No Aļaskas līdz Meksikai. Par brīvu Latviju
2.lapa
Liktenis aklās zarnas veidolā
“Mēs iepazināmies pionieru nometnē Jūrmalā, tas bija septiņdesmito gadu sākums,” atceras Arnis Aspers, Raimonda Dombrovska tuvs draugs un, acīmredzami ne nejauši - topošās filmas režisors. Viņš bija viens no tiem, kurš 1979. gadā pavadīja 17 gadus veco Raimondu uz Ameriku, tam laikam - aizliegto zemi. Padomju vara šādu ģimenes izvēli, protams neatbalstīja (pēdējos mēnešos pirms izbraukšanas puisis neizskaidrojamā kārtā trīs reizes tika piekauts uz ielas un, lai patvertos no KGB garās rokas, pēdējās dienas pirms aizbraukšanas nakšņoja laivā uz upes...), tomēr savu nepanāca. “Aizbraucām ar laivu pa Gauju. Vienkārši, lai viņš nebūtu Rīgā... Atgriezāmies pāris stundas pirms došanās ceļā. Raimonds vienmēr bija brīvdomātājs - tas nāca jau no viņa ģimenes, patēva,” atminas Aspers.
Raimondam izdevās - viņš nokļuva lielo iespēju zemē. Taču savējā vēl bija jāatrod. Latvijā viņam labi bija padevies sports, un pēdējais no izmēģinātajiem bija biatlons - kad 3. vidusskolā vervēt sev audzēkņus bija ieradies jaunais treneris Vitālijs Urbanovičs, Raimonds bija vienīgais, kurš pieteicās. Ugunskritības treniņos kopā ar lielās komandas večiem jaunulim bija smagas, taču ielika noderīgus pamatus un deva pirmo rūdījumu. Kad Amerikā, nonācis latviešu nometnē, Raimonds pastāstīja par savām iemaņām Jurim Ulmanim, tas uzreiz pieteicies palīgos apkalt karsto dzelzi. “Uzzinājis, ka Raimonds nodarbojies ar biatlonu, Juris bija jautājis, sak - ko tu meklē šeit, Ņūdžersijā, Ņujorkā, te tev nav ko darīt, mums biatlona centrs ir Sietlā!” pārstāsta Aspers. “Ulmanis bija pazīstams ar ASV izlases galveno treneri - aizveda, iepazīstināja. Vēl kā juniors viņš sāka trenēties kopā ar pieaugušajiem, strauji progresēja, un, turpmākajos gados kļūstot par septiņkārtēju ASV čempionu, pārstāvēja valsti lielajos mačos.” Divu pasaules čempionātu atklāšanas parādēs ASV karogu nesa tieši viņš - latvietis Dombrovskis.
Kad tuvojās Kalgari olimpiskās spēles, nebija nekādu šaubu - Raimonds būs komandā. Taču pēdējā treniņnometnē Vācijā plīsa aklā zarna... “Situācija bija sarežģīta. Ārsti brīnījās, ka viņš vispār izdzīvojis,” neslēpj Arnis. Taču notika negaidītais - sportists neticami ātri atlaba pēc operācijas, tika atpakaļ uz kājām un bija gatavs startēt! “Tas bija kā brīnums - viņš ne tikai atkopās, bet arī sajuta milzīgu spēku un enerģijas pieplūdumu. Tā mēdz notikt, par līdzīgiem gadījumiem dzirdēts arī citviet. Lai vai kā, sportiskā forma bija lieliska - bija labas iespējas nostartēt ļoti spēcīgi, varbūt pat dabūt kādu medaļu. Taču ārsti un treneri nespēja noticēt, ka veselība patiešām atgriezusies tik ātri, sabijās par apdrošināšanas jautājumiem, tāpēc kavējās viņu laist uz starta. Olimpiskajā komandā Raimonds bija, arī Baltajā namā tikās ar prezidentu Ronaldu Reiganu, taču piedalīties sacensībās viņam beigu beigās neļāva...” Uz Kalgari Dombrovskis aizbrauca, taču tikai kā rezervists. Viss, ko viņam atļāva - palīdzēt treneriem. Tas nebija tas, par ko Raimonds bija sapņojis... “Tas bija milzīgs pārdzīvojums un vilšanās - forma bija lieliska, taču nepiepildījuma sajūta grauza. Un tad dzima ideja par braucienu...”
