Ķīniešu virtuves mākslai ir vairāk nekā 4000 gadu sena pagātne, un tā tiek dēvēta par vienu no daudzveidīgākajām, bagātīgākajām un izsmalcinātākajām virtuvēm pasaulē. Baudot ķīniešu pavāra pagatavotu maltīti, tas ir ceļojums kontrastu pilnā garšas pasaulē.
Šajā austrumvalstī lielā cieņā ir produktu dažādība un plašs garšvielu izmantojums – ķīnieši ir iecienījuši pikantu, bet ne asu uzturu. Izmantojot piedevas, ēdiens tiek padarīts bagātīgāks un piesātinātāks; viņiem ir svarīgi, lai garšas būtu pilnīgas.
Tā kā galda piederumu vietā tiek izmantoti tradicionālie koka irbulīši, maltīte parasti ir pagatavota kumosa izmērā, lai to būtu viegli paņemt. Tiek uzskatīts, ka ir nepieklājīgi, ja viesim jāsagriež ēdiens, – visam ir jābūt gatavam likšanai mutē. Šis pagatavošanas princips gan neattiecas uz zivīm, jo atšķirībā no eiropiešiem ķīnieši tās pagatavo veselas un neattīrītas, pirms tam tikai notīrot zvīņas.
Bez irbulīšiem pamatēdienam izmanto arī karotes zupām, bet nažus un dakšas viņu galda kultūrā nav pieņemts lietot, jo tiek salīdzināti ar ieročiem. Pie galda šīs valsts iedzīvotāji ir brīvi un atvērti, viņiem nav striktu ierobežojumu par to, ko nedrīkst vai nedrīkst darīt, tomēr fakts, ka ar viņu tradicionālajiem galda piederumiem spēlējas, ķīniešiem gan nav pieņemams. Dažkārt ir redzams, ka laika kavēšanai irbulīši tiek izmantoti kā bungu vālītes, un to nu austrumnieki uzskata par lielu nepieklājību un necieņas izrādīšanu.
Sarunas pie galda
Ķīnieši ēd bagātīgi, ilgi un lielās kompānijās. Pie maltītes tiekas gan draugi, gan biznesa partneri, tādēļ pieņemts, ka restorānos galdi ir atdalīti ar aizslietņiem, lai ēšanas zonu padarītu privātāku. Viņu tērzēšana ir skaļa, un sarunu biedri nebaidās pārrunāt cits citu, tādēļ privātā zona ir veiksmīgs risinājums ne tikai citiem restorāna apmeklētājiem, bet arī pašiem – ne visiem ir jādzird par jaunumiem ģimenes dzīvē vai inovatīviem plāniem biznesa attīstībā. Jūs nekad neredzēsiet ķīnieti ēdam vienatnē, jo maltīti viņiem patīk baudīt kompānijā.
To, ka ķīnieši ir draudzīga un atvērta tauta, spilgti pierāda arī viņu galda kultūra. Dalīšanās savā ēdienā un nemitīga šķīvja papildināšana citam tiek skaidrota kā cieņas un labvēlības izrādīšana, tā ir labklājības un laimes vēlēšana. Kad austrumnieki restorānos sēžas pie galda, viņi maltīti pasūta nevis katrs atsevišķi, bet kopīgi, kā rezultātā galds ir bagātīgi aizpildīts ar dažādiem ēdieniem un katrs no plašā klāsta izvēlas to, kas tīk. Šī kopība un draudzīgā ēšana ir viena no raksturīgākajām ķīniešu ēšanas pazīmēm – viņi nekautrējas nedz skaļi runāt un apspriest visdažādākos jautājumus pie tvaicētu rīsu bļodas, nedz padalīties ar nūdelēm no sava šķīvja.
Troksnis ap galdu norāda uz laimi, tāpēc arī skaļa čāpstināšanās un strēbšana netiek uzskatītas par nepieklājību. Vēl vairāk – jo skaļāk ēd, jo lielāks respekts izrādīts pavāram par viņa veikumu.
Rīsi un karstais podiņš
Neatņemama sastāvdaļa ķīniešu nacionālajā virtuvē, protams, ir rīsi. To popularitāte saistāma ne tikai ar īpaši labvēlīgiem augšanas apstākļiem, bet arī plašajām to pagatavošanas variācijām, – rīsus var gan cept, gan vārīt, gan tvaicēt un ēst gan atsevišķi, gan kopā ar gaļu, dārzeņiem, garšvielām un ķīniešiem tik ļoti iecienītajām mērcēm. Vispopulārākā, protams, ir sojas mērce. Visizteiktāko garšu tā iegūst, pagatavojot kopā ar gaļas izstrādājumiem, bet tāpat to var izmantot kā uzlējumu uz rīsiem, dārzeņiem un sēnēm.
Lai gan ķīnieši ēd gaļu – jēra, aitas, cūkas, pīles un jo īpaši vistas, iecienītāki ir jūras produkti un zivis, īpaši karpa un jūras asaris, tīģergarneles, omāri un krabji.
Neviena ķīnieša virtuve, īpaši ziemas sezonā, nav iedomājama bez karstā podiņa, kas ir nevis ēdiena nosaukums, bet tā pasniegšanas veids. Galda vidū tiek novietota maza plītiņa ar metāla katlu uz tā. Pēc savas izvēles buljonā (kam nereti pievienotas garšvielas un godži ogas) ar irbulīšiem tiek likti dārzeņi, jūras veltes, gaļas izstrādājumi, salātu lapas, sēnes vai pelmeņi. Kad tie izvārījušies pēc katra individuālās gaumes, produktus liek uz šķīvja un ēd ar piedevām, kas visbiežāk ir, protams, rīsi un mērces, piemēram, saldskābā, sojas vai zemesriekstu. Pļāpīgajiem austrumniekiem šis ir likumsakarīgs risinājums, ņemot vērā to, ka viņi labprāt bauda tikai karstu ēdienu. Mēs esam pieraduši, ka, daudz runājot, ēdiens uz šķīvja ātri atdziest, savukārt ķīniešiem šāda problēma iet secen – atliek tikai kārotos produktus ielikt ar buljonu pildītajā katlā, pagaidīt mirkli, un tas ir uzkarsēts.
Kārie pelmeņu ēdāji
Lai gan mūsdienās pelmeņi šķiet viena no ātrāk pagatavojamām maltītēm no fast food saldētavas plaukta, to vēsture ir daudz senāka par, piemēram, saldēto zivju pirkstiņu vēsturi. Šā kumosa izmēra mīklas ēdiena dzimtene ir Ķīna, un tā pagatavošanas tradīcijas īstenotas jau vairākus gadu tūkstošus. Ķīnieši ir lieli pelmeņu ēdāji, un tie, tāpat kā rīsi, ir iekļauti ēdienkartē vai ik dienu.
Pelmeņus pieņemts gatavot visai ģimenei mājās, tādējādi novēlot labklājību un saticību. Variācijas, ar ko tos pildīt, ir dažādas. Visēdājiem iespēju ir vairāk – sākot no gaļas un beidzot ar jūras produktiem, bet veģetāriešiem patiks ar dārzeņiem, pupiņām un sēnēm. Tā kā Austrumos ir iecienīta sojas mērce, arī pelmeņi visbiežāk tiek pārlieti tieši ar to.
Gatavojot maltīti, visvairāk izmanto sēnes, olas un dārzeņus, īpaši kartupeļus. Piemēram, Ķīnas melnās sēnes ir pievienotas pie praktiski jebkuras maltītes, jo tās ir veselīgas. Austrumniekiem ir svarīgi pagatavot ne tikai gardu, bet arī veselīgu ēdienu, kas uzlabo cilvēka pašsajūtu, un varbūt tieši tāpēc ķīnieši sevi uzskata par laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē.
Brīnumainā tēja
Atšķirībā no steidzīgajiem un mūždien aizņemtajiem rietumniekiem, kuriem bez kafijas nav iespējams iesākt dienu, ķīnieši daudz labprātāk izvēlas tēju. Vēl vairāk – zaļā tēja bez cukura ir viņu nacionālais dzēriens, un tās pasniegšana ir saistāma ar īpašu rituālu. Lai gan Japānas tējas pagatavošanas ceremonija ir plašāk pazīstama un izkoptāka, tās aizsākumi ir meklējami tieši Ķīnā, kur tās nozīme kultūrā ir iesakņojusies daudz dziļāk.
Ir dažādi tējas veidi – melnā, sarkanā, baltā, jasmīnu utt, taču visiecienītākā ir tieši zaļā. Viena no ķīniešu leģendām vēsta, ka imperators Šen Nungs, kuram patika ceļot pa valsti, lai iepazītu tautu, savos pārceļojumos vienmēr dzēra vārītu ūdeni. Kādā no šiem pārbraucieniem, tālajā 2737. gadā pirms mūsu ēras, viņš gatavojis savu ierasto dzērienu, un, kamēr katlā vēl vārījies ūdens, vējš no tuvumā esošā koka norāvis pāris lapas un tās iekritušas verdošajā ūdenī. Tas kļuva zeltaini brūns un sāka patīkami smaržot, tādēļ valdnieks izlēma nogaršot aromātisko dziru.
Uzskata, ka šim karstajam dzērienam piemīt dziednieciskas īpašības un ir labvēlīga ietekme uz veselību. Piemēram, zaļā tēja labvēlīgi ietekmē asinsvadus, remdē slāpes, tonizē nervu sistēmu, paātrina vielmaiņas procesus organismā un pazemina glikozes līmeni asinīs; melnā tēja ir bagātināta ar minerālvielām magniju, kalciju un kāliju un ir ieteicama sirds un asinsvadu slimību profilaksei. Līdz pat mūsdienām Ķīnā ir saglabājusies tradīcija viesus cienāt ar tēju, tādējādi izrādot cieņu pret atnācēju. Arī galda kultūra paredz, ka otram krūzē tēju ielej gadījumā, ja pret viņu izjusts respekts un bijība, kā arī ja viņš ir vecāks un augstāk stāvošs. Gadījumā, ja cilvēkiem nav labas attiecības, tēju katrs sev lej atsevišķi.
Lielā cieņā ir arī sulas, īpaši alvejas, un alus, vīns. No pēdējiem iecienīts ir plūmju vīns – kristāldzidrs dzēriens, kuru dzer no mazām glāzītēm. Ja cilvēki ir satikušies pirmo reizi, vīns tiek dzerts maziem malkiem, bet, ja kopā sanākuši draugi, glāze tiek iztukšota ar pirmo reizi.
Promo raksts tapis sadarbībā ar ķīniešu restorānu Shangri La