Ārlietu ministrija publicējusi Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos. Šādi Jāņa Poruka garā («Tā iet, ka nesamītu ziedus. Tā stāvēt, ka nevienam ceļā.») sacerēti vēstījumi neiedvesmo. Tie nedod priekšstatu par to, cik kvalitatīvi Latvijas ārlietu mašīna darbojusies.
Ja «situācijas attīstība Savienībā tiešā veidā ietekmē Latvijas izaugsmes iespējas», tad jāatklāj, kā Latvija, tās ārpolitika 2012. gadā veicinājusi savienības izaugsmes iespējas. Lai arī ES dalībvalstu savstarpējās integrācijas pakāpe ir augsta, savienība pagaidām nav definēta kā vienots politisks bloks. Bet, ja jau ES ārpolitikai arvien ir starpvalstu raksturs, tad varētu gribēt, lai Latvijas ārlietu resors ne tikai reflektē ES oficiālos atzinumus, izrāda pielāgojas ES meinstrīmam un izrāda vēlmi piedalīties dažādās reģionālās kopībās (Baltijas valstis, Ziemeļvalstis), bet arī definē savu politiski mērķtiecīgo (ne tikai dalību atsevišķās militārās vai atbalsta misijās) ieguldījumu ES nostiprināšanā. Citādi rodas iespaids, ka Latvijai ir patīkami būt akmenim ES kaklā, ka tā nevēlas caur valsts kvalitāti pavēstīt, ka arī pati ir centusies panākt izlīdzinātību ES valstu situācijā. Tad frāze «2013. gadā Latvijas ārpolitika turpinās koncentrēties uz Latvijas interešu aizstāvību Eiropas Savienībā» dabūtu konkrētu saturu.
Ziņojumā vairākkārt uzsvērta «stipras un vienotas, cieši integrētas» Eiropas nepieciešamība, tādas Eiropas atbilstība Latvijas interesēm. «Latvija joprojām redz Eiropas Savienību kā brīvprātīgu nacionālu valstu apvienību, balstītu uz solidaritāti un kopīgām vērtībām. Latvija turpinās atbalstīt integrācijas padziļināšanu visu Eiropas Savienības dalībvalstu starpā, cenšoties neveidot dažādas integrācijas pakāpes grupas un izvairoties no «daudzātrumu» Eiropas veidošanās.» Skaisti, tomēr gribētos, lai Latvijai pieņemamā ES politiskās integrācijas pakāpe tiktu atklāta konkrēti. Ziņojumā es saskatu zināmu neatbilstību starp ĀM definīcijām un vēlmēm. Jo «ciešāks ES finanšu ietvars», tas, ka «Latvija vēlas redzēt stabilu un spēcīgu Monetāro savienību» un vēl citas ar politiku saistītas vēlmes agri vai vēlu nozīmēs vārdu «nacionāla valsts» devalvāciju. Latvijas vara varētu reiz beigt laipot savas tautas priekšā gan taktiskās, gan stratēģiskās, globālās lietās. Ja globālās situācijas evolūcija tiešām «objektīvi liecina par nepieciešamību Eiropai konsolidēt spēkus un uzstāties starptautiskā arēnā ar vienotu un starptautiski aktīvu balsi», tad katrai dalībvalstij būtu jāpacenšas šādi ziņojumi uzturēt nevis rīcības nolūku, nevis kā (!), bet ko (!) līmenī. Jo sevišķi, ja «2015. gadā Latvija būs visu šo politisko procesu priekšgalā».
Globālās kustības tiešām ir globālas un straujas, spēka centri pārvietojas, bet Eiropa šajā kontekstā, šķiet, kustas lēnāk par pasauli, un adaptācija jaunajā pasaules kārtībā ES arvien šķiet iekšēja problēma.
No reizes reizē ES līgumi (Māstrihtas (1993.), Amsterdamas (1999.), Nicas (2003.), Lisabonas (2009.)) fiksē, papildina un koriģē uzkrāto pieredzi, bet ES politiskā filozofija tajos nav definēta. Politiskā filozofija nosaka stratēģisko kultūru, tās veselumu. Ja to nav, ES ir negatava un arī nedroša. Piemēram, attieksmē pret Irākas karu ES valstis sašķēlās. Bet ja nu gadās reāli draudi, kad domāšana «mazo valstu» līmenī var būt iznīcinoša? Ne par kādu politisku konstrukciju, ne par kādu monetāro savienību es karot neiešu. Tikai par to, kas man cilvēcīgi tuvs.
Aiz Eiropas kā klints. Tāds noskaņojums uzmundrina. Bet, ja pamatā ir centienu uzskaitījums, nevis darbību vērtējums, rodas jautājums – kāpēc, apzinoties ES iekšējās problēmas un riskus, Latvija pamatā vien reflektē oficiālo Eiropu, kustas vēl lēnāk par to? Protams, ir vieglāk izlikties pakārtotam kādas Eiropas savienotās valsts ārlietu resoram vai LPSR Ārlietu ministrijas prototipam nekā censties domāt ātrāk un aptverošāk par ES amatpersonām un ekspertiem. Tad būtu cerības, ka ES dabūs uzticamu partneri ne vien atsevišķās misijās, bet arī tad, kad situāciju izšķirs tas, cik Latvija būs kvalitatīva kā valsts.