14.sep 2017
Jānis Rožkalns zvanīja man svētdienas pēcpusdienā un pavēstīja, ka miris Konstantīns Pupurs. Salēcās sirds. Es pazinu Konstantīnu un ļoti cienīju viņu par viņa veselīgo, gudro (!) nacionālismu. Nemaz nerunājot par cieņu pret tiem cilvēkiem, kuri kopā ar viņu jau 1988. gadā akcentēja un akceptēja Latviju kā valsti ar savu sarkanbaltsarkani karogoto gaitu no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem. Te nav svarīgi, ciktāl mūsu abu uzskati saskanēja vai nē, te man (!) ir svarīgi tas, ka vismaz vienā par savu paaudzi jaunākā cilvēkā es saskatīju programmatisku un valstisku (!) potenci, redzējumu. Spēju patstāvīgi domāt, nevis tik vien, kā uzdot par domāšanu noteiktu attieksmes stereotipu virknējumus.