Jāprot kukuļot bez naudas

Attiecībā uz bankas Citadele darbinieka Kristapa Putāna pieķeršanu ar aizdomīgu naudas žūksni rokās precīzi teicis investīciju baņķieris Ģirts Rungainis, ka «vienmēr būs melnās avis, kurām ir nepietiekams godaprāts, profesionālais līmenis vai vienkārši pietrūkst saprātības».

Lai nenonāktu starp melnām avīm, cilvēkiem ir vajadzīgs pietiekams profesionālais līmenis un saprātība. Tādā gadījumā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) nepieķers ar naudu rokās.

Pamācību neņemt rokās skaidro naudu jau sen zina un cenšas ievērot gan kukuļdevēji, gan kukuļņēmēji. To zina arī KNAB, kas tagad apņēmies pārbaudīt, par kādām cenām aviobiļetes saviem un ģimenes brīvdienu ceļojumiem pircis bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers. Aizdomas par viņa un nacionālās aviokompānijas airBaltic finansiālajām saistībām atklājās gandrīz vienlaikus ar K. Putāna gadījumu. Precīzāk sakot, to atklāja pats airBaltic prezidents Bertolts Fliks kā atbildi uz V. Zatlera pārmetumiem par airBaltic zaudējumiem. Sekoja V. Zatlera atbilde B. Flika atbildei: «Acīmredzot līdzšinējā airBaltic cenu politika ir balstījusies uz Flika personiskajām simpātijām un savtīgām interesēm, tāpēc būtu svarīgi pārliecināties, vai Fliks, izmantojot savu dienesta stāvokli, nav īpaši vēlējies iepatikties politiķiem.»

Lietas būtība airBaltic gadījumā ir pāreja nevis no kukuļa skaidrā naudā uz kukuli bezskaidrā naudā, bet no kukuļa naudā uz kukuli materiālos labumos, kuru ekvivalentu naudā ir grūti izrēķināt un viegli apstrīdēt. airBaltic patiešām ir rīkojusi arī cenu atlaižu kampaņas, ar kurām aviobiļetes par ļoti zemām cenām ieguvis kaut vai neliels skaits cilvēku. Veiksminieku skaits ir neliels attiecībā pret simtiem tūkstošiem pasažieru, kurus airBaltic pārvadā mēnesī, bet ar to pietiek un pāri paliek, lai aplaimotu visus tos, kurus bija vērts pārvadāt par īpašām cenām, jo no viņiem bija atkarīga B. Flika palikšana amatā, par spīti uzņēmuma zaudējumiem, par kuriem laikus zināja (variants: darīja visu, lai par tiem oficiāli neko nezinātu) šaurs amatpersonu loks.

Droši vien ir arī tādas ar profesionālismu un saprātu apveltītas amatpersonas, kuras B. Flika īpašo biļešu pirkšanai izmantojušas citus uzvārdus. Pat ja tie pieder amatpersonu tuvākajiem ģimenes locekļiem un draugiem, atklāt un pierādīt šādas sakarības ir praktiski neiespējami, pirms pašas iesaistītās personas nesāk izmantot šādu informāciju publiskai rēķinu kārtošanai.

Atzīmējot to, ka korupcija iespējama praktiski visur, jāatgriežas pie bankām. Citadele u. c. bankas uz gadījumu ar K. Putānu reaģēja ar skaidrojumu, ka kukuļus dot banku darbiniekiem ir bezjēdzīgi, jo lēmumus par klientu kreditēšanu vai citiem būtiskiem darījumiem pieņem vairākas instances ar vairākiem darbiniekiem katrā. Skaidrojums atkārto to, ko par garantijām pret uzpirkšanu uzdod tiesas un ko sabiedrība tomēr apšauba.

Tiklīdz uzpirkšanas līdzeklis vairs nav nauda vai daži uzkrītoši naudas ekvivalenti (zelts), netverams kļūst arī dalījums starp kukuļdevēju un ņēmēju. Piemēram, tiesas spriedums tika apmainīts pret tiesneša karjeru varbūt tiesu sistēmā, bet varbūt pavisam citur. Savukārt Krimināllikums bez kukuļa devēja un ņēmēja nosaukšanas kļūst tehniski neizmantojams.

Banku apgalvojumi par iespējām uzraudzīt savus darbiniekus var nozīmēt arī to, ka darījumi ir jāslēdz ar pašu banku, kuru pārstāv tās vadītāji. Diez vai tādā gadījumā cilvēki varētu būt tik nesaprātīgi, lai tomēr nēsātu naudas pakas vai sūtītu bezskaidrās naudas pārvedumus.

Banku kredītiem kā kukulim ir daudzas priekšrocības attiecībā kaut vai pret aviobiļetēm. Varbūt pietiek izsniegt vienam kredītu par stundu ātrāk nekā otram, lai pirmais ne tikai veiktu darījumu, kas materiāli nodrošinās viņa atlikušo mūžu, bet arī izslēgtu iespēju, ka šo darījumu veic otrs. Lai cik labi tādu situāciju saprastu tajā iesaistītie cilvēki, viņi nespēs nevienu pārliecināt, ka pastrādāts noziegums. Ja policija vai sabiedrība (prese) tam tomēr noticēs, tad tā būs grēkāžu atrašana, kur šis stāsts kalpo tikai par ieganstu.

Piemērs (uz)ticībai kā izšķirošajam argumentam ir tas, ka valdība tagad ceļ traci par airBaltic zaudējumiem, bet iepriekš nelikās manām, ka daudz lielākus zaudējumus cieta cits valsts uzņēmums Hipotēku banka: 54 miljoni latu 2009. gadā un 68 miljoni latu 2010. gadā ir divreiz vairāk par airBaltic zaudējumiem 2008. un 2010. gadā, bet vēl jāņem vērā, ka par pusi no airBaltic zaudējumiem atbildība gulstas uz privāto līdzīpašnieku. Cik liela ir ticība valdības vadītājam Valdim Dombrovskim vispār, tik liela ir arī ticība tam, ka iecietība pret Hipotēku banku nav nekādi saistīta ar bankas iecietību pret savu parādnieku Land Development, kas vienlaikus ir arī V. Dombrovska parādnieks. Proti, viņš aizdevis visus pārpalikumus no saviem ienākumiem firmai, kuras īpašniece ir viņa sieva kopā ar viņa padomnieces vīru. Lai firma uzceltu rindu mājas Stopiņu pagastā, tā izlietoja aizņēmumu ne vien no V. Dombrovska, bet arī no Hipotēku bankas. Tāpat kā daudzos līdzīgos objektos, vairākums mājokļu tur stāv tukši un firma nevar norēķināties ar banku, kas pārlikusi 1,15 miljonu latu atmaksu no pagājušā gada marta uz 2013. gada martu. Tātad bankai bija tiesības šo īpašumu atņemt un V. Dombrovski izputināt, bet labi ir arī bankas argumenti, ka tā šādā veidā iegūtu nevis papildu peļņu, bet zaudējumus no objekta uzturēšanas un virzīšanas pārdošanai.

Svarīgākais