Līga Nestere-Nikandrova / Autori

Sarunas ar dažādu profesiju pārstāvjiem, prakse vai vasaras darbs, pēc jauniešu domām, ir labākie veidi, kā iepazīt nākotnes nodarbošanos, tomēr realitātē jauniešiem joprojām trūkst praktisku iespēju vai pašiniciatīvas šīs iespējas izmantot, secināts Valsts izglītības attīstības aģentūras (VIAA) veiktajā aptaujā.

«Man patīk gan matemātika, gan fizika. Kad uzzināju, ka ir iespēja mācīties vidusskolā, kurā šos priekšmetus māca padziļināti, sapratu, ka šī skola ir domāta man,» lēmumu pēc pamatskolas stāties jaunizveidotajā Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Inženierzinātņu vidusskolā pamato Paulis Ernests Lauznis. Interese par iespēju mācīties tieši šajā skolā bija liela – uz vienu vietu pretendēja vairāk nekā desmit skolēnu. Uzņemti tika 24 – principā izcilnieki, kuru vidējā atzīme ir 9,8 balles.

Iespēju viena vai pusotra gada laikā bez maksas apgūt profesiju izmantojuši jau vairāki tūkstoši gados jaunu cilvēku. Kā norāda jaunieši, pieteikties mācībām motivē salīdzinoši neilgais izglītošanās process, iespēja saņemt stipendiju un iegūt reālu darba pieredzi, kas, kā zināms, darba devēju acīs ir augstā vērtē. 26 profesionālās izglītības iestādēs līdz 30. septembrim turpinās uzņemšana, piedāvājot apgūt kādu no 53 profesijām.

Šis riņķa dancis daudziem ir labi zināms: darba devēji prasa pieredzi, bet jauniešiem tādas nav, un to nav tik viegli iegūt, ja daudzviet šādi zaļi gurķi nešķiet interesanti. Taču nevar gluži visu darba tirgu iekrāsot tikai tumšās krāsās – ir uzņēmumi, kas ienācējiem darba tirgū ir gatavi piedāvāt vienkāršas amata pozīcijas, bet pieredzes vietā no jauniešiem tiek gaidīta vēlme mācīties, degsme un svešvalodu zināšanas.

Lielāka daļa jeb 83% vecāku saviem bērniem piešķir kabatas naudu, vienlaikus 58% norāda, ka to dara neregulāri un bez konkrēta mērķa, liecina Nordea Naudas skolas aptaujas dati. Lai veicinātu bērnu un jauniešu izpratni finanšu jautājumos, Nordea banka jau ceturto gadu pēc kārtas skolēniem rīko bezmaksas radošās pēcpusdienas, kur caur spēlēm un atraktīvām nodarbībām viņi izzinās pārdomātus kabatas naudas tērēšanas pamatprincipus un citas prasmes, lai nauda, tā teikt, neslīdētu caur pirkstiem.

Ermīns Skrastiņš sevi nākotnē saredz darbojamies finanšu jomā, konkrētāk – valūtas tirgos. Pats tālmācības ceļā pamazām apgūst minēto sfēru. Taču labi zināms, ka augstā vērtē darba tirgū ir praktiskā pieredze un augsti amati parasti netiek pasniegti uz zelta paplātes.

Katru gadu farmācijas nozarē strādājošo pulkam pievienojas apmēram 100 jaunu speciālistu, lielai daļai (ap 60–70%) vilinošs šķiet darbs valsts institūcijās vai zāļu ražošanas jomā. Taču jaunas asinis un paaudžu nomaiņa nepieciešama arī aptiekām, tomēr uz turieni jaunieši nesteidz bariem – darbu aptiekā izvēlas 30–40% jauno farmaceitu vai farmaceita asistentu.

Sofjai Zaharovai šobrīd dienas aizrit vienā elpas vilcienā un, šķiet, tās ir par īsu, lai paspētu visu iecerēto izdarīt. Šāds darba ritms nav nekāds pārsteigums – tikai pavisam neilgu laiku viņa ir iejutusies uzņēmējas ādā un ir tikai starta posmā biznesa aktīvajā skrējienā.

Valsts izglītības attīstības aģentūra (VIAA) līdz 9. septembrim īsteno sociāli izglītojošo kampaņu Atmet BEZdarbību! Tās mērķis ir motivēt jauniešus, kuri nestrādā un nemācās, izmantot projekta Jauniešu garantija priekšrocības – īsā laikā bez maksas apgūt kādu perspektīvu profesiju, tā ievērojami palielinot savas iespējas atrast darbu.

Šonedēļ līdz pat 16. augustam Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas galvenajā zālē ikvienam interesentam apskatāma Starptautiskā hokeja turnīra Latvijas dzelzceļa kauss 2015 galvenā balva – čempionu kauss. Pēc tam tas atraktīvā braucienā hokeja fanu pavadībā tiks nogādāts Arēnā Rīga, kur piecas dienas spēkiem mērosies četras hokeja komandas, noskaidrojot, kas iegūs uzvaras trofeju.

Nepieciešamība pēc starptautiski atzītiem sertifikātiem, kas apliecina personāla profesionālo kompetenci, nereti Latvijas darba devējiem ir bremzējošs faktors, lai, piemēram, pieteiktos dalībai starptautiskos konkursos, Eiropas līmeņa iepirkumos, valsts pasūtījumos. Bet, lai celtu darbinieku kvalifikāciju (nepieciešamība pēc ļoti specifiskām zināšanām), darba devēji mēdz piesaistīt pasniedzējus no ārzemēm vai uz tām mācīties sūta savus strādājošos.

«Dzīvē nav nejaušību, un mēs nonākam tur, kur mums ir paredzēts nokļūt,» pārskatot savu karjeras gājumu, secina Maija Seņina. Būdama vēl vidusskolniece, viņa intuitīvi juta, ka viņas nākotnes profesijai jābūt saistītai ar psiholoģiju, tika apsvērta iespēja šo jomu studēt, bet, draudzenes pierunāta, Maija izvēlējās citu ceļu, taču laiks salika visu pa plauktiņiem – jau astoto gadu viņa ir SIA Stoller personāla speciāliste, un šajā darbā bez psiholoģijas klātbūtnes neiztikt.

Duālā izglītība jeb darba vidē balstītas mācības Latvijā tiks īstenotas jau trešo mācību gadu. Šī izglītības pieeja ir unikāla ar to, ka būtisku lomu audzēkņu izskološanā uzņemas darba devēji – liela daļa mācību procesa jauniešiem aizrit tieši uzņēmumos, gūstot praktisku rūdījumu savā izvēlētajā specialitātē. Bet teorētisko zināšanu bāzi nodrošina skola. Šogad pirmo reizi vērienīgu iesaukumu rīko holdinga kompānija GRF, piedāvājot iespēju apmēram 240 jauniešiem gūt padziļinātu izpratni par darbu būvniecības jomā.

Augustā daudzas augstskolas izsludinājušas papildu uzņemšanu. Ir brīvas virkne budžeta vietu, galvenokārt inženiertehniskajās jomā. Vēl plašākas izvēles iespējas tiem, kas nolēmuši studēt par maksu.

Noslēgumam tuvojas pilnsabiedrības SBRE veiktā Rīgas pils rekonstrukcijas un restaurācijas projekta pirmā kārta – priekšpils atjaunošana. Lai ikviens interesents varētu aplūkot un novērtēt pils dailes atgūšanas procesu, tirdzniecības centrā Galerija Centrs ir atklāta foto izstāde, kur iemūžināti unikāli pils vēsturisko zāļu atdzimšanas kadri.

Nenoliedzami, kandidāta darba pieredze darba devēju acīs tiek augstu vērtēta. Taču nereti gados jauni cilvēki savā CV nevar palepoties ar būtisku praktisko iemaņu bagāžu.

Agneses Fūrmanes izglītības un profesionālais ceļš līdz šim bijis vairākiem būtiskiem pagriezieniem piesātināts – viņa gan izskolojusies, gan guvusi darba rūdījumu, strādājot par medicīnas māsu, studējusi psiholoģiju, vairāku gadu garumā iepazinusi astroloģijas plašās dzīles un jau desmit gadus pieder pie sertificēto astrologu saimes. Bet salīdzinoši nesen sākusi iepazīt arī biznesa virtuvi, kopā ar domubiedriem izveidojot aplikāciju Astrosecret, kas guvusi Facebook atzinību, iekļūstot programmā FbStart, kas palīdz jaunajiem start-up biznesiem atsperties jauniem panākumiem.

Vēlme kļūt par vadītāju daudzu jauniešu prātos ir populārs sapnis: liela atbildība, daudz padoto, motivējošs atalgojums. Arī Krišjānim Kravim šāda apņemšanās vidusskolā bija. Viņš nenoliedz, ka skolas laikā šķitis – līdz ar studiju uzsākšanu darba tirgus viņam plaši atvērsies un vismaz vidēja līmeņa vadītāja amats ātri vien būs rokā.

Šā gada augusta beigās Strazdumuižas ciematā pie Juglas tiks atklāts vingrošanas laukumu, lai vietējiem iedzīvotājiem un jauniešiem ar redzes invaliditāti būtu iespēja iesaistīties fiziskās aktivitātēs. Šāda iecere jau aptuveni gadu virmoja gaisā, pavisam drīz tā iegūs reālas aprises – pateicoties uzvarai konkursā Diena kā piedzīvojums, iegūts finansiāls segums idejas realizēšanai. Kopumā uzvaras laurus plūca pieci projekti, katrs balvā saņemot 2000 eiro.

«Man patika autora Roberta Kijosaki kādā grāmatā paustā doma, ka darbs jāizvēlas, lai iemācītos ko jaunu, nevis atalgojuma dēļ,» stāsta akciju sabiedrības Putnu fabrika Ķekava mehānikas inženieris Nauris Smaļķis. Šī atziņa viņam kalpo kā vadmotīvs viņa karjeras līkločos.

Lielākajai daļai valsts augstskolu rektoru kopējie ienākumi pērn pārsniedza 50 000 eiro, liecina Valsts ieņēmumu dienesta datubāzē atrodamā informācija. Tikai retajam kā vienīgais ienākuma avots norādīta alga par augstskolas vadīšanu. Vairums līdzās rektora pienākumu pildīšanai, piemēram, paspēj strādāt arī citā augstskolā, atrod sev kādu atmaksātu nodarbi paša vadītajā augstākajā izglītības iestādē, gūst ienākumus no komercdarbības vai saņem pieklājīgu pensiju.

«Šābrīža degvielas uzpildes staciju operatoriem, visticamāk, pat prātā neienāk, ka viņu darba vietu var apmeklēt cilvēks ar automātu plecos. Un tas nav nedz policists, nedz armijas pārstāvis. Taču 90. gadu sākumā ar šādām situācijām vajadzēja rēķināties, tā nebija, protams, ikdiena, bet atsevišķi gadījumi,» atceras Didzis Roķis. Par operatoru viņš ir nostrādājis nepilnus četrus gadus (tiesa, pirms 20 gadiem) un teic, ka šis amats devis labu platformu turpmākajai izaugsmei.