Vecā gada izskaņā arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs aicināja atpazīt trešā totalitārisma iedīgļus.
Ja jau ir iedīgļi, tad ir to nesēji. Ja tie, kas uzstājas pret morālo relatīvismu, vērtību izskalošanu un aizstāšanu ar patēriņu, naudas varu, ultraliberālismu (es ar to saprotu tās liberālisma galējības, kam vairs nav sakara ar pietiekamu varas, valsts distancēšanu no ekonomikas vai cilvēka, bet situāciju, kas noved pie absolūtas paša cilvēka pastarpināšanās no dalības savā valstī, nācijā, no kolektīvajam būtiskās vērtību sistēmas attīstības), tiek izstumti, tad ir stūmēji. Turklāt par trešā totalitārisma iedīgļiem acīmredzot var uzskatīt arvien nenovērstās abu iepriekšējo totalitārismu metastāzes. Arhibīskapa aicinājums manā uztverē nozīmē prasību pēc nopietnas politikas un sabiedrības diagnosticēšanas. Pēc politiskā režīma un sabiedrības kvalificēta, objektīva novērtējuma. Atsevišķs viedoklis to nevar sniegt.
Bet subjektīvi mans pirmais jautājums šajā sakarā ir – vai tad demokrātija un totalitārisms mūsdienās ir pretstati? Kamēr demokrātija ir līdzeklis noteikta cilvēku kopuma dēļ, tikmēr tā nestāv vienā plauktā ar totalitārismu un pasargā no tā. Bet, līdzko demokrātija kā tāda (bez praktiska rezultāta cilvēku dēļ) tiek uzdota par mērķi un vērtību, jāsāk runāt par totalitārisma iedīgļiem. Protams, jēdzienam, ko modernajā politiskajā valodā 1925. gadā ieviesa Musolīni, Latvijā vēl nav klasiska paskata. Valsts ideoloģija, viena partija, vadonis, represīvi uzturēta kārtība un kontrole… Par totalitārisma iedīgļiem te jārunā nekulturālas demokrātijas un politiski (pilsoniski) nekulturālas sabiedrības dēļ. Sabiedrība, politika un mediji ir šo iedīgļu nesēji.
Totalitārisms dīgst sabiedrībās, kur liels cilvēku skaits jūtas izmests no laivas un nevar sameklēt savu rītdienu. Tas noved pie izteiktas sabiedrības marginalizācijas un sociāli nozīmīga lumpenslāņa. Lumpenslānis ir visu totalitārismu iedrošinātājs. Šogad svinēsim Tautas frontes 25. gadskārtu. Es redzu pamatu līksmībai tikai tiktāl, ciktāl var runāt par LTF cīņu pret PSRS. Savukārt cīņu par neatkarību, par valsti, par nāciju pēc 1991. gada lielā mērā var uzskatīt par LTF un tās politisko mantinieku nepaveiktu uzdevumu. Investīcijas sabiedrības, tās politiskās stājas veidošanā, solidarizācijā bijušas nožēlojamas. Latvijas sabiedrība divdesmit gadus pastāv tādā kā pārejas, nenoteiktu iespēju (sociālpolitiskas stagnācijas) stāvoklī. Vēl vairāk – valstī ir jūtams čemodānu noskaņojums. Šādā situācijā alkas pēc Laimes lāča vai vadoņa ir likumsakarīgas. Tāpat kā apātija, sociāls parazītisms un tumsonība, kas liecina, ka vesela lēruma trīsdesmitgadīgo, četrdesmitgadīgo un septiņdesmitgadīgo politiskā domāšana un uzvedība nav pāraugusi pusaudžu līmeni. Paskatieties kaut vai lielum lielo daļu komentāru, kas pavada arhibīskapa viedokli. Autoritāšu un vērtību neatzīšana. Nespēja ne apliecinoši, ne kritiski polemizēt par pieteikto tēmu. Nespēja formulēt alternatīvas. Toties varenas ambīcijas, kas tiek anonīmi apliecinātas nevis uz tēmas, bet personas rēķina. Tā ir lumpenslāņa prakse.
Tomēr galvenais totalitārisma iedīgļu nesējs man šķiet nevis sabiedrība, bet gan politiskā elite. Vai varbūt tai nav leģitimitātes problēmu? Ir. Tā daudz darījusi, lai nācija pārstātu būt sevis pašnoteikšanas centrs un uzvestos saskaņā ar unitārām receptēm. Tāpēc, ka politiskā elite turklāt apzināti uztur politisko krīzi (rīkojas un lemj pretrunā ar sabiedrības vairākuma gribu, vairākuma pārliecināšanas vietā dod priekšroku meliem), jādomā, ka tā tiecas aizstāt varas suverēnu ar sevi pašu. Nevis varas rīcība izriet no sabiedrības gribas, bet sabiedrība spiesta pakļauties politisko notikumu gribai. Vai varbūt sabiedrības iespējas ietekmēt varu un varas nodrošinātais atgriezeniskums varas un sabiedrības attiecībās ir normāli? Ja politikas uzvedību raksturo liberālisms, kāpēc tūkstoši brauc projām? Acīmredzot tāpēc, ka iespēju ziņā viņi šajā valstī jūtas kā dzimtcilvēki. Politiskajai elitei nav rūpējusi sabiedrība, kā «morāls kolektīvs veselums» (Ž. Ruso). Tai rūpējusi sabiedrība kā politisks ķermenis, kurā personība izšķīst. Manipulējama, pakļaujama sabiedrība. Vai varbūt birokrātija ir pietiekamā līmenī padarīta no nomenklatūras par demokrātijas instrumentu? Nekā – pārvaldes formas birokratizējas, arvien pastāv pārlieka varas centralizācija, demokrātiskai pārvaldei neadekvāta varas funkciju sadale starp vietējiem un centrālajiem līmeņiem, administratīva patvaļa jebkura varas līmeņa attieksmē pret cilvēku nav vis ārkārtas, bet ikdienišķs gadījums… Turklāt ij koalīcijas, ij opozīcijas politiķi te lielā mērā uzvedas kā profesionāli revolucionāri, kuru savstarpējās attiecības līdzinās totalitāro sektu attiecībām. Valsts nākotnes praksei pēc būtības tiem nav ko piedāvāt. Tikai veiksmes stāsti un mākslīgi konstruētas utopijas (NAP). It kā pastāv demokrātija, taču bailes arvien ir ejošākā prece varas tirgū. Utt. Varbūt tāpēc vistuvāk oficiālās ideoloģijas tronim atrodas ne jau kristietības vērtību vai latviskas dzīvesziņas apliecinājums, bet pērkamības ideoloģija.
Arhibīskaps turklāt gribētu vairāk pozitīvo ziņu medijos. A kur šīs rasies, ja mediji, pirmkārt, nodarbojas ar sabiedrības politizāciju, totalitarizē (demonizē) politikas lomu sabiedrības apziņā? Mediju meklējumi sabiedrībā samērā ar meklējumiem politikā ir sekundāri. Šādai pieejai labais ir izdevīgāks kā iespējamība, kā utopija, nevis kā esamība. Otrkārt, pērkamības ideoloģija padara par svarīgākām pērkamās, nevis būtiskās ziņas. Ziņas, kuras pūlis patērēs. Nevis ziņas, kuras veidos sabiedrību un atklās tās spējas. Labās ziņas ir pērkamības izpratnei vai nu garlaicīgas, vai arī profesionāli tendētas. Pūlim, plašām masām, kurām gan tīk brēkāt par pozitīvā deficītu, tās vienaldzīgas.
Protams, totalitārisma iedīgļus Latvijā kultivē arī starptautiskais totalitārisms. No neiejaukšanās principa relativizācijas (K. Annans) līdz «pasaules uzskatu konflikta militarizācijai» (B. Tibi) un apcerējumiem par jauno pasaules kārtību. Demokrātija tiek absolutizēta un eksportēta ar totalitāriem režīmiem raksturīgām metodēm, kuras oficiālā Latvija uzskata par apsveicamām.