Pagājis mēnesis kopš 18. februāra referenduma. Varas aprindas un mediji to kopumā arvien cenšas uzturēt un nepieļaut izmaiņas tajos publiskās uztveres stereotipos, kuri gādājuši labu pārtikšanu ij etniski iezīmētām partijām, ij uz integrējošu kopienu atsvešināšanos orientētiem medijiem.
No varas puses nekādas praktiskas kustības politikas satura virzienā nav bijušas un, iespējams, nav gaidāmas. Acīmredzot vara ir apmierināta ar augsto latviešu mobilizācijas pakāpi referendumā un uzskata to par atļauju neko nemainīt Latvijas etnopolitikā. Lai arī 62% ļaužu uzskatot, ka referendums nav ietekmējis Latvijas ikdienu, politikas nekustība var izrādīties ļoti tuvredzīga, bet mediju pūliņi reducēt attiecību un norišu raksturojumus līdz ierastām klišejām – dezinformācija vai maldināšana. Situācijas, tās virzības nepārzināšana, nespēja to vadīt vai adekvāti, godprātīgi raksturot var novest ij varu, ij medijus, līdz kārtējai nevainīgu acu blisināšanai: ak, kā tad te mums varēja notikt šitāds vai tāds referendums; ak, kā gan krievi uzdrīkstas kaut ko tādu gribēt; ak, kāpēc gan viņi negrib skaisti integrēties un no krieviski runājošiem kļūt par latviski runājošiem…
Pirmkārt, politiķiem jāizbeidz pārtikt no mediju mītiem, bet jāsniedz kvalificēts, oficiāls (!) stāvokļa raksturojums. Ak, uzradās Lindermans un uztaisīja referendumu. Muļķības. Tas bija pārdomāts komandas darbs, kurā Vladimiram bija svarīga protagonista loma, bet ne vairāk. Ak, Ušakovs, SC te spēlēja lielu lomu… Zināmu lomu tie spēlēja, taču pamatā referendumu nodrošināja nevis, teiksim, politiskais, bet gan sabiedriskais krievvalodīgo sektors. Ak, referendums bija neleģitīms. Tas bija provokatīvs, tā tēma netīkama latviešiem, tas apdraudēja varu un pauda tai protestu, bet neaiztika valsts iekārtu (prasīt veikt Satversmē izmaiņas tiesiskā ceļā nav nekas krimināls). Tāpat nekā aizliedzama pagaidām nesaskatu publiski pieteiktajos turpmākajos krievvalodīgo pasākumos. Taču – arī Latvijas drošības dienestiem vajadzētu reiz tikt no retoriskas amizēšanās ar citvalstu specdienestu, ar Maskavas rokām pie konkrētas to nosaukšanas un atklāšanas. Ne jau pārbaudīt Dzimtās valodas rēķinu ir galvenais, bet kvalificēt tās rīcību pēc būtības. Citādi šie dienesti nevis novērš, bet uztur spriedzi. Šo rezumējot, gribu teikt, ka varai acīmredzot ir izdevīgi vērtēt situāciju nevis saskaņā ar iespējamajiem nopietnākajiem tās turpmākas virzības scenārijiem, bet uzdot to par marginālu atsevišķu atgadījumu, kurš tika pilnībā izsmelts 18. februārī un kuru izraisīja pāris odiozas personas, un tādēļ nav nekāda pamata koriģēt politiku.
Otrkārt, varas aprindās pirms referenduma pavīdējušās runas par to, ka nepieciešams dialogs, būs bijusi vien kārtējā baiļu lēkme. Referendums pagāja, bailes saplaka, un domas par dialogu var atmest. Te jāpiebilst, ka arī krievvalodīgo kopienas aktīvajā galā pastāv viedoklis, ka šobrīd dialogs nav vajadzīgs. Tieši tāpēc, ka šobrīd nav skaidrs dialoga partneris. Un arī tāpēc, ka konflikts (pagaidām Dž. Šārpa nevardarbīgas pretošanās izpratnē) šobrīd šķiet labākais rīks, lai uzturētu krievvalodīgo protesta iemeslus publiski redzamus. Konflikts – tas esot normāls stāvoklis, un krievvalodīgo kopiena, kamēr nav politiskās elites sakustēšanās, jāuztur kā oponents pretējai pusei. Katrā ziņā – nekas nav jālūdz, skatoties no apakšas uz augšu. Pagaidām šis viedoklis nav pārāk izteikts, taču, ja politiskā elite turpinās izolēties no sabiedrības mazākuma un nezinās, kā ar to runāt, tas, manuprāt, var kļūt dominējošs.
Treškārt, ja valstī kādam tiešām vajag saliedētu sabiedrību, tad nav lielas jēgas ar saviem uzskatiem barot to piekritējus. Jāiet runāt pie oponentiem, nevis jāsūta tiem pavēles. Šo viedokli, ko es te paužu, nosaka tiešā klātbūtne, nevis citu mediju pārgremošana. Lieki teikt, ka nevienu koalīcijas politiķi, nacionāli norūpētu censoni vai vismaz citādi domājošu sabiedrisku darbinieku šajās krievvalodīgo organizāciju norisēs neesmu redzējis paužam savu pārliecību jau ilgi. Vēl ar to gribu teikt, ka oponents būtu jāvērtē atbilstoši viņa potenciālam. Bet, ja koalīcijas politiķi arī turpmāk grasās taisīt politiku no spēlēšanās ar savu «privāto» politisko drakonu – krievvalodīgajiem, tad jārēķinās, ka pārmaiņu vietā te arvien turpināsies eksperimenti, etniskās problēmas arvien kalpos par širmi ekonomikas vārgumam un pilnvērtīgas valsts politikas alternatīvas tapšana arvien būs izslēgta.