Šomēnes, 24. oktobrī, 63. reizi dzimšanas dienu svinēs latviešu izcelsmes Kanādas hokejists Harolds Šnepsts, kurš no 1972. līdz pat 1991. gadam bija NHL spēlētājs, visvairāk sezonas aizvadot Vankūveras “Canucks” komandā, kuras sistēmā tagad strādā par skautu. Pirms trim gadiem tikāmies ar Haroldu un atskatījāmies uz viņa raibo karjeru.
“Esmu ļoti lepns, ka izdevās tik ilgi nospēlēt NHL,” viņš neslēpa. “Nevēlos izklausīties lielīgs, bet lielākā daļa hokejistu, ar ko kopā spēlēju junioros, nedomāja, ka vispār spēšu iekļūt NHL. Taču man bija liela sirds, vēlēšanās. Centos, cik vien spēka, lai pierādītu kluba vadībai, ka iederos augstākajā līmenī. Tā laika “Canucks” galvenais treneris Fils Malounijs man uzticējās. Tas deva pārliecību, kaut gan, godīgi sakot, neticēju, ka spēšu noturēties NHL tik ilgi. Domāju, ja paveiksies, gadus četrus vai piecus. Tomēr karjera izrādījās ilgāka. Iespējams, ka tas ir latvieša spīts un darba mīlestība, kas ļāva nospēlēt ilgos gadus!”
“Manuprāt, svarīgākais, ka es biju gatavs darīt visu, lai uzvarētu. Man nerūpēja individuālais sniegums vai gūtie punkti. Būtiskākais bija komandas uzvara. Nepieciešamības gadījumā bloķēju metienus, sargāju savus komandas biedrus. Darīju visu melno darbu.”
“Tolaik drafta ceremonija nebija tik vērienīga kā tagad. Atceros, pats tajā dienā strādāju. Mamma saņēma zvanu no Vankūveras “Canucks”, sak’ - esam izvēlējušies jūsu dēlu. “Canucks” draftēja mani ceturtajā kārtā. Tobrīd vēl nebiju sasniedzis 20 gadu vecumu. Mana bonusa nauda bija 45 000 dolāru. Salīdzinot to ar mūsdienām, protams, summa niecīga, taču mirklī, kad mamma uzzināja līguma summu, viņa sāka raudāt. Jautāju: “Mammu, kāpēc tu raudi?!” Viņa palūkojās uz mani un pateica: “Tu pelni vairāk par tēvu...” Mans tēvs strādāja par namdari, bija ļoti godprātīgs cilvēks. Viņš mani ieveda hokejā. Iepazinās ar latviešu mācītāju, kurš savukārt viņu iepazīstināja ar hokeju. Tēvs pagalmā pašrocīgi uzcēla skaistu hokeja laukumu, lai es varētu slidot! Viņš neko daudz nezināja par hokeju, tāpēc nezinu, kas viņu pamudināja, taču pagalmā bija mani pirmie soļi hokejā. Sanāca kaimiņu bērni, dzenājām ripu. Sekoja spēļu apmeklēšana Edmontonā.”
“Allaž biju ļoti kluss un kautrīgs. Atceros, ka pirmos gadus vēl nepratu īsti komunicēt ar mediju pārstāvjiem. Man galvenais bija spēlēt. Tam sekoja pēkšņā popularitāte. Godīgi sakot, nezinu, kā tā sākās. Kļuvu nedaudz drošāks. Sākumā vēlējos nospēlēt vismaz vienu spēli NHL, un to izdevās sasniegt.”
“Vankūverai, protams, paldies, ka deva man iespēju. Par neaizmirstamiem desmit gadiem un Stenlija kausa finālu. Bija skumji, kad tiku aizmainīts, tomēr tas savā ziņā bija labākais, kas tobrīd varēja notikt, jo komandai īpaši nesekmējās. Pieņemu, ka citādi pēc sezonas būtu noslēdzis karjeru. Minesotā izbaudīju laiku, bet īpaši nesaskanēja ar komandas ģenerālmenedžeri. Pēc sezonas ar “North Stars” kļuvu par brīvo aģentu un nāca piedāvājums no Detroitas. Viņi man piedāvāja iespaidīgu līgumu. Tobrīd “Red Wings” bieži zaudēja, pirmajā sezonā mēs palikām pēdējie līgā. Aiznākamajā sezonā mēs bijām pirmie! Pēc trim sezonām ar “Red Wings” pēkšņi devos atpakaļ uz Vankūveru. Komandas vadība negaidīja, ka nospēlēšu pilnu sezonu, - tomēr vairs nebiju tas jaunais, sparīgais hokejists. Iespējams, mani paņēma, jo biju populārs, - lai varētu piesaistīt vairāk līdzjutēju. Pateicu ģenerālmenedžerim Petam Kvinam, ka pēc sezonas plānoju beigt karjeru. Viņš bija ļoti profesionāls ģenerālmenedžeris, sacīja, ka Sentlūisas “Blues” esot ieinteresēta redzēt mani savā komandā, pret mums, diviem spēlētājiem, pretī dodot pirmās kārtas drafta izvēli. Sentlūisā bija lieliska komanda, iekļuvām izslēgšanas spēlēs.”
“Biju viens no pēdējiem NHL hokejistiem, kurš nevalkāja ķiveri. Un ne mazāk svarīgi, ka man bija lielas ūsas! Tomēr lielākais tracis sākās, kad NHL ienāca Vašingtonas “Capitals”. Pašā sākumā tā nebija tā labākā komanda līgā, pirmajā sezonā, šķiet, izcīnīja tikai astoņas uzvaras 80 spēlēs. Viss sākās ar kādu “Capitals” līdzjutēju, kurš tā vietā, lai izteiktu neapmierinātību savai komandai, nodomāja - labāk izraudzīšos kādu no pretējās komandas. Un viņam bija rupors... Iespējams, viņaprāt, es biju tas īstais nelietis - kāpēc gan nepakaitināt mani! Ikreiz, kad viesojāmies Vašingtonā, viņš ruporā kliedza: “Har - old, Har - old!” Notikumi uzņēma apgriezienus pēc tam, kad pārcēlos no Vankūveras uz Detroitas “Red Wings”. Kad ar “Red Wings” devāmies uz Vašingtonu, neiztika bez ierastās “Har - old, Har - old!” skandēšanas. Mūsu fani saklausījās, kā visa “Capitals” arēna to skandē, un amats bija rokā! Pirmajā sezonā, kad spēlēju Detroitā, komandai īpaši nesekmējās, katra uzvara bija kā svētki. Vienā no šādām spēlēm, kurā mēs uzvarējām, noslēdzošās trešdaļas izskaņā visa arēna sāka saukt: “Har - old, Har - old!” Kāpēc? Es nezinu. Īpaši nealku šādas uzmanības. Zināju, ka neesmu labākais spēlētājs komandā, bet līdzjutēji kaut kā mani pieņēma un sāka atbalstīt ar šo saukli. “Capitals” fana sauklim mainījās vēstījums - no negatīva uz atbalstošu! Kad pēc trim Detroitā pavadītajām sezonām devos atpakaļ uz Vankūveru, “Canucks” līdzjutēji jau bija lietas kursā par saukli...”
“Iespējams, tāpēc arī nodzinu ūsas, jo visur, kur es devos pusdienot, cilvēki pagrieza savus krēslus un vēlējās patērzēt. Ieejot bārā, apmeklētāji sauca: “Har - old, Har - old!” Saulainā dienā, kad pastaigājos pa Detroitas ielām, pēkšņi visi sāka arī saukt manu vārdu. Tas bija neprāts! Bija vēstules no līdzjutējiem, kvēlākās fanes meta savus krūšturus. Uzminiet, kurā brīdī? Spēles laikā, kad atrados uz soliņa! Visa komanda smējās.”