26.jūl 2013
Kad no Augustovas, kuru dēvē par Polijas Venēciju, dodamies uz augšu, uz Mazūriju, neatstāj sajūta, ka braucam pa Latgali – starp simtiem ezeru, cauri lapkoku un jauktu koku mežiem, starp pakalniem un maziem, puķēs iegrimušiem ciemiem. Šeit nav ierasto trīsjoslu autobāņu, nu, labi, gandrīz nav, tomēr ceļi ir lieliski, un braukšana – kā jau allaž pa Poliju – sagādā prieku. Mēs esam baudas priekšnojautās: mēs tūdaļ apgūsim šīs brīnišķīgās valsts ziemeļus.