Pirmais aptverošais dzīvojamā fonda novērtējums pēc neatkarības atjaunošanas parādījās 1993. vai 1994. gadā. Ja neskaitīt Tautas frontes ekspertu centienus, tad publikācijas, kas satur kompleksu demogrāfiskās perspektīvas, cilvēkresursu, cilvēkkapitāla stāvokļa vērtējumu, arī sāka parādīties ap to laiku.
Turklāt nevar teikt, ka tolaik pajumtes un novecošanās lietas vēl netika uztvertas kā globālas problēmas. Piemēram, Pasaules banka 1994. gadā publicēja analītisku ziņojumu Kā izvairīties no novecošanas krīzes, kurš saturēja virkni visai kategorisku secinājumu. «Pastāvošās pensionēšanās sistēmas tuvojas savam kolapsam.» U.tml.
Pagājušajā nedēļā dzirdēju profesionāļus runājam ij par dzīvojamo namu stāvokli, ij par nācijas novecošanos. Nodomāju – plaģiāts. Jo, izņemot skaitļus, kuri atklāj nolietojuma un novecošanas dinamiku, situācijas raksturojumā nekas šajos divdesmit gados nav mainījies. Jautājums – kam tad tērēti šie divdesmit gadi? Kas tos izniekojis? Domāju, ka tos, saistībā ar šīm abām tēmām, lielā mērā izniekojuši mana vecuma (plus mīnus desmit gadi) cilvēki. Tas nav pārmetums, tā ir konstatācija. Bet – tā ir negatīva konstatācija.
Jo acīmredzot mums jārunā ne tik vien par nācijas novecošanos, bet arī par elektorāta novecošanos kā aktuālu politisku, ekonomisku un sociālu problēmu. Acīmredzot situāciju valstī no elektorāta puses jau kopš trešās atmodas nosaka tā sauktie pelēkie vēlētāji (grey voter – nosacīti, cilvēki, kuru intereses saistās vairāk ar patēriņu, nevis attīstību, nosacīti – cilvēki virs 55). Tāpēc bijis tik viegli noraidīt ražošanas ekonomiku, virtualizēt naudu un darbu, atraut praksi no izglītības… Lai arī valsts stāvoklis noteica visāda veida inovāciju un investīciju nepieciešamību, šis elektorāts saviem gadiem dabiskajās patēriņa ambīcijās izrādījās nespējīgs pasūtīt pat tādu politiku, kas vismaz kaut cik kompensētu nācijas novecošanos no apakšas (dzimstība) ar novecošanos no augšas (mirstības samazināšanās, mūža ilguma pieaugums). Mums nav demogrāfijas eglīte, mums ir demogrāfijas sēne, bet arī šādā konfigurācijā mīt politikas tārpi. Tāpēc var tomēr teikt, ka savā aizrautībā ar brīvības patērēšanu šis elektorāts apgrūtinājis arī pats savas vecumdienas (pretruna starp reālo darbaspēju un to, ko no šīm paaudzēm grib darba tirgus u.tml.).
Taču – nav ko pārmest cilvēkiem, ka tie veido valsti pēc sava ģīmja un līdzības, ir sabiedriski, politiski aktīvāki par citām paaudzēm. Tas bija formālo un neformālo dažādu sociālo grupu līderu, politiķu, varas pienākums vērtēt, polemizēt par to, cik lielā mērā vecāko paaudžu pieredze ir lietderīga, izmantojama kā mūsdienu Latvijas nākotnes resurss. Iespējams, mums šajā laikā, sekojot etnoloģes Margarētas Midas ieteikumam, vislietderīgāk būtu mācīties citam no cita vai no saviem bērniem. Bet, ja arī politiķiem un intelektuāļiem vistuvākais ir patēriņš, nekāda polemika nesanāk. Un tāpēc nav brīnums, ka nācija identificējas ar cilvēku, kuru novecošanās ved uz nāvi. Lai arī, ja cilvēks nespēj atgūt jaunību, tad nācija to var. Taču elektorāta aktīvākā daļa acīmredzot domā, ka sabiedriskie, sociālie procesi jebkurā gadījumā ir pakārtoti fizioloģiskajiem. Ja man birst smiltis, tad arī nācijai tām jābirst. Divdesmit gadus mēs apliecinām šo nostāju. Lai arī nācijas novecošanās nav fatāla. Tā ir līdzīga saulrietam (A. Višņevskis), kas nozīmē rīta gaidas. Bet mēs turam nāciju vecuma lamatās. Divdesmit gadus vaidēt par novecošanu mums ērtāk nekā piekopt rīta politiku.
Dabiski, sabiedrības vecuma struktūra ietekmē ne tikai darbaspējas, ne tikai to, ka šūpuļkrēsls tuvāks par lāpstu. Tā ietekmē gan nodarbinātības spektru; gan uzkrājumu apjomu un struktūru; gan proporciju starp slogu, kas tiek likts uz darbaspēku, un slogu, kas tiek likts uz valsts finansēm… Tā ir atsevišķa tēma, bet divdesmit gados valsts politika šo proporciju nav gribējusi mainīt. Proti – nesamērība starp vecu ļaužu atbalsta resursiem un bērnu atbalsta resursiem nav samazinājusies. Tātad pelēkais elektorāts ir egoistisks. Bet, ja veco gala pieredze, lai arī nav lāgā futūristiski izmantojama, turpina dominēt, jaunais gals atsaucas ar infantilismu un politisku vienaldzību (jēdziena jauniešu subkultūra parādīšanās ir nācijas novecošanās pazīme). Jo vecajiem jaunos arī politikas līmenī vajag ne nākotnei, ne konkurencei, bet apkalpošanai – pienest ūdens glāzi u.tml. Plus – novecošanas feminizācija, plus izteiktā, mehāniskā lauku novecināšana.
Tagad esot pareizi visus, kas te ir, uzskatīt par latviešiem. Tādā garā par līdzekli pret nācijas (Eiropas) novecošanos tiek uzdota imigrācija. Taču ārstēt nācijas novecošanos ar masu imigrāciju esot tas pats, kas ārstēt vēzi ar pretsāpju līdzekļiem. Ar to var aizstāt nāciju, bet izārstēt nācijas mazspēju nevar. Imigrācija uz laiku kompensē, teiksim, jaunatnes deficītu, rada ilūziju, iespēju varai teikt, ka viss nokārtojas, bet neliecina par nācijas demogrāfisko stabilizāciju. 2050. gadā Eiropā katrs trešais būšot vecāks par 60 gadiem. Tātad – novecošana kā stratēģisks politisks resurss kļūs vēl būtiskāka. Latvija esot bijusi eksperimentāls poligons, kurā pārbaudīt iespējamās cilvēku reakcijas uz varas izpausmēm. Kāpēc gan Latvija nevarētu būt poligons, kurā no multikulturālisma pārbijusies Eiropa izmēģina, kā nācijas sēni dabiskā ceļā pārtaisīt vispirms par stabu un pēc tam – par eglīti? Vismaz – kā tikt laukā no vecuma lamatām valsts politikā?