Interesanti, kāpēc neviena pati amatpersona neuzstāj, ka par Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas pilnīgu (!) ratifikāciju mēs nobalsojām jau 2003. gada 20. septembrī? Tāpat kā par pievienošanos eirozonai.
Izrādās, lietas, kur ES uzstājas kā pozitīvs sociāls dzinējs, kur no valdības tiek prasīts gluži konkrēts darbs un atbildība, valdība var atļauties noraidīt un ignorēt. Toties lietās, kur atbildība tiek pilnībā pārvietota uz Briseli, valdība izceļas ar uzstājību un kategorismu. Dubultstandarta paraugs.
Atcerēsimies, ka Eiropas Sociālā harta (1961.–1998. g., fiksētas 19 pamattiesības) faktiski zaudēja spēku 1998. gadā, kad tika akceptēta Pārskatītā (precīzāk būtu – pārstrādātā, 31 pamattiesība) Eiropas Sociālā harta. To pirmo Latvija daļēji (10 pantus no 19) ratificēja 2001. gadā, to otro Strasbūrā 2003. gadā parakstīja D. Staķe, bet ratificējusi Latvija nav joprojām.
Par ko tad Latvijas vara saistībā ar šo hartu nevēlas uzņemties atbildību savas sabiedrības priekšā? 4. pants: Visiem strādājošajiem ir tiesības uz taisnīgu atalgojumu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus sev un savām ģimenēm; 12. pants: Visiem strādājošajiem un to apgādājamajiem ir tiesības uz sociālo drošību; 15. pants: Invalīdiem ir tiesības uz neatkarību, sociālo integrāciju un dalību sabiedriskajā dzīvē; 23. pants: Katram vecam cilvēkam ir tiesības uz sociālo aizsardzību; 30. pants: Ikvienam ir tiesības uz aizsardzību pret nabadzību un sociālo nevienlīdzību; 31. pants: Ikvienam ir tiesības uz dzīvesvietu. U.c. Tāpat valdīšanai nepatīk virkne tiesību, ko paredz Eiropas Sociālās drošības kodekss.
Tostarp Māstrihtas līgumā (1992. g.) ir arī šāds kritērijs: «Savienība piedāvā saviem pilsoņiem brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (..). Tā apkaro sociālo atstumtību un diskrimināciju, veicina sociālo taisnīgumu un aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību, paaudžu solidaritāti un bērnu tiesību aizsardzību.» (3. pants.) Kā tas tā sanāk – Savienība piedāvā, Latvija nepiedāvā? Lai gan Satversmes tiesa savā 2006. gada 2. novembra spriedumā apgalvoja, ka «Latvija ir sociāli atbildīga valsts…», nez vai tas šodien, vērojot, cik negribīgi vara gadiem knosās pat ap cenzēto pārskatītās hartas variantu, atbilst patiesībai. Jo sociāli atbildīgas valsts principi paredz: – valsts pienākumu nodrošināt sociālās palīdzības, pamatpakalpojumu, kā arī izglītības, veselības un sociālās aprūpes, kultūras iestāžu pieejamību; – valsts pienākumu nodrošināt aizsardzību sociāla riska gadījumā; – rūpes par sociālo atšķirību izlīdzināšanu, vājāko aizsardzību un iespēju vienlīdzību; – cilvēka pienākumus pret citiem cilvēkiem. Manā uztverē šo principu progress Latvijā ir apšaubāms.
Turklāt jājautā, ko tad Latvijas valdība darīja deviņus gadus, kopš pārskatītās hartas parakstīšanas? Kāpēc tā, teiksim, monetāri ved Latviju Savienībā, bet sociāli neved? Kāpēc Latvijas varai paraugs bija tie imigranti, kuri piemeklē Eiropu kā sociāli parazīti? Jo Latvijas vara, izrādās, arī turpmāk vēlas nevis nodrošināt sociālu Latvijas sabiedrības patstāvību, bet turēt to kā citu ES valstu labklājības patērētāju. Šajā sakarā man šķiet nožēlojami tas, ka nabadzība Latvijā jāmēra nevis ar censonību, bet ar minimālo algu.
Es ne tuvu neesmu šajā ziņā tik iejūtīgs kā tiesībsargs. Taču tiesībsargs droši vien citādi uztver minimālo algu. Man šķistu normāli, ja minimālā alga būtu tā, ko darba devējs maksā par pilnu darba dienu, neteiksim, slaistiem, teiksim, cilvēkiem, kuri nav jēguši iemācīties vai nespēj veikt neko vairāk kā vien pildīt komandu «atnes–padod». Caur minimālo algu cilvēkiem, manuprāt, būtu jājūt risks, ko rada mazizglītotība, nevēlēšanās kvalificēties. Taču Latvijā minimālā alga nav vis kvalifikācijas vai darba novērtējuma rīks, bet zināms bezkaunīgas ekspluatācijas slieksnis, līdz kuram valsts ļāvusi darba devējam nolaist jebkuras kvalifikācijas darbinieku. Turklāt jāņem vērā, ka daudzi cilvēki nesaņem to pašu minimālo, bet 6% darbinieku oficiālie ienākumi ir nulle (2011. g.). Un šādā situācijā tiesībsargam ir pilnīga taisnība. Minimālā alga ir jāpaaugstina. Lai arī adekvātas darba samaksas problēmu šis pasākums neatrisinās.