ASTROLOĢIJA: Pla­nē­tu cik­li un as­pek­ti. I da­ļa
 
As­tro­lo­ģis­kā man­da­la. Gra­fiks, ku­rā ar da­žā­dām krā­sām ie­zī­mē­tas leņ­ķis­kās at­tie­cī­bas starp da­žā­diem Mē­ness cik­la pun­ktiem, at­gā­di­na ezo­tē­ris­ku man­da­lu. Un tie­ši šā­da ir hu­mā­nis­tis­kās as­tro­lo­ģi­jas sko­las pie­eja – tā ap­lū­ko pla­nē­tu cik­lus kā vie­no­tu ve­se­lu­mu. ©žurnāls "Praktiskā Astroloģija"/Ruta Mežavilka

Tas, ka vi­sas no­ri­ses gan da­bā, gan cil­vē­ku dzī­vē ir cik­lis­kas, se­na­jām zem­kop­ju tau­tām bi­ja paš­sap­ro­tams. Mūs­die­nās esam pie­ra­du­ši in­ter­pre­tēt lai­ku un no­ti­ku­mus kā li­ne­āru pa­rā­dī­bu, no – līdz, un zi­nā­mā mē­rā no šā­das uz­tve­res nav iz­vai­rī­ju­sies arī kla­sis­kā Rie­tu­mu as­tro­lo­ģi­ja. Ta­ču ir jā­at­ce­ras, ka as­tro­lo­ģi­jas pa­ma­tu pa­mats ir tie­ši iz­prat­ne par cik­lu un jeb­kurš as­pekts – na­tā­lā kar­tē vai at­tie­cī­gā brī­ža tran­zī­tos – ir kā­da lie­lā­ka pla­nē­tu sav­star­pē­ja cik­la da­ļa. Nav «la­bu» vai «ļau­nu» as­pek­tu, ir ti­kai da­žā­das cik­la at­tīs­tī­bas sta­di­jas. Šo pie­eju – at­pa­kaļ pie sak­nēm – cen­tās at­dzī­vi­nāt XX gad­sim­ta sā­ku­ma un vi­dus ASV as­tro­lo­gi Ed­munds Džonss un vē­lāk Deins Rad­jers. Šis ska­tī­jums, ie­spē­jams, vai­rāk no­de­rēs as­trop­si­ho­lo­ģi­jā un mun­dā­no pro­ce­su iz­prat­nē, ma­zāk – ik­die­nas prog­nos­ti­kā.

Pla­nē­tu cikls kā vie­nots ve­se­lums

De­be­su ķer­me­ņi – Sau­le, Mē­ness, Mer­kurs, Marss, Ju­pi­ters, Sa­turns, Urāns, Nep­tūns un Plū­tons – no Ze­mes kā cen­tra rau­go­ties, sa­vā riņ­ķo­ju­mā lai­ku pa lai­kam sa­sto­pas kā­dā no zo­di­aka pun­ktiem, at­tā­li­nās un at­kal sa­sto­pas. Brī­di, kad pla­nē­tas sa­sto­pas, as­tro­lo­ģi­jā pie­ņemts dē­vēt par sa­vie­no­ju­mu jeb kon­jun­kci­ju, sa­vu­kārt brī­di, kad pla­nē­tas at­tā­li­nā­ju­šās ci­ta no ci­tas un at­ro­das pre­tē­jos de­be­su sfē­ras pun­ktos – par opo­zī­ci­ju. Pēc tam tās at­kal sāk tu­vi­nā­ties – līdz jaun­am sa­vie­no­ju­mam. Cik­li ir da­žā­da ga­ru­ma, lie­lo pla­nē­tu cik­li no vie­na sa­vie­no­ju­ma līdz nā­ka­ma­jam mēdz ilgt pat dau­dzus gad­sim­tus.

Mums vis­tu­vā­kais un ik­die­nā vi­sēr­tāk no­vē­ro­ja­mais, pro­tams, ir ar ne­ap­bru­ņo­tu aci de­be­sīs sa­ska­tā­mais Sau­les un Mē­ness cikls – no jaun­mē­ness līdz piln­mē­ne­sim un at­kal jaun­am jaun­mē­ne­sim. Cil­vē­ku ik­die­nas dzī­vē šis ir viens no gal­ve­na­jiem, ja ne pats gal­ve­nais cikls, jo ļo­ti sais­tīts ar dzī­vī­bas pa­mat­no­ri­sēm – pai­su­mi un bē­gu­mi oke­ānos no­tiek sa­ska­ņā ar Mē­ness cik­lu. Jau kopš ak­mens laik­me­ta cil­vē­ki ir vē­ro­ju­ši Mē­ness fā­zes un cen­tu­šies dzī­vot sa­ska­ņā ar šo da­bis­ko rit­mu.

Po­pas­tro­lo­ģi­jā iz­pla­tī­ti da­žā­di Mē­ness die­nu ka­len­dā­ri, kas skai­ta Mē­ness cik­la die­nas no Mē­ness lēk­ta līdz rie­tam – da­žas die­nas tiek uz­ska­tī­tas par gai­ša­jām, bet ci­tas – par sā­ta­nis­ka­jām die­nām. Da­ļa no tā vi­sa ir pa­au­džu pie­re­dzes uz­krā­ti em­pī­ris­ki no­vē­ro­ju­mi, bet ne­trūkst arī sa­vas tie­sas māņ­ti­cī­bas.

Kā­pēc un no ku­rie­nes tas viss ra­dies un – «kas lā­cī­tim vē­de­rā»?

Šeit ie­lū­ko­si­mies Sau­les – Mē­ness at­tie­cī­bu cik­lā, ta­ču šo cik­lis­ko mo­de­li var lie­tot arī jeb­ku­ru ci­tu pla­nē­tu cik­lu pē­tī­ša­nai – pie­mē­ram, ska­to­ties prog­re­sī­vā* Mē­ness gai­tu, vei­do­jot as­pek­tus ar prog­re­sī­vo Sau­li, prog­re­sī­vo Sa­tur­nu un ci­tām pla­nē­tām.

Ap­lū­ko­sim Sau­les un Mē­ness cik­lu kā se­cī­gu stās­tu, ku­rā viens as­pekts tur­pi­na un pa­pil­di­na ie­priek­šē­jo, vei­do­jot cik­lu kā vie­no­tu ve­se­lu­mu. Pie­vēr­sī­sim uz­ma­nī­bu ne ti­kai pla­šāk zi­nā­ma­jiem ma­žo­ra­jiem jeb lie­la­jiem as­pek­tiem (kon­jun­kci­ja, sek­stils, kvad­rāts, tri­gons, opo­zī­ci­ja), bet arī mi­no­ra­jiem jeb ma­za­jiem as­pek­tiem, ku­riem pa­ras­ti vel­tī ma­zāk vē­rī­bas, jo to «taus­tā­mā ie­dar­bī­ba» ir ma­zāk sa­jū­ta­ma.

Mē­ness: ie­el­pa un iz­el­pa

Cik­la pir­mo pus­i – augo­šā Mē­ness lai­ku – tē­lai­ni va­ram sa­lī­dzi­nāt ar ie­el­pu. Sa­vu­kārt cik­la ot­ro pus­i – lai­ku no piln­mē­ness ie­stā­ša­nās brī­ža līdz nā­ka­ma­jam jaun­mē­ne­sim – sa­lī­dzi­nām ar iz­el­pu, kad viss, kas ti­cis ie­el­pots, uz­krāts, sa­brie­dis, tiek iz­el­pots, iz­mests ap­kār­tē­jā vi­dē. Cik­la pir­ma­jā pus­ē uz­krā­tā ener­ģi­ja tiek at­brī­vo­ta. Cits tēls, ar ko sa­lī­dzi­nāt Mē­ness cik­lu, ir vil­nis – cik­la pir­ma­jā pus­ē tas pa­kā­pe­nis­ki ce­ļas, līdz sa­sniedz mak­si­mu­mu, bet piln­mē­ness brī­dī – lūst un iz­šļā­cas kras­tā, pa­kā­pe­nis­ki zau­dē­jot spē­ku.

 0 «Sēk­la». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 0 grā­du. Sa­vie­no­jums jeb kon­jun­kci­ja

Mē­ness un Sau­les sa­vie­no­jums vie­nā de­be­su pun­ktā no­tiek rei­zi 29,5 die­nās. No Ze­mes rau­go­ties, Mē­ness at­ro­das starp Zem­i un Sau­li, tā­pēc nav re­dzams – pret mums pa­vēr­sta tā tum­šā, Sau­les ne­ap­spī­dē­tā pus­e.

Šis ir jaun­ā cik­la ie­sā­kums – tiek ie­sē­ta jaun­a sēk­la. Mē­ness nav re­dzams, ta­ču tas tur ir. Dzimst pir­mais im­pulss, jaun­a, tī­ra ener­ģi­ja. Tie, ku­ri strā­dā ar sa­bi­āņu sim­bo­liem, ska­tās, tie­ši ku­rā no zo­di­aka grā­diem no­ti­cis jaun­ais sa­vie­no­jums, jo sēk­lā slēp­jas jaun­ā cik­la bū­tī­ba, glu­ži tā­pat kā ozo­la zī­lē po­ten­ci­āli slēp­jas ozols, ne­vis, pie­mē­ram, kļa­va.

As­pek­tu cik­la posms no 0 līdz 30 grā­diem at­bilst Aunam – pir­ma­jai zī­mei zo­di­akā­la­jā cik­lā.

15 «Ide­ja». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 15 grā­du. Pus­e no se­mi­sek­sti­la

Ne­tve­rams, ab­strakts, vēl fi­zis­ki ne­iz­jū­tams brī­dis, kad sāk de­fi­nē­ties jaun­ā cik­la ide­ja, «par ko būs stāsts». Vēl re­dzams nav ne­kas – sēk­la at­ro­das aug­snē, ta­ču tā jau ir sā­ku­si dīgt. Ja šis būs stāsts par at­tie­cī­bām, tad ša­jā brī­dī tas ir pir­mais vēl ne­ap­zi­nā­tais ska­tiens, kurš bie­ži vien pār­slīd pār­i nu­le sa­stap­ta­jam cil­vē­kam, kurš pa­gai­dām vēl ne ar ko ne­iz­da­lās dau­dzu ci­tu ie­lās sa­stap­tu cil­vē­ku star­pā.

30 «Sa­jū­ta». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 30 grā­du. Se­mi­sek­stils

Sēk­la iz­dīgst, pirm­ie as­ni pa­rā­dās virs­pu­sē – ša­jā cik­la brī­dī pa­ras­ti pir­mo rei­zi ie­rau­gām traus­lo šau­ro jaun­mē­ness sir­pī­ti sau­lrie­ta de­be­sīs. Pirm­ā sa­jū­ta, ka pa­rā­dī­ju­sies jaun­a ener­ģi­jas plūs­ma – vēl ļo­ti vā­ra, vieg­li gais­to­ša, tā­pēc se­mi­sek­sti­lu tra­di­ci­onā­li pie­ņemts ie­da­līt pie mi­no­ra­jiem jeb ma­za­jiem as­pek­tiem.

As­pek­tu cik­la posms no 30 līdz 60 grā­diem at­bilst Vēr­ša zī­mei. Tas at­bilst Vēr­ša zī­mes bū­tī­bai – sa­jū­tas, to ne­tve­ra­mais vir­mo­jums, aug­ša­na, vei­ci­nā­ša­na.

36 «Pirm­ā kus­tī­ba». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 36 grā­di. Se­mik­vin­tils jeb de­cils

Smal­kais jaun­ā Mē­ness sir­pī­tis sā­cis augt. Jaun­ā cik­la sa­jū­ta – šis vā­rais aro­māts – sāk iz­ples­ties un augt. Sa­jū­tam, ka ne­no­tve­ra­mais «kaut kas» sa­kus­tē­jies.

45 «Pirm­ā krī­ze». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 45 grā­di. Se­mik­vad­rāts

Jaun­ais spēks, kas ie­nā­cis dzī­vē līdz ar cik­la sā­ku­mu, sāk se­vi pie­teikt. Se­mik­vad­rāts jeb pus­kvad­rāts ie­zī­mē pir­mo, vēl gan sa­mē­rā vā­ji iz­teik­to cik­la krī­zi. Vairs nav ie­spē­jams ig­no­rēt jaun­o sa­jū­tu, ap­zi­ņa at­ve­ras šim vēl ne­zi­nā­ma­jam sā­ku­mam.

60 «Ie­rau­dzī­ša­na». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 60 grā­du. Sek­stils

Viens no t.s. ma­žo­ra­jiem jeb lie­la­jiem as­pek­tiem. Ša­jā brī­dī no­tiek ie­rau­dzī­ša­na, pirm­ā pa īs­tam ap­zi­nā­tā sa­ska­re ar jaun­o pro­ce­su – līdz šim brī­dim tas bi­jis sa­jū­tu lī­me­nī. Ja mū­su stāsts vēs­ta par mī­lē­tā­jiem, tad ša­jā brī­dī vi­ņi pir­mo rei­zi ap­zi­nā­ti ie­rau­ga – pie­vērš uz­ma­nī­bu – viens ot­ru.

Šis as­pekts de­fi­nē as­pek­tu cik­la Dvī­ņu pos­mu un ir sais­tīts ar jaun­ās dzī­ves si­tu­āci­jas in­for­ma­tī­vo ap­gū­ša­nu – ie­rau­gām, uz­zi­nām jaun­ā pa­zi­ņas vār­du, ad­re­si.

72 «In­te­re­se». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 72 grā­di. Kvin­tils

Pa­rā­dās in­te­re­se par jaun­o si­tu­āci­ju. Kvin­tils ne­re­ti tiek dē­vēts par «ra­do­šo as­pek­tu», jo te mēs uz­zi­nām vai­rāk, sā­kam vir­zī­ties jaun­ās si­tu­āci­jas vir­zie­nā. To­mēr jaun­ā si­tu­āci­ja vēl nav ener­ģē­tis­ki sais­to­ša, jaun­ie­pa­zī­tais cil­vēks ir ti­kai pa­zi­ņa, ne­vis mī­ļo­tais.

Arī kvin­tils ir viens no mi­no­ra­jiem as­pek­tiem.

90 «Sliek­snis». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 90 grā­du. Kvad­rāts

Mē­ness sir­pis de­be­sīs vairs nav sir­pis, bet gan pre­cī­zi pus­e ap­ļa. Tau­tā šo brī­di pie­ņemts dē­vēt par «fā­žu mai­ņu». Ar šo brī­di jaun­ais cikls kļūst ener­ģē­tis­ki sais­tošs – no­tiek re­āla ie­eja jaun­ajā si­tu­āci­jā. 90 grā­di ir lū­zu­ma brī­dis. Tiek pār­kāpts sliek­snis. Šis brī­dis ar­vien pār­bau­da, cik ga­ta­vi esam ie­slēg­ties un dar­bo­ties prin­ci­pi­āli jaun­ās si­tu­āci­jās, un tā ir pirm­ā lie­lā cik­la krī­ze. As­tro­lo­ģi­jā tra­di­ci­onā­li kvad­rā­ta as­pekts starp jeb­ku­rām di­vām pla­nē­tām tiek uz­ska­tīts par di­na­mis­ku, kri­tis­ku, kon­flik­tus rai­so­šu, «slik­tu». Pro­tams, jo ie­ie­ša­na jaun­ā si­tu­āci­jā ar­vien mēdz būt sais­tī­ta ar ve­co sa­išu ga­lī­gu sa­rau­ša­nu. Ta­ču ne vien­mēr no «fā­žu mai­ņas» jā­gai­da kon­flik­ti un ne­ga­dī­ju­mi – tie no­tiek ti­kai tad, ja kram­pjai­ni tu­ra­mies pie ve­ca­jām dzī­ves struk­tū­rām un ne­spē­jam pār­val­dīt jaun­iep­lūs­to­šo ener­ģi­ju.

Šis as­pekts de­fi­nē cik­la Vē­ža pos­mu un sais­tīts ar ener­ģē­tis­ku ie­sak­ņo­ša­nos jaun­ajās dzī­ves struk­tū­rās.

108 «Orien­tē­ša­nās». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 108 grā­di. Tri­de­cils

Te sa­pro­tam, ka esam ie­nā­ku­ši kā­dā jaun­ā tel­pā. Dur­vis uz ve­co ir aiz­vē­ru­šās, un jā­sāk orien­tā­ci­ja jaun­ajos no­sa­cī­ju­mos, tē­lai­ni iz­sa­ko­ties – laist sak­nes. Sa­pro­tam, ka pa­zi­ņa vairs nav glu­ži pa­zi­ņa, ka šis cil­vēks pēk­šņi ir kļu­vis ar kaut ko īpašs. Bet ar ko? Kas viņš mums būs?

Viens no mi­no­ra­jiem as­pek­tiem.

120 «Ie­mī­lē­ša­nās». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 120 grā­du. Tri­gons

Šis mēdz būt viens no pa­tī­ka­mā­ka­jiem cik­la pun­ktiem. Ie­mī­lē­ša­nās sa­jū­ta – jaun­ais pa­zi­ņa ir kļu­vis par mī­ļo­to. Ener­ģi­jas cir­ku­lē pa­tī­ka­mi un brī­vi. Ne vel­ti tri­gons tiek uz­ska­tīts par vie­nu no «po­zi­tī­vā­ka­jiem» as­pek­tiem. «Ģīm­jug­rā­ma­tas» pro­fi­lā lep­ni ie­lie­kam at­zī­mi «at­tie­cī­bās». Ta­ču tik­pat la­bi jaun­ais pa­zi­ņa var būt kļu­vis arī vien­kār­ši par drau­gu vai arī ie­naid­nie­ku, resp. – šā as­pek­ta bū­tī­ba ir tā, līdz tam ne­no­tve­ra­mais «jaun­ais» ir kļu­vis par de­fi­nē­tām at­tie­cī­bām.

As­pekts, kurš ie­zī­mē Lau­vas pos­mu cik­lā un sais­tīts ar jaun­ās si­tu­āci­jas iz­bau­dī­ša­nu, ap­zi­nā­ša­nu un pār­val­dī­ša­nu. Viens no ma­žo­ra­jiem as­pek­tiem.

135 «Šķē­res». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 135 grā­di. Ses­kvik­vad­rāts

Tā kā nu esam ap­zi­nā­ju­šies, ka esam «in lo­ve», tad ener­ģis­ki tiek cir­stas nost pa­gāt­nes pa­lie­kas – ve­cie kon­tak­ti, ja tā­di vēl ir, no so­ci­āla­jiem tīk­liem at­drau­go­ti ie­priek­šē­jie mī­ļā­kie. Arī šis, līdz­īgi kā 45 grā­du as­pekts jeb pus­kvad­rāts, tiek uz­ska­tīts par vie­nu no mi­no­ra­jiem krī­zes as­pek­tiem – glu­ži kā ar šķē­rēm tiek no­griezts nost viss sa­vu lai­ku pār­dzī­vo­ju­šais.

144 «Uz priekš­u». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 144 grā­di. Bik­vin­tils jeb du­bult­kvin­tils

Jaun­ā si­tu­āci­ja liek do­ties tā­lāk ne­zi­nā­ma­jā – un bie­ži vien tas ir gan vi­li­no­ši, gan arī bie­dē­jo­ši. Šis ne­lie­lais, bet to­mēr bū­tis­kais mi­no­rais as­pekts rā­da mū­su spē­ju tur­pi­nāt jaun­ās at­tie­cī­bas, do­ties uz priekš­u.

150 «Darbs un at­bil­dī­ba». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 150 grā­du. Kvin­konss

In­te­re­san­ti, ka da­ži Rie­tu­mu as­tro­lo­ģi­jas no­vir­zie­ni kvin­kon­su pie­skai­ta pie ma­žo­ra­jiem, da­ļa – pie mi­no­ra­jiem as­pek­tiem, tur­klāt arī nav īs­tas vie­no­tī­bas uz­ska­tā par to, vai tas pie­skai­tāms «la­ba­jiem» vai «slik­ta­jiem» as­pek­tiem – kvin­kon­sa «da­ba» var iz­paus­ties ļo­ti da­žā­di. Ie­mī­lē­ša­nās pe­ri­odam ag­ri vai vē­lu ir jā­bei­dzas – un tas var ne­būt pa­tī­ka­mi. Iz­rā­dās, jaun­ajā si­tu­āci­jā ne­va­rēs ti­kai prie­cā­ties un bau­dīt, te būs arī jā­strā­dā. Te mēs sa­sto­pa­mies ar fak­tu, ka ie­mī­ļo­ta­jam, iz­rā­dās, pie­mīt da­žā­di trū­ku­mi, ka jaun­ās at­tie­cī­bas ne­vei­do­jas «pa­šas no se­vis», kā tas šķi­ta uz 120 grā­diem. Ja šis ir stāsts par ie­mī­ļo­ta­jiem, tad te vi­ņiem pēc «skais­tā gai­dī­ša­nas lai­ka» pa­rā­dās pa­vi­sam kon­krēts bērns, kurš nak­tīs brēc un pra­sa ēst. Si­tu­āci­ja sāk pie­pra­sīt ap­zi­nā­tu dar­bu, ie­zī­mē­jas no­teikts ik­die­nas ru­tī­nas loks. Iz­gais­mo­jas tās lie­tas, kas kaut kā­dā vei­dā šķiet ne­pil­nī­gas, kas pra­sa uz­la­bo­ju­mus, ar ko mums dzī­vē jā­strā­dā.

Kvin­konss ie­va­da Jau­na­vas pe­ri­odu cik­lā un tiek sais­tīts ar rū­pēm, dar­bu, at­bil­dī­bu.

165 «Dzī­ves kom­pro­miss». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 165 grā­di. Kvin­di­cils

Šis ne­lie­lais, vā­ji iz­teik­tais mi­no­rais as­pekts pār­bau­da mū­su spē­ju strā­dāt, būt uz­cī­tī­giem, pil­nī­bā kon­cen­trēt ap­zi­ņu uz da­rā­mo dar­bu. Zvaig­žņu vie­tā mī­ļo­tais mums ir pie­dā­vā­jis ne­tī­ru auti­ņu un trau­ku kau­dzes, bet mēs spē­jam tikt ga­lā un pie­ņe­ma­mies spē­kā. Ir sa­sniegts kom­pro­miss starp gri­bē­to un sa­snieg­to. Bries­to­šais Mē­ness disks ir jau gan­drīz apaļš – vēl ne­daudz pū­ļu, un var­būt aiz ērk­šķu kau­dzes to­mēr ir zvaig­znes?

Par cik­la ot­ru da­ļu – as­pek­tiem no 180 grā­diem līdz jaun­am sa­vie­no­ju­mam – nā­ka­ma­jā nu­mu­rā.

  

––––––––––

Prog­re­sī­vais Mē­ness* – as­tro­lo­ģi­jā pie­ņemts uz­ska­tīt, ka vie­na die­na jaun­dzi­mu­šā bēr­na dzī­vē at­bilst vie­nam ga­dam šā cil­vē­ka dzī­vē. At­tie­cī­gi – 1. die­na – 1. dzī­ves gads, 2. die­na – 2. gads, 3. die­na – 3. gads un tā līdz mū­ža bei­gām. Šo me­to­di sauc par prog­re­si­ju me­to­di. Ja, pie­mē­ram, cil­vē­ka 30. dzī­ves die­nā Mē­ness ir at­ra­dies Vē­ža zī­mē, tad sa­kām, ka vi­ņa 30. mū­ža ga­dā prog­re­sī­vais Mē­ness ir Vē­zī.

 
 
#{#}