Filma Likteņa ironija jeb Vieglu garu nesen izpelnījās Latvijas eksdiplomāta skepsi. Viņam vainīga filma, man tukšums, ko šī filma jau gadu gadiem piesedz. Man tā ir izcila filma, lai arī otrā sērija šķiet ziepīgāka par pirmo un visumā var piekrist komentāram: «Jo skaidrāks Lukašins, jo garlaicīgāk.»
Pirmo reizi TV filma tika demonstrēta 1976. gada 1. janvārī (100 miljoni skatītāju). Mēneša laikā miljoni gribēja to vēl, un jau 7. februārī filmu rādīja atkal (gada laikā 250 miljoni skatītāju). Turpmāk ik gadu mijā filma bija un ir gaidīts tuvinieks daudzās jo daudzās ģimenēs. Diez kādu, pareizāk – nekādu nostalģiju pēc padomju režīma es šajās gaidās nesaskatu. Šīs Ziemassvētku pasakas stabilo pastāvēšanu citā realitātē (septiņdesmitie gadi pret mūsdienām) nodrošina cilvēcīgi, dvēseliski pārliecinoša mūžvecu lietu atklāsme. Piemēram, cerība, ka viens otram radītie satiksies.
Bet – laiki mainās, jēga transformējas. Kas reiz bija melodramatisks, tas tagad traģisks. Sociologs S. Kara-Murza rakstīja, ka filmas režisors Eldars Rjazanovs, kā daudzi inteliģenti, filmējot sapņoja par «sociālismu ar Briļskas seju». «E. Rjazanovs būvēja matrici, kur veidojās un devās no ekrāna dzīvē viņa varoņi, cerēdams, ka šī matrice ar savu ētiku un estētiku sašķels un iznīcinās padomju genotipu. Tas notika – un kas? Ne tik vien kā šī pasaulīte pēc padomju organisma nāves kļuva neiespējama, bet arī viņa matrices izaudzētais kultūrtips izrādījās izmests no dzīves.» Kara-Murza savā ziņā nodarbojas ar Rjazanova politisko pāraudzināšanu, teic, ka viņa varoņi mita ziloņkaula tornī, iekšējā emigrācijā un varēja tajā pastāvēt vien sistēmas dēļ. Bet tagad dzīvoklis mājā, kurā tika uzņemta filma, maksā vismaz 100 tūkstošus dolāru. Taču tas, ka padomju inteliģenti izmantoja sistēmu, nenozīmē, ka viņi visi šo sistēmu dikti mīlēja. Runa drīzāk ir par to, ka tukšums, bezdibenis starp cilvēku un sistēmu, neraugoties uz pēdējās transformācijām, nekur nav pazudis, ir saglabājies. Turklāt Rjazanova (līdzīgi kā Saharova, Solžeņicina, Havela vai Astras) provocētais kultūrtips tiešām nav pieprasīts. Ne sistēmā, ne virtuvē. Godprātīgs, nesavtīgs skolotājs vai ārsts arvien spiesti savrupināties, arvien ir balti zvirbuļi starp ipolitiem, kārtīgiem sistēmas cilvēkiem. Šajā ziņā laikmets tiešām ir paņirgājies par filmas varoņu dzīves uzstādījumu. Iespējams, tieši tāpēc Likteņa ironijas…rimeiks ir surogāts. Tā autori nav pat pūlējušies atrast mūsdienu attiecības raksturojošu nervu četrdesmit gadu vecam stāstam. Un tāpēc mēs arvien skatāmies vecu Ziemassvētku pasaku, kura piedāvā sapni par laimes, «trakas rīcības» un cēlu jūtu iespēju tipveida dzīvoklī.
Labākās zāles vecu importa pasaku radītas skepses ārstēšanai ir savas jaunas, vēl labākas pasakas. Mums taču talantu vai cik. Jau sen divi miljoni ļaužu varēja izvēlēties katrā vietējā kanālā katrs savu Ziemassvētku šedevru un aizmirst par Likteņa ironiju.... Šitās zāles mums iesaka arī Rjazanovs. Bet tā vietā programmu veidotāji piedāvā izvēles nabadzību pat no esošā. Ziemassvētku, gadu mijas kasetē iekļauto filmu loks no gada gadā sazin kāpēc saglabājas ierobežots. Laika gaitā atceros redzējis skaistus, tostarp melnbaltus amerikāņu (bez Švarcenegera), vācu (bez 1931. gada Coca-cola reklāmas un Heldona Sundbloma Santas dubultniekiem)... Ziemassvētku stāstus. Un latviešiem arī bez Ziemassvētku jampadrača (ko šoreiz nepamanīju) ir labas filmas, kas atbilst noskaņojumam «miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts». Proti, Ironijas…monopols skatīšanās ziņā vismaz Latvijā ir šķietams un mākslīgs.
Starp citu, man patika filma Sapņu komanda. Šis sapņu fabrikas ražojums ar visu savu izspūrušo dramaturģiju kaut cik aizpilda tukšumu, ko nespēj aizpildīt (kino)mākslas izstrādājumi, kuri man šķiet cilvēcīgā ziņā tik vēsi, it kā pirms laišanas uz ekrāna būtu pusgadu turēti ledusskapī. Bet ceha attieksmē pret Sapņu komandu, tāpat kā attieksmē pret Likteņa ironiju…, es redzu savu tiesu skaudības. Lai arī talantam, ja tam diezgan jaudas, nevajadzētu būt pārlieku grūti radīt darbu, kurš ir mākslinieciski pārāks un skatāmāks par Sapņu komandu. Ar to tad arī būtu kaut kas apliecināts. Bet horizontālās kultūras varoņi, kas šobrīd te šķiet mākslinieciskās jaudas apogejs ne tikai iekš kino, man, atklāti sakot, ir apnikuši. «Demokrātija pārkrāsojās politkorektumā. Liberālisms pārvērtās tolerancē. Kultūra kļuva horizontāla. Vara tostarp saglabāja savu piramidālo raksturu. (..) Eiropa zaudē savu cilvēcīgo gleznieciskumu. Vīrieši, kuri baidās būt seksisti, kļūst truši un susliki.» (Krievu rakstnieks V. Jerofejevs.) Banāls, taču kaut cik ambiciozs basketbolists man tomēr tuvāks par savu biosociālo vajadzību mērogā talantīgi ierobežotiem trušiem un suslikiem. Iespējams, tāpēc, ka man ir svarīgs Ortegas i Gaseta sacītais, un es to vēlos saskatīt jebkurā cilvēka izpausmē. «Ticība tam, ka tautas nemirstība ir kaut kādā mērā garantēta, ir naiva ilūzija. Vēsture – tā ir cietsirdības pilna arēna, un daudzas rases kā neatkarīgs veselums ir to pametušas. Vēsturei dzīvot nenozīmē ļaut sev dzīvot kā ienāk prātā. Dzīvot nozīmē ļoti nopietni, apzināti nodarboties ar dzīvi. Tā, it kā tā būtu tava profesija. Tāpēc ir nepieciešams, lai mūsu paaudze apzināti un saskaņoti pievēršas nācijas nākotnei.