Runā, ka apkures tarifi Latvijā esot atkarīgi no to aprēķina metodes. Izrādās, augstākās izglītības kvalitāte arī. Trīs metodes (akreditācija, Augstākās izglītības padomes ekspertīze, IZM ekspertīze) – trīs visai atšķirīgi kvalitātes vērtējumi.
Kurš no tiem ir patiess, ja visas metodoloģijas objektīvai kvalitātes fiksācijai izrādās nepietiekamas un nekorektas? Kam vajadzīga visa šī ņemšanās, ja tā neved pie ticama rezultāta?
Man pagājušā gadsimta vidū mācīja vērtēt uzņēmumu pārvaldes efektivitāti. Tā gan nav tik smalka matērija kā augstskolas, bet arī tad tika uzsvērts, ka ar iekšējiem kvantitātes parametriem kvalitātes vērtējumam nav diezgan, ka jāņem vērā integrējošo pamatfaktoru kopums visā uzņēmuma ietekmes lokā. Ko līdzīgu, manuprāt, uzsver LU profesors Mihails Hazans: «Augstākās izglītības reformas kontekstā programmu snieguma kvantitatīvā analīze tiešām noderētu. Bet tad ir jāizmanto šādai analīzei piemērotie un objektīvie dati. Viens variants būtu savienot personu līmeņa (anonimizētus) datus par pēdējo 10 gadu augstskolu absolventiem ar šo personu nodarbinātības (un bezdarba) vēstures datiem.» Kas gan vislabāk liecina par augstskolas programmu kvalitāti, ja ne tās absolventu karjeras izaugsme, vēlme strādāt apgūtajā nozarē (piemēram, cik no pedagoģijas programmas apguvušajiem strādā par skolotājiem)! Ja Latvijas augstskolu rektori neuzskatītu, ka «valstij nav redzējuma un stratēģijas par nākotnē nepieciešamajiem speciālistiem», tad varētu gandrīz vai sacīt, ka augstskolu programmu kvalitātes liecība ir absolventu veiksminieku un absolventu lūzeru proporcija. Bet – ja valsts nezina, kādi speciālisti un kādi šo speciālistu skolotāji vajadzīgi tautsaimniecībai, to nevar teikt.
It kā studentu garastāvoklis nebūtu jāiespaido tam, ka valsts (IZM) dialogā ar augstskolām nespēj (tieši par to liecina metodoloģiskās jukas) nonākt līdz vienotiem nozares pārvaldes principiem un izvēlēties efektīvāko no alternatīvām. Toties studenti varētu jautāt, kāpēc, stājoties augstskolā, mēs saņēmām 22% (nekvalitatīvu programmu procents IZM vērtējumā) melīgas informācijas par mums būtisko? Kāpēc valsts, kura akreditēja mācību programmas, pieļāva, ka augstskolas melo? Starp citu – studentu gaidu attaisnojums ir viens no augstskolas kvalitātes kritērijiem (sk. L. Hārvejs). Ministram viegli pateikt – pārvācieties, jūs esat sliktā vietā. Bet kurš atbildēs par to, ka apzināti piedāvāta nekvalitatīva pakalpojuma dēļ tikusi bremzēta jauno cilvēku karjera, konkurētspēja, bet tagad turklāt tiek degradēta viņu iespēja atsaukties uz skolas autoritāti… Galu galā – cik pamatoti ir bijis maksāt par mācību surogātu, par attieksmi, kura liecina, ka augstskola gaidījusi studentu tikai naudas izpumpēšanai? Var jau teikt, ka studenti paši meklē, kur mazāk no tiem prasa, bet, ja pati mācību vide kultivē šādu attieksmi, tad tā ir politika.
Iespējams, izglītības sistēma, kura stieg savās kombinācijās un nespēj definēt kompleksu rezultātu, bauda pati savus augļus. Proti – līdz varas menedžēšanai tikuši cilvēki, kas, pateicoties tehnoloģijām un korporatīvai selekcijai, gan izglītoti, gan darbojušies virtuālā vai pusvirtuālā vidē, kuriem vārdi «realitāte» un «prakse» ir gandrīz svešvārdi un kuriem informācijas atrašana un lietojums ir nesalīdzināmi svarīgāki par tās apjēgu. Iespējams, tāpēc nemāku publiski pieejamajā ar IZM reformām saistītajā informācijā saskatīt IZM un ministra mērķtiecību. Robertam Ķīlim ir gan reformu idejas, bet arvien nav to kopainas, kas liecinātu, ka šīs idejas ir sistēmas kontekstā integratīvi apjēgtas. Bet, ja nav, piemēram, augstākās izglītības plāna, tad «diskusija par reformām no racionālas viedokļu apmaiņas pārvēršas politisku stereotipu tiražēšanā. (..) Plāna neesamība neļauj saprast, vai ir definētas būtiskākās sistēmas problēmas un noteikti svarīgākie reformu rezultātā sasniedzamie mērķi» (LMA prorektors A. Teikmanis). Tad IZM darbojas nevis kā sistēmas līderis, bet kā provocētājs. Kādā nolūkā īsti tika veikta šī ekspertīze? Lai pamodinātu profesionāļu kopumu? Kopums pamodās. Priekš kam? Acu blisināšanai? Jo tikai izņēmuma kārtā tas atļaujas pa publikācijai, kurā tiecas zinātniski (tostarp pedagoģiski) vērtēt notiekošo. Vai varbūt šī ekspertīze ļaus ietaupīt 3,04 miljonus latu (un kāpēc ne sešus miljonus, kā IZM teica septembrī)? Kas liedz bez reveransiem pateikt, ka runa ir par kārtējo optimizāciju? Vai varbūt šīs manipulācijas tuvinās Latvijas augstskolas tikšanai pasaules labāko augstskolu sarakstā? Bet tad bez manipulācijām jābūt raksturotām arī investīcijām (līdz 2020.). Vai varbūt tādā garā tiek pateikts, ka nacionālā (iekšējā) izglītības kvalitātes vērtēšana (rezultāts, process, pati sistēma) ir neefektīva un tāpēc jāpāriet no pašvērtējuma uz ārēju novērtējumu? Redz, kā ārējie vērtētāji tur Latviju par veiksmes stāstu, kamēr mums pašiem nekas nav labi. Utt. Kāda būs nākamā līdz praksei neapjēgtā IZM ideja?