. habil.chem., Ļeņingradas universitāte, 1988.

Darbavieta: Latvijas Organiskās sintēzes institūta

Zinātniskās padomes priekšsēdētājs.

Medicīnas ķīmijas nodaļas vadītājs

un Karbofunkcionālo savienojumu ķīmijas laboratorijas vadītājs.

Galvenie izgudrojumi medicīnas ķīmijā:

• kardioprotektors «Mildronāts»;
• pretvēža imunostimulators «Leakadīns»;
• pretvēža medikaments «Belinostats»;
• pretiekaisuma preparāts «OX-MPI»;
• «Nerameksāns» (Alcheimera slimības ārstēšanai).

Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis.

Triju Zvaigžņu ordenis, 2006.