Latvenergo: Atomelektrostaciju Latvijā var uzbūvēt 10 gados
Karš Ukrainā, energoresursu deficīts un šokējoši augstas energoresursu cenas būtiski ietekmējušas enerģētikas nozari Eiropā. Ir skaidrs, ka nav vairs iespējams paļauties uz "lēto" fosilu energoresursu importu no Krievijas, savukārt atjaunīgie energoresursi pagaidām nevar pilnvērtīgi nodrošināt nepieciešamo energoapgādes drošumu un apjomu, norāda AS "Latvenergo" Attīstības daļas vadītājs Oļegs Linkevičs un AS "Latvenergo" Attīstības daļas projektu vadītājs Jānis Andersons.
Pat tādā it kā zaļi domājošā valstī kā Vācija, lai pārvarētu enerģētisko krīzi, tika iedarbinātas jau slēgtās ogļu elektrostacijas, bet dažām no atomelektrostacijām, kuras bija plānots slēgt, atļāva vēl turpināt darbu. Dažās Eiropas valstīs ir izskanējis viedoklis, ka kodolenerģētika nākotnē varētu spēlēt nozīmīgu lomu, tomēr runāt par atomenerģijas "renesansi" vēl ir par agru.
Kodolenerģiju ir novērtējusi Eiropas Savienība zaļās taksonomijas ietvaros - tā ir uzskatāma par vienu no līdzekļiem, kas ļaus nodrošināt pāreju no fosilā kurināmā uz klimatneitrālu enerģētiku. Jau iepriekš esam norādījuši, ka pēc savas jaudas tai joprojām nav ekvivalenta un to nav iespējams aizstāt ar citu apjoma ziņā līdzvērtīgu ražošanas jaudu. Tomēr kodolenerģētika ir divpusēja - drošas ekspluatācijas gaitā, ko garantē jaunākās tehnoloģijas, tā ir videi nekaitīga, taču vienlaikus lielākais risks ir neparedzētu situāciju izraisītas avārijas sekas, norāda "Latvenergo" speciālisti.
Šobrīd atomelektrostacijas darbojas 13 no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tajās 103 kodolreaktori ar jaudu 101 GW saražo apmēram 700 TWh elektroenerģijas gadā (2021.g.), kas veido aptuveni 25% no elektroenerģijas pieprasījuma. Diemžēl lielākā daļa no kodolreaktoriem, kas darbojas Eiropas Savienībā, būvēti pagājušā gadsimta 70. - 80. gados, tāpēc viens no lielākajiem uzdevumiem būs esošo nokalpojušo AES energobloku aizvietošana ar jauniem. Un šī kodolenerģētikas sektora modernizācija jau ir sākusies. Šogad Somijā ekspluatācijā tiek nodots Olkiluoto AES jaunais energobloks, līdzīgs energobloks ir tuvu palaišanai arī Francijā. Viens AES energobloks top Slovākijā, AES kodolreaktoru būvniecību gatavojas atsākt arī Čehija, Bulgārija, Rumānija un Ungārija. Ārkārtīgi lieli plāni par kodolenerģētikas attīstību ir Polijā, kur valdība paziņojusi par 6 - 9 GW lieljaudas AES energobloku celtniecību, kā arī zināms par vairākām privātu uzņēmumu iniciatīvām izbūvēt mazas jaudas modulārus kodolreaktorus (MMR).
Kā pozitīvu piemēru "Latvenergo" min modulāro kodolreaktoru attīstības bumu. Mazas jaudas modulārie kodolreaktori (MMR, angļu valodā SMR - Small Modular Reactors) mūsdienās tiek definēti kā kodolreaktori ar jaudu no 10 līdz 300 megavatiem (MWe). Tos raksturo augstāka modularizācija, standartizācija un rūpnieciski ražotas konstrukcijas, lai maksimāli palielinātu sēriju ražošanas intensitāti jeb "sērijas efektu". Saskaņā ar Starptautiskās atomenerģijas aģentūras (https://www.iaea.org) informāciju pašlaik dažādās izstrādes stadijās ir ap 80 modulāro kodolreaktoru. Tās ir atomelektrostacijas ar salīdzinoši nelielu jaudu (līdz dažiem simtiem megavatu), kam ir vairākas būtiskas priekšrocības. Lielāko daļu konstrukciju izgatavos piegādātāji, un šādām nelielām elektrostacijām būs būtiski mazāks būvniecības laiks, kas ļaus sākt ātrāk atgūt investīcijas. Tiem būs mazākas kapitāla izmaksas, kas ļaus to izmantošanu uzsākt arī salīdzinoši nelielās energosistēmās. Šo un arī citu iemeslu dēļ mazas jaudas modulāros kodolreaktorus plāno būvēt, piemēram, Polijā, Rumānijā un Igaunijā.
Jaunu AES parādīšanās Polijā var radīt labvēlīgus apstākļus elektrības cenas samazinājumam arī Latvijā
Atomelektrostaciju būvniecība Polijā, Somijā, Igaunijā un citās kaimiņvalstīs varētu labvēlīgi ietekmēt elektroenerģijas cenas Latvijā, jo mūsdienās šīs energosistēmas ir savstarpēji savienotas, līdz ar to pozitīva elektroenerģijas bilance un zemas cenas ir ieguvums ne tikai šajās valstīs, bet arī kaimiņiem.
Atomelektrostaciju konkurētspēju elektroenerģijas tirgos nosaka zemas mainīgas ražošanas izmaksas, jo atšķirībā no citām termoelektrostacijām kodoldegvielas iegādes izmaksas ir ievērojami zemākas par fosilo kurināmu izmaksām, un cenas ir mazāk atkarīgas no naftas cenu svārstībām. Neapšaubāmi, investoriem ir jāatmaksā arī ieguldītās investīcijas AES būvniecībā, kā arī jāakumulē līdzekļi AES slēgšanai, izmantotās kodoldegvielas un radioaktīvu atkritumu noglabāšanai, taču, ņemot vērā atomelektrostaciju ilgo kalpošanas laiku (līdz 60 gadiem), šīs izmaksas vienmērīgi tiek sadalītas stacijas darba mūžā, un joprojām ļauj piedāvāt elektroenerģiju par konkurētspējīgam cenām.
Mūsdienās Latvenergo stratēģijā primāri attīstāmie ģenerācijas avoti ir AER jaudas - vēja un saules enerģijas izmantošana, kur jau notiek projektu virzība. Tomēr arī citi enerģijas ieguves veidi, piem., ūdeņraža izmantošana, un arī kodolenerģētika ir dienaskārtībā, tādēļ sadarbojamies ar Igaunijas privātuzņēmumu Fermi Energia, lai kopīgi vērtētu MMR atomelektrostacijas būvniecības iespējas Igaunijā. Viens no Fermi Energia mazākuma akcionāriem ir Zviedrijas valsts energokompānija Vattenfall, kam Zviedrijā pieder trīs atomelektrostacijas. Fermi Energia projekta pirmo energobloku (300 - 470 MW) ekspluatācijā ir paredzēts nodot jau 2032.gadā, bet līdz 2037.gadam - sasniegt projektā paredzēto jaudu līdz 1200 MW.
Ja ir vēlme attīstīt MMR projektu Latvijā, jārēķinās ar to, ka laika ziņā no Igaunijas MMR to provizoriski šķirtu aptuveni 3-5 gadi. Tas nozīmē, ka Latvijas AES energobloku optimistiskākajā gadījumā var iedarbināt ne ātrāk kā pēc 2035.gada. Jaunas AES ekspluatācijas uzsākšanas termiņu varētu ietekmēt dažādi faktori, kas var gan veicināt, gan bremzēt Latvijas MMR projekta attīstību.
Šī gada iedzīvotāju socioloģiskajās aptaujās redzam, ka mūsu valsts iedzīvotāji ir ļoti skeptiski pret AES būvniecību Latvijā atšķirībā no Igaunijas, kur aptaujās ir būtiski lielāks atbalsts kodolenerģijas attīstībai. Iespējamā projekta sagatavošanas fāze ir ilgstoša, kuras laikā sabiedrības viedoklis var mainīties (līdz ar pašas atomenerģētikas attīstību). Jebkurš atomenerģētikas projekts ir laikietilpīgs, un tam jāizpilda virkne atsevišķu prasību, tostarp uzraudzības. To var ietekmēt politiskās un sabiedrības diskusijas, kā arī atbalsta trūkums, vietējo pašvaldību un iedzīvotāju protesti pret AES būvniecību, kompetenta apmācīta personāla trūkums, projekta komandas darba vides apgrūtinājumi, kas saistīti ar ierobežotajām iespējām. Tādēļ, lai Latvijā varētu virzīt MMR izbūvi, nepieciešams apmācīt daudzus vairākus desmitus kodolenerģijas speciālistu, izveidot nepieciešamās uzraudzības organizācijas (neatkarīga kodolenergodrošības inspekcija), veikt virkni pētījumu un pieņemt likumu, kas reglamentē kodolenerģijas izmantošanu Latvijā. Tas ir daudzu gadu process, kuru mūsu kaimiņi igauņi ir uzsākuši pirms dažiem gadiem.
Zinot Igaunijas un Latvijas valstu mazo izmēru, būtu jāvērtē, vai ir lietderīgi MMR/AES nepieciešamo sistēmu veidot katrā no valstīm, vai varbūt lietderīgāk būtu sadarboties un AES attīstīt tikai vienā no Baltijas valstīm, jo ar labi savienotajiem elektrotīkliem šī elektroenerģija nonāktu arī pārējās Baltijas valstīs.
Saskaņā ar provizoriskiem aprēķiniem MMR atomelektrostacijas līdzsvarotā elektroenerģijas ražošanas cena (LCOE - Levelised Cost of Electricity) varētu būt 50 - 80 EUR/MWh diapazonā. Tā būs konkurētspējīga arī nākotnē, jo kodolenerģija atšķirībā no vēja un saules enerģijas nodrošina nepārtrauktu ģenerāciju un stabilu cenu daudz vairāk stundu gadā.
Somijas AES Olkiluoto darbības uzsākšana kavējas
Olkiluoto-3 tika iedarbināta nevis plānotajā 2010.gadā, bet faktiski tikai šogad (reaktora iedarbināšana notika 2021.gada 21.decembrī, bet pieslēgums elektriskajam tīklam - 2022.gada 12.martā). Tam sekoja dažādi ieregulēšanas un pārbaudes darbi, kuri faktiski turpinās vēl tagad, kaut arī AES jau drīkst darboties ar pilnu jaudu. Diemžēl šī gada oktobrī AES operators Teollisuuden Voima Oyj (TVO) ziņoja, ka ir atklātas plaisas visos četros cirkulācijas sūkņos. To rašanās iemeslus šobrīd pēta laboratorijās. Šīs plaisas, kuru garums ir daži centimetri, nevarētu būt par iemeslu stacijas slēgšanai, tomēr radusies problēma ir jāatrisina. Šobrīd neviens nevar pateikt, kad atsāks darboties Olkiluoto-3
Atomelektrostacijas Olkiluoto-3 elektriskā jauda (neto) ir 1600 MW, siltuma jauda 4300 MW. Tas ir lielākais reaktors Eiropā un viens no lielākajiem pasaulē. Tā tehnoloģijas apzīmējums ir EPR, kas faktiski ir spiediena ūdens reaktora (PWR) trešā paaudze. PWR tehnoloģija pasaulē ir ļoti populāra. Šobrīd elektrību ražo ar PWR tipa atomelektrostacijām 26 valstīs. Šo PWR elektriskā jauda ir no dažiem simtiem līdz vairāk kā 1200 MW. Latvijas kaimiņvalstī Baltkrievijā 2021.gadā sāka strādāt PWR reaktors ar neto elektrisko jaudu 1110 MW - Astravjecas AES.
Lai uzlabotu ekonomiskos parametrus, līdz šim AES attīstītāji ir centušies izmantot "mēroga efektu" - būvēt aizvien lielākas stacijas. Pirms divdesmit gadiem to mēģināja realizēt Siemens un Areva, izveidojot kopuzņēmumu. Tomēr Olkiluoto-3 gadījumā tas nenostrādāja - jaudas pieaugums bija ļoti liels, kas prasīja būtisku tehnoloģiju un aprīkojuma pārveidošanu. Diemžēl projekta attīstītāji ar to netika galā. Būvniecību uzsāka, kaut arī līdz galam nebija pabeigta projekta dokumentācijas izstrāde un iekārtu sertificēšanas process. Tika nokavēti plānotie termiņi un būtiski pārtērēts plānotais budžets. Zaudējumus cieta arī pasūtītājs, jo neesoša AES nespēja ģenerēt pieprasīto lēto elektrību. Līdzīga situācija ir arī ar līdzīgu EPR projektu - AES Flamannville-3 Francijā, kuru sāka būvēt 2007.gadā. No uzsāktajiem lieljaudas kodolreaktoriem ir pabeigti tikai Ķīnas EPR Taishan-1 un Taishan-2, kuri uzsāka darbu attiecīgi 2018.gada 13.decembrī un 2019.gada 7.septembrī. Līdz 2021.gada beigām Taishan-1 saražoja 31,8 TWh, bet Taishan-2 saražoja 28,7 TWh elektroenerģijas.
AES projektu būvniecības procesi aizņem gadu desmitus
Desmit gados AES uzbūvēt ir iespējams. Tomēr ir ļoti svarīgi, vai attiecīgajai valstij jau ir kodolvalsts statuss. Tas nozīmē - ir jau kāda atomelektrostacija, kvalificēti speciālisti, kodoldrošības un citas institūcijas, utt. Ļoti daudz laika prasa dažādi sagatavošanas darbi, piemēram, vietas izvēle un pētījumi. Pati celtniecība var prasīt piecus līdz septiņus gadus. Protams, ja ir slikta procesa pārvaldība, rodas problēmas ar jaunām tehnoloģijām, pieviļ apakšuzņēmēji, tad būvniecības process var būtiski pagarināties. Savukārt standartizēta dizaina izvēle parasti uzlabo projekta attīstību. Daļēji būvniecības grafiku ietekmē tas, cik valsts ir tehnoloģiski attīstīta. Piemēram, Japānā lielāko daļu lieljaudas reaktoru uzbūvēja četros gados. Kashiwazaki-Kariwa AES 6. bloks (ABWR - advancēts vārošā ūdens reaktors, 1315 MW) tika uzbūvēts 39 mēnešos. Saskaņā ar IAEA PRIS datubāzi Kashiwazaki-Kariwa-6 celtniecība ir sākusies 1992.gada 3.novembrī, pieslēgums tīklam notika 1996.gada 29.janvārī, bet komerciālā ekspluatācija - 1996.gada 7.novembrī. Apkopotie statistikas dati rāda, ka pasaulē atomelektrostaciju būvniecība ir ilgusi no 50 mēnešiem līdz 350 mēnešiem jeb 29 gadiem.
Šobrīd arvien vairāk tiek minēti tā saucamie mazas jaudas modulārie reaktori. Vārds "modulārie" nozīmē to, ka galvenās komponentes tiks izgatavotas un samontētas rūpnīcā, nevis būvlaukumā. Tas būtiski uzlabos projektu realizāciju un samazinās būvniecības riskus. Ar humoru var teikt, ka galvenais būs noīrēt jaudīgu ceļamkrānu, lai reaktoru gatavā veidā ieceltu tam paredzētajā vietā. Saskaņā ar Fermi Energia plāniem Igaunijas MMR pirmā bloka celtniecību ir paredzēts uzsākt jau 2028.gada sākumā, bet ekspluatācijā nodot 2031.gada beigās, kas šķiet diezgan reālistisks plāns, ja visi sagatavošanas darbi notiks saskaņā ar iepriekš paredzēto laika grafiku.
Parasti iedzīvotāji daudz pozitīvāk attiecas pret AES tajās valstīs, kur tādas jau ir. Galvenokārt tas ir izskaidrojams ar to, ka cilvēki redz, ka AES nav tik briesmīgas kā šausmu filmās. Protams, arī AES operatori cenšas uzturēt atklātumu par saviem objektiem un sniegt visu informāciju. Tāpēc tiek veidoti dažādi informācijas centri, kur zinātkārie var saņemt ieskatu par kodoldalīšanās procesu, kodolreaktoru darbību, radiāciju un citiem jautājumiem. Uz šādiem centriem tiek vestas skolēnu ekskursijas. Protams, ja valstī nav nevienas AES, tad nav arī attiecīgi šādu informācijas centru. Šī centra galvenais uzdevums - popularizēt kodolenerģijas izmantošanu, sniegt skaidrojumus par radiāciju un kodolreaktoru drošu izmantošanu, lai uzlabotu sabiedrības viedokli par kodolenerģētiku.
Jebkurā gadījumā, lai uzbūvētu AES, ir nepieciešams veikt IVN (Ietekme uz vidi) novērtējumu, veikt dažādus ģeoloģiskos mērījumus, piesaistīt finansējumu un risināt citus liela apjoma būvniecības darbu. Galvenā atšķirība - valstīs, kurās nav nevienas AES, nepieciešams to paredzēt nacionālajā stratēģijas attīstības plānos, izveidot neatkarīgu kodoldrošības aģentūru inspekciju, veikt pasākumus kvalificēta personāla apmācībai, risināt izlietotās kodoldegvielas un radioaktīvu atkritumu, paredzēt drošu atomelektrostaciju slēgšanu pēc tā darba mūža beigām, kā arī risināt citus jautājumus. Šie pasākumi var prasīt vairākus gadus un ievērojamus cilvēkresursus, un var arī nemaz nerealizēties.