Harolds Šnepsts par savu karjeru NHL

Šomēnes, 24. oktobrī, 63. reizi dzimšanas dienu svinēs latviešu izcelsmes Kanādas hokejists Harolds Šnepsts, kurš no 1972. līdz pat 1991. gadam bija NHL spēlētājs, visvairāk sezonas aizvadot Vankūveras “Canucks” komandā, kuras sistēmā tagad strādā par skautu. Pirms trim gadiem tikāmies ar Haroldu un atskatījāmies uz viņa raibo karjeru.

“Es­mu ļo­ti lepns, ka iz­de­vās tik il­gi no­spē­lēt NHL,” viņš neslēpa. “Ne­vē­los iz­klau­sī­ties lie­līgs, bet lie­lā­kā da­ļa ho­ke­jis­tu, ar ko ko­pā spē­lē­ju ju­ni­oros, ne­do­mā­ja, ka vis­pār spē­šu ie­kļūt NHL. Ta­ču man bi­ja lie­la sirds, vē­lē­ša­nās. Cen­tos, cik vien spē­ka, lai pie­rā­dī­tu klu­ba va­dī­bai, ka ie­de­ros aug­stā­ka­jā lī­me­nī. Tā lai­ka “Canucks” gal­ve­nais tre­ne­ris Fils Ma­lo­unijs man uz­ti­cē­jās. Tas de­va pār­lie­cī­bu, kaut gan, go­dī­gi sa­kot, ne­ti­cē­ju, ka spē­šu no­tu­rē­ties NHL tik il­gi. Do­mā­ju, ja pa­veik­sies, ga­dus četr­us vai pie­cus. To­mēr kar­je­ra iz­rā­dī­jās il­gā­ka. Ie­spē­jams, ka tas ir lat­vie­ša spīts un dar­ba mī­les­tī­ba, kas ļā­va no­spē­lēt il­gos ga­dus!”

“Ma­nu­prāt, sva­rī­gā­kais, ka es bi­ju ga­tavs da­rīt vi­su, lai uz­va­rē­tu. Man ne­rū­pē­ja in­di­vi­du­ālais snie­gums vai gū­tie pun­kti. Bū­tis­kā­kais bi­ja ko­man­das uz­va­ra. Ne­pie­cie­ša­mī­bas ga­dī­ju­mā blo­ķē­ju me­tie­nus, sar­gā­ju sa­vus ko­man­das bied­rus. Da­rī­ju vi­su mel­no dar­bu.”

“To­laik draf­ta ce­re­mo­ni­ja ne­bi­ja tik vē­rie­nī­ga kā ta­gad. At­ce­ros, pats ta­jā die­nā strā­dā­ju. Mam­ma sa­ņē­ma zva­nu no Van­kū­ve­ras “Canucks”, sak’ - esam iz­vē­lē­ju­šies jū­su dē­lu. “Canucks” draf­tē­ja ma­ni ce­tur­ta­jā kār­tā. To­brīd vēl ne­bi­ju sa­snie­dzis 20 ga­du ve­cu­mu. Ma­na bo­nu­sa nau­da bi­ja 45 000 do­lā­ru. Sa­lī­dzi­not to ar mūs­die­nām, pro­tams, sum­ma nie­cī­ga, ta­ču mir­klī, kad mam­ma uz­zi­nā­ja lī­gu­ma sum­mu, vi­ņa sā­ka rau­dāt. Jau­tā­ju: “Mam­mu, kā­pēc tu rau­di?!” Vi­ņa pa­lū­ko­jās uz ma­ni un pa­tei­ca: “Tu pel­ni vai­rāk par tē­vu...” Mans tēvs strā­dā­ja par nam­da­ri, bi­ja ļo­ti god­prā­tīgs cil­vēks. Viņš ma­ni ie­ve­da ho­ke­jā. Ie­pa­zi­nās ar lat­vie­šu mā­cī­tā­ju, kurš sa­vu­kārt vi­ņu ie­pa­zīs­ti­nā­ja ar ho­ke­ju. Tēvs pa­gal­mā paš­ro­cī­gi uz­cē­la skais­tu ho­ke­ja lau­ku­mu, lai es va­rē­tu sli­dot! Viņš ne­ko daudz ne­zi­nā­ja par ho­ke­ju, tā­pēc ne­zi­nu, kas vi­ņu pa­mu­di­nā­ja, ta­ču pa­gal­mā bi­ja ma­ni pirm­ie so­ļi ho­ke­jā. Sa­nā­ca kai­mi­ņu bēr­ni, dze­nā­jām ri­pu. Se­ko­ja spē­ļu ap­mek­lē­ša­na Ed­mon­to­nā.”

“Al­laž bi­ju ļo­ti kluss un kaut­rīgs. At­ce­ros, ka pir­mos ga­dus vēl ne­pra­tu īs­ti ko­mu­ni­cēt ar me­di­ju pār­stāv­jiem. Man gal­ve­nais bi­ja spē­lēt. Tam se­ko­ja pēk­šņā po­pu­la­ri­tā­te. Go­dī­gi sa­kot, ne­zi­nu, kā tā sā­kās. Kļu­vu ne­daudz dro­šāks. Sā­ku­mā vē­lē­jos no­spē­lēt vis­maz vie­nu spē­li NHL, un to iz­de­vās sa­sniegt.”

“Van­kū­ve­rai, pro­tams, pal­dies, ka de­va man ie­spē­ju. Par ne­aiz­mir­sta­miem des­mit ga­diem un Sten­li­ja kau­sa fi­nā­lu. Bi­ja skum­ji, kad ti­ku aiz­mai­nīts, to­mēr tas sa­vā zi­ņā bi­ja la­bā­kais, kas to­brīd va­rē­ja no­tikt, jo ko­man­dai īpa­ši ne­sek­mē­jās. Pie­ņe­mu, ka ci­tā­di pēc se­zo­nas bū­tu no­slē­dzis kar­je­ru. Mi­ne­so­tā iz­bau­dī­ju lai­ku, bet īpa­ši ne­sa­ska­nē­ja ar ko­man­das ģe­ne­rāl­me­ne­dže­ri. Pēc se­zo­nas ar “North Stars” kļu­vu par brī­vo aģen­tu un nā­ca pie­dā­vā­jums no Det­ro­itas. Vi­ņi man pie­dā­vā­ja ie­spai­dī­gu lī­gu­mu. To­brīd “Red Wings” bie­ži zau­dē­ja, pir­ma­jā se­zo­nā mēs pa­li­kām pē­dē­jie lī­gā. Aiz­nā­ka­ma­jā se­zo­nā mēs bi­jām pirm­ie! Pēc trim se­zo­nām ar “Red Wings” pēk­šņi de­vos at­pa­kaļ uz Van­kū­ve­ru. Ko­man­das va­dī­ba ne­gai­dī­ja, ka no­spē­lē­šu pil­nu se­zo­nu, - to­mēr vairs ne­bi­ju tas jaun­ais, spa­rī­gais ho­ke­jists. Ie­spē­jams, ma­ni pa­ņē­ma, jo bi­ju po­pu­lārs, - lai va­rē­tu pie­sais­tīt vai­rāk līdz­ju­tē­ju. Pa­tei­cu ģe­ne­rāl­me­ne­dže­rim Pe­tam Kvi­nam, ka pēc se­zo­nas plā­no­ju beigt kar­je­ru. Viņš bi­ja ļo­ti pro­fe­si­onāls ģe­ne­rāl­me­ne­dže­ris, sa­cī­ja, ka Sen­tlūi­sas “Blu­es” esot ie­in­te­re­sē­ta re­dzēt ma­ni sa­vā ko­man­dā, pret mums, di­viem spē­lē­tā­jiem, pre­tī do­dot pirm­ās kār­tas draf­ta iz­vē­li. Sen­tlūi­sā bi­ja lie­lis­ka ko­man­da, ie­kļu­vām iz­slēg­ša­nas spē­lēs.”

“Bi­ju viens no pē­dē­jiem NHL ho­ke­jis­tiem, kurš ne­val­kā­ja ķi­ve­ri. Un ne ma­zāk sva­rī­gi, ka man bi­ja lie­las ūsas! To­mēr lie­lā­kais tra­cis sā­kās, kad NHL ie­nā­ca Va­šin­gto­nas “Ca­pi­tals”. Pa­šā sā­ku­mā tā ne­bi­ja tā la­bā­kā ko­man­da lī­gā, pir­ma­jā se­zo­nā, šķiet, iz­cī­nī­ja ti­kai as­to­ņas uz­va­ras 80 spē­lēs. Viss sā­kās ar kā­du “Ca­pi­tals” līdz­ju­tē­ju, kurš tā vie­tā, lai iz­teik­tu ne­ap­mie­ri­nā­tī­bu sa­vai ko­man­dai, no­do­mā­ja - la­bāk iz­rau­dzī­šos kā­du no pre­tē­jās ko­man­das. Un vi­ņam bi­ja ru­pors... Ie­spē­jams, vi­ņa­prāt, es bi­ju tas īs­tais ne­lie­tis - kā­pēc gan ne­pa­kai­ti­nāt ma­ni! Ik­reiz, kad vie­so­jā­mies Va­šin­gto­nā, viņš ru­po­rā klie­dza: “Har - old, Har - old!” No­ti­ku­mi uz­ņē­ma ap­grie­zie­nus pēc tam, kad pār­cē­los no Van­kū­ve­ras uz Det­ro­itas “Red Wings”. Kad ar “Red Wings” de­vā­mies uz Va­šin­gto­nu, ne­iz­ti­ka bez ie­ras­tās “Har - old, Har - old!” skan­dē­ša­nas. Mū­su fa­ni sa­klau­sī­jās, kā vis­a “Ca­pi­tals” arē­na to skan­dē, un amats bi­ja ro­kā! Pir­ma­jā se­zo­nā, kad spē­lē­ju Det­ro­itā, ko­man­dai īpa­ši ne­sek­mē­jās, kat­ra uz­va­ra bi­ja kā svēt­ki. Vie­nā no šā­dām spē­lēm, ku­rā mēs uz­va­rē­jām, no­slē­dzo­šās treš­da­ļas iz­ska­ņā vis­a arē­na sā­ka saukt: “Har - old, Har - old!” Kā­pēc? Es ne­zi­nu. Īpa­ši ne­al­ku šā­das uz­ma­nī­bas. Zi­nā­ju, ka ne­es­mu la­bā­kais spē­lē­tājs ko­man­dā, bet līdz­ju­tē­ji kaut kā ma­ni pie­ņē­ma un sā­ka at­bal­stīt ar šo sau­kli. “Ca­pi­tals” fa­na sau­klim mai­nī­jās vēs­tī­jums - no ne­ga­tī­va uz at­bal­sto­šu! Kad pēc trim Det­ro­itā pa­va­dī­ta­jām se­zo­nām de­vos at­pa­kaļ uz Van­kū­ve­ru, “Ca­nucks” līdz­ju­tē­ji jau bi­ja lie­tas kur­sā par sau­kli...”

“Ie­spē­jams, tā­pēc arī no­dzi­nu ūsas, jo vi­sur, kur es de­vos pus­die­not, cil­vē­ki pa­grie­za sa­vus krēs­lus un vē­lē­jās pa­tēr­zēt. Ie­ejot bā­rā, ap­mek­lē­tā­ji sau­ca: “Har - old, Har - old!” Sau­lai­nā die­nā, kad pa­stai­gā­jos pa Det­ro­itas ie­lām, pēk­šņi vis­i sā­ka arī saukt ma­nu vār­du. Tas bi­ja ne­prāts! Bi­ja vēs­tu­les no līdz­ju­tē­jiem, kvē­lā­kās fa­nes me­ta sa­vus krūš­tu­rus. Uz­mi­niet, ku­rā brī­dī? Spē­les lai­kā, kad at­ra­dos uz so­li­ņa! Vis­a ko­man­da smē­jās.”