Ārstu profesionālais cinisms reizēm ir veselīgs arī pacientiem. Tas palīdz arī nepietiekama finansējuma situācijās. Un varbūt ārsti tiešām pērn neveica vairākas orgānu transplantācijas operācijas «nepietiekama finansējuma dēļ». Taču – vai arī 32 donoru orgāni tika izmesti «nepietiekama finansējuma dēļ» – stipri šaubos.
Tas nebūs vis dakteru, bet atkal politiskais cinisms. Un, ja Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre teic, ka tie, kam 200 latu alga, nevar atļauties limuzīnu (proti – dārgas transplantācijas operācijas), tad tas nozīmē, ka Veselības ministrija, medicīnas birokrātija labprātāk izmet limuzīnus un citas dārgas mašīnītes lūžņos, nekā gādā par to pielietojumu. Un, ja 30 līdz 40 transplantācijas operāciju, kuras varētu notikt, nenotiek gadiem, tas nozīmē, ka cinisms ir hronisks. Par sevi ministrija domā limuzīnos, par sabiedrību droši vien katafalkos.
Turklāt vēsts par transplantācijai derīgu orgānu izmešanu kā tāda liek apšaubīt arī to, vai tiešām šie orgāni netika izmantoti nepietiekama finansējuma dēļ. Varbūt tos neizmantoja tāpēc, ka veselības aizsardzības sistēma Latvijā vairs nav pakārtota ārstēšanai, bet cenrādim. Un lietās, kas attiecas tieši uz ārstēšanu, sistēma jau uzskata organizatorisku haltūru un nesaimnieciskumu par normu. Turklāt – mēs taču regulāri lasām medijos, cik ļoti valstij un pašvaldībām patīk sevi sadārdzināt. Te mašīnas iepirktas divreiz dārgāk, nekā varēts, te tilts uzbūvēts no zelta, te starp rīkotāju un izpildītāju iebāzti seši starpnieki… VM dārziņš nav izņēmums.
Es ilustrācijai paņemšu pavisam prastu piemēru no citas operas. Jo tam es pats spēju rēķināt nopakaļ. Piemēram, administratīvā komisija (Rīgā) uzliek sodu par pases nozaudēšanu – trīs lati. Taču kopā ar «administrēšanu» summa sanāk jau 16,83 lati. Diemžēl es mācījos padomju augstskolā laikā, kad bija modē ergonomika, un mums vajadzēja zināt, ko maksā un cik ekonomiska ir katra papīra un cilvēka kustība konkrētā kantorī vai fabrikā. Izmantojot savu studiju laika metodiku, man sanāca, ka šie trīs lati soda kopā ar administrēšanu mūsdienās (!) nevar maksāt vairāk par 7,68 latiem. Tiesa, es nerēķināju PVN tām manipulācijām, kur nekāda pievienotā vērtība nerodas. Esmu ar mieru savu rēķināšanu pamatot publiski, ja vien tie, kas sarēķināja 16,83 latus, var publiski pamatot savu. Šaubos.
Secinājums – ja pat šādā sīkumā vara atļaujas uzrēķināt teju 100% pārmaksāšanu, tad sistēmas manipulāciju līmenī acīmredzot notiek tas pats. Bet – tā kā šī pārmaksāšana nekādi neatspoguļojas sistēmas būtiskajā kvalitātē (tautas veselībā, izglītības kvalitātē…), ir skaidrs, kur meklējami «nepietiekama finansējuma» cēloņi. Tā vietā, lai gādātu spilvenu slimniekam, sistēma gādā pēli sev. Protams, pēlis nav Latvijas medicīnai atvēlētais, mazākais starp ES valstīm, procents no IKP kā tāds. Pēlis ir no slimnieka novērstā sistēmas atdeve, kura nespēj vai negrib šos resursus kopā ar lielākajiem pacientu līdzmaksājumiem Eiropā, kā pienākas, mobilizēt medicīnas mērķiem. Protams, arī šim mietam ir otrs gals (pakalpojumu reālās izmaksas, mediķu algas, speciālistu emigrācija utt.).
Bet, arī no otra gala skatoties, nonākam pie slēdziena, ka – ne sistēma spēj radīt cilvēkos pārliecību, ne arī pašā sistēmā pastāv pārliecība par to, ka esošie līdzekļi tiek adekvāti izmantoti. Laika gaitā par to rakstījuši valstī pazīstami ārsti un medicīnas iestāžu vadītāji. Tostarp veselības aprūpi piemeklējuši vairāki «reformu» cikli. Taču ne saistībā ar kāda iepriekšējā cikla novērtējumu, ne saistībā ar sistēmas funkcionēšanu kā tādu neizdevās atrast, ka būtu veikts pilnīgs tās sniegto pakalpojumu kvalitātes un līdzekļu izmantošanas efektivitātes audits. Orgānu izmešana ir «sīkums», kas raksturo sistēmas organizatorisko kvalitāti.
Man ir daudzi desmiti medijos nebijušu, gan institucionāla, gan privāta līmeņa piemēru tam, ka šim līdzīgi «sīkumi» attieksmē pret cilvēku (sevišķi, ja tas cer uz savas nodokļu naudas dalību ārstēšanā) top par sērgu. Un tā vairs nav tikai finansējuma, tā ir arī sistēmas degradācijas problēma. Veselības aprūpe kļūst cilvēkiem arvien nepieejamāka ne jau tikai dārgajā, bet arī elementārajā galā.
Un vēl man šķiet, ka šai orgānu izmešanai ir arī amoralitātes piegarša. Vienalga, vai donori tagad staigā paradīzes dārzos, vai vēl šepat pa zemes virsu. Nav pat svarīgi, cik liels pieprasījums pēc donoru orgāniem ir tepat vai pasaulē. Jo mums tiek borēts, ka šie ļaudis veic cēlu, humānu misiju. Bet ar viņu humāno misiju apietas kā ar nosprāgušu žurku. Kur ir garantija, piemēram, asinsdonoriem, ka sistēmas bardaka dēļ viņu devumu nenolej notekā?