Ja pašcieņa nomesta zemē, tad vislabākais esot izlikties, ka tā nav tava. Tomēr pirmais darbs ceļā uz jaunu būs pacelt to. Pirmais darbs būs darbs ar sevi. Vai, kā saka Zigmunds Skujiņš, ar savu muļķību.
Kamēr pašcieņa mētāsies zemē, tikmēr it kā rīcībai pievērstās runas paliks bez rīcības. Bez dzīvības. Neviens lāci neplēsīs un kalnā nekāps. Bet, ja kāds vienpatnis arī mēģinās, tad to turēs par donkihotu. Lai nebūtu jāpiedalās. Stikla kalna problēmu nevar atrisināt, ja galva pilna ar Bierna un Lipsta apsvērumiem. Ja Antiņš, Sprīdītis vai Lāčplēsis sniedz tikai svešas, proti, grāmatu, pasaku emocijas. Varbūt tieši tāpēc, lai izvairītos no tiešas konfrontācijas, no tieša salīdzinājuma ar šiem un citiem varoņiem, pieaugušie liek pasakas bērnu grāmatu plauktā.
Bet Antiņš, Sprīdītis un Lāčplēsis taps iespējami, ja tiem te kaut mazā mērā būs atrodams kāds individuāls vai kolektīvs prototips.
Taču, ja to nav, ja šo varoņu centieni citiem tā arī paliks vien izrāde, tad tie varbūt gan atņems Biernam kuli un pārdalīs tās saturu, bet Antiņam līdzi nekāps. Virsotnes netaps sasniegtas. Jo, raugi, pasakās iznāk, ka Antiņš pats tiek galā. Kāds tētiņš viņam palīdz, bet tas nav no mūsējiem. Nu tad lai šie abi arī tiek galā. Kā pasakā. Bet mēs noteikti uzgavilēsim labajām beigām.
Taču neviens varonis un neviens līderis nevar pacelt manu pašcieņu manā paša vietā. Tie var pielikt lielas pūles un daudz panākt, lai es gribētu to pacelt, taču noliekties un paņemt šā vai tā nāksies pašam. Jo vairāk ļaužu to izdarīs, pirms parādīsies kāds uzticību pelnījis līderis, pirms tie taps iesaukti kādā rīcībspējīgā armijā vai partijā, jo vairāk cerību, ka šis līderis un šī partija atbildīs cilvēku priekšstatiem par rīcību, jo vairāk cerību, ka tos nesamaitās vara, laiks un pašu cilvēku vienaldzība.
Pacelt pašcieņu nozīmēs upurēt ko pašam, nevis gaidīt, ka kaut ko no sevis upurēs kāds cits. Nav jautājuma – ko darīt? – ne privātā, ne valsts līmenī, ir tikai nevēlēšanās upurēt savu muļķību, savu laiku, savu komfortu, savus ierastos priekšstatus.
Varbūt viens no sāpīgākajiem upuriem varētu būt tieši pēdējais. Ierasto priekšstatu vai mītu revīzija. «Mīti, kas savulaik veica nācijas dopinga funkcijas, kas līdzēja mums būt salcietīgiem, karstumizturīgiem, tēraudcietiem un nelokāmiem, kas, neraugoties ne uz ko, bieži bez pamata un ar izteiktiem pārdozēšanas simptomiem tomēr deva mums spēku īstenot tieši to, kas bija nepieciešams, laika gaitā sadrupa mūsu galvās, mūsu dvēselēs un kļuva par indi, kas galu galā pataisīs mūs par zombijiem... Mēs pakāpeniski topam par tautu, kas pārtiek no pagātnes, kura nevienam, izņemot mūs pašus, nav vajadzīga. Mēs prasām no pasaules īpašu attieksmi tā, it kā pasaule būtu mums ko parādā, un esam apvainojušies uz to tā, itin kā vien citi būtu vainīgi mūsu nelaimēs, bet mēs paši – nemaz.» (A. O’Šenons, Antibards.) Lai paceltu savu pašcieņu un tiktu kalnā, manuprāt, viens no galvenajiem upuriem, ko pienāktos nest, būtu atsacīšanās no ērtās upuru, žēlojamo lomas. Jo ieilgusi tā tiecas pāraugt un sadrupt nožēlojamo lomās.
Tās te bija paralēlas domas Valda Zatlera pasākumam Likteņdārzā, ko skatījos TV. Pasākums bija mājīgs. Runas sirsnīgas, dzejas daiļas, dziesmas uzmundrinošas. Viss ritēja pasakainā gaisotnē, kur ļaunais un labais pastāv vien kā alegoriski tēli. Tie raksturo pasakainu stāvokli un pasakainas darbības. Sapņus par to, kā varētu būt, kā būtu jābūt arī īstenībā.