Mūsu mīlestības ministrijas vadītāja nesen jau šausmināja ļaudis ar vārdiem: «nav citas izejas», kā vien pacelt pensionēšanās vecumu. Nu tai atkal «nav citas izejas» kā vien ar «mobilitātes pabalstiem» piedabūt cilvēkus pamest reģionus.
Tiem būšot pat jāatsakās no kādas daļas nacionālu paradumu un vērtību. Jo «esošajā ekonomiskajā situācijā nav citas izejas». Savukārt mūsu kaktiņu un stūrīšu ministram acīmredzot nav citas izejas kā vien samazināt deleģēto pārstāvību pašvaldībās, mainot politikas proporciju par labu izpildvarai, proti – birokrātijai.
Manuprāt, ja «esošajā ekonomiskajā situācijā nav citas izejas», tad jāmaina ekonomiskā situācija. Tas ir varas pienākums. Jo cilvēki nav ne ekonomikas, ne politikas, ne ar varas dzimtļaudis. Bet, ja vara (valdība) to savas nekompetences dēļ nespēj, tai demokrātiskā gaitā jādodas pa skuju taku. Jo nav pieļaujams, ka nevēlēšanās labot ielaistas makropolitiskas kļūdas, nespēja tās labot, līdz ar pieņēmumu, ka sabiedrība kalpo varai, nevis otrādi, kļūst attaisnojums («nav citas izejas») gan sabiedrības, gan tās politiskās pārstāvības, gan arī valsts teritoriju degradācijai.
Tostarp abu ministru bezizejā vainojama pamatā varas nespēja veikt to, ko tā pati oficiāli un publiski uzņēmusies.
Pirmkārt, jājautā abiem ministriem, kāpēc valstī vēl ir «ekonomiski atpalikuši reģioni»? Saskaņā ar likumdevēja un izpildvaras deviņdesmito gadu pirmajā pusē it kā saistošu normu līmenī definēto tiem Latvijā nevajadzēja būt vismaz kopš 2005. gada. Ne tikai Godmanis to teica. Ja avīzei nebūtu žēl vietas, varētu te gari citēt štempelētus papīrus.
Otrkārt, «administratīvi teritoriālās reformas un novadu izveidošanas procesā nav paredzēta līdzekļu decentralizācija. Pašreiz valstī centralizēti ap 80% budžeta līdzekļu. (ES vidēji – ap 59%, Japānā – 35%…)». Kas mainījies kopš šīs, izpētes ceļā gūtās, ekonomikas doktora A. Bondara un ekonomista J. Ruško 2006. gada atziņas? Ja kaut kas būtu mainījies, tad pašvaldības, iespējams, pašas, bez direktīvām norādēm spētu nonākt ij līdz optimālai darbaspēka izvietošanai, ij līdz visefektīvākajam lēmējvaras modelim.
Treškārt, arvien spēkā ir Lauksaimniecības un lauku attīstības likums, kas paredz «ilglaicīgu lauksaimniecības un lauku attīstības politiku». Bet pirms vairākiem gadiem tika lēsts, ka vara, nepildīdama šo likumu, sagādājusi lauksaimniekiem 500–800 miljonu latu zaudējumus. Un tā tālāk. Kurš mums te tas galvenais Latvijas lauku iztukšotājs?
Un vēl, ceturtkārt, abiem ministriem atlicis pusotra gada laika, lai izdarītu to, kas tiem noteikts pagaidām vēl spēkā esošajā Nacionālās attīstības plānā (2007.–2013.). Bet tur teikts: «policentriska attīstība». Un vēl tur teikts: «Multimodāla, integrēta, iedzīvotājiem pieejama un droša transporta sistēma.» Ja tie abi būtu, nekādi mobilitātes pabalsti nebūtu vajadzīgi. Jo lokālā migrācija (darba migrācija) pastāv arī bez ministru atļaujas. Un braukti vai ik dienas tiek ne tikai 70 kilometri, kas šķiet robeža ministram. Arī 150 un varbūt vēl vairāk. Neraugoties uz to, ka virknē dokumentu apliecina varas institūtu apņemšanos ar konkrētu rīcību stimulēt tādas lietas kā informatīvā ekonomika, lauku uzņēmējdarbība, pierobežas teritoriju attīstība… Tā vietā ministri, šķiet, vēlas panākt, lai daudzviet Latvijā ļaužu skaits sasniedz kādu kritisku masu, ko vara varētu izmantot kā argumentu, lai atsacītos no kapilārās infrastruktūras uzturēšanas. Turklāt no mūsu ministriem velti gaidīt, lai tie, pirms kaut ko gvelzt, izdara vismaz tik daudz kā sniedz kvalificētu savu ideju izcelsmes pamatojumu un raksturo reālo efektu, ko šīs idejas dos tautsaimniecībai vai tautvaldībai. Vispusīgu lokālo antropoplūsmu izvērtējumu, priekšstatus par pamesto teritoriju nākotni, municipālo lēmējorgānu efektivitātes novērtējumu saistībā ar lēmēju skaitu... Nekā tāda nav. Droši vien pie visa krīze vainīga. Bet kur tas laiks, kopš jau esam no krīzes laukā. Dombrovskis teica. Un kāpēc, piemēram, somi nevis no pirksta, bet pētījumu ceļā izzīduši no šīs krīzes apmēram to pašu secinājumu, ko no savas recesijas 1990.–1993. gadā. Proti – neraugoties uz būtisku sociālo izdevumu samazinājumu, somu labklājības valsts nav cietusi fundamentālas izmaiņas. Varbūt pie mums citādi tāpēc, ka mums tas, ko noēdīsim, svarīgāks par to, ko sēsim. Ja būs krīze, mazāk ēdīsim, bet vienalga nesēsim. Ieteiksim ļaudīm aizvākties no politikas vai pašu slinkuma izēstām vietām, atteikties no vērtībām, mainīt dzīvesveidu. Nav citas izejas. Jo tā ir mūsu (!) «ekonomiskā» situācija.