Tikai 10% cilvēku izjūt Mēness aptumsuma ietekmi. Toties politiskā aptumsuma ietekmi izjūt un izplata krietni vairāk cilvēku. Un nez vai līdz Saeimas ārkārtas vēlēšanām politiskais aptumsums pāries. Nez vai pilsoņi pietiekamā skaitā gribēs tikt no tā vaļā. Tomēr es ieteiktu pilsoņiem beidzot gatavoties vēlēšanām, nevis kārtējai partiju intrigai.
Šajā sakarā es ieteiktu pilsoņiem beidzot domāt par valsti caur savu bērnu nākotnes vajadzībām, nevis caur savām vecišķām ambīcijām un ķēķa līmeņa aizspriedumiem. Šajā Saeimā ir kādi pārdesmit cilvēki, kuri, manuprāt, neraugoties uz viņu uzskatiem, ir savā vietā. Taču man šajā Saeimā nav vienas partijas, kas būtu valsts politikas vērta. Tāpēc es noteikti nobalsošu par Saeimas atlaišanu. Taču es pagaidām nezinu, vai iešu uz ārkārtas vēlēšanām. Tas būs atkarīgs no tā, cik lielā mērā un cik konkrēti kandidējošās partijas pratīs apliecināt savu valstspēju. Katrai no tām manā uztverē ir jāpiedāvā konkrēta vīzija valsts tuvākai un tālākai nākotnei, katra cilvēka, katra sociālā slāņa reālām izredzēm šajā valstī. Katrai no tām ir jābūt kandidātu sarakstam, kur visi kā viens un katrs par sevi pamato un garantē to, ka ir spējīgi šo vīziju īstenot reālos apstākļos un jebkurā politiskā kombinācijā. Bet, ja tas nenotiek, tad man ir pilnīgi vienalga, kādu politisku bezrezultativitāti noved pie varas sociālais politiskais aptumsums. Man ir vienalga, vai tā būs SC vai VL!-TB/LNNK bezrezultativitāte. Jābeidz man reiz balsot par «mazāko ļaunumu», jo tāda nostāja dara kopējo ļaunumu arvien lielāku un lielāku.
Katrā ziņā es nebalsošu par atlaistās Saeimas atkārtotu ievēlēšanu. Proti, ne par vienu no esošās Saeimas partijām vai to iespējamajiem mutantiem, ja šīs partijas nebūs veikušas pietiekami būtiskas, kvalitatīvas izmaiņas sarakstos un stājā. Pamatā – sarakstu galvgalī.
Nedomāju, ka valstī ir spējīgu politisko resursu trūkums. Bet valstī ir iekopta nejēdzīga, boļševistiskās nomenklatūras paradumiem līdzīga šo resursu selekcija. Tādēļ uz politisko rezervistu soliņa sēž pamatā tādi, kam jau smiltis birst un kas politiskās pārmaiņas spēj pieņemt vien senīli, personiskā komforta un personisko priekšstatu ietvaros. Šāda selekcija veicina varasvīru fizisku un garīgu degradāciju līdzīgi, kā savulaik līdz pussprāgušām mūmijām degradēja PSKP politbirojs. Te ir tā pati pieeja politisko kadru atlasei un uzturēšanai. Te ir tās pašas bailes no jaunas paaudzes politikā. Lai arī jaunai paaudzei, ar sava laika paradigmu bija jāienāk politikā un jānosaka valsts dienas kārtība jau pirms gadiem desmit. Pirms gadiem pieciem politikā kā ietekmīgam spēkam bija jāparādās neokupētajai paaudzei. Jā, jā, es zinu, politiskās bremzes tūlīt sāks kaukt: «Ko te muldi? Kā tā var dalīt paaudzes!? Pieredzei un jaunībai jāiet rokrokā...» Ko tā «pieredze» valsts lietās ir devusi jaunībai? Padomju laika dubulstandartu inerci varas attiecībās ar sabiedrību, muguras lokanumu attiecībās ar ārējiem faktoriem, valsts labklājības ilūziju kā komunisma ilūziju, valsts patērēšanas spozmi...? Ja jaunākās paaudzes politikā grasās turpināt tieši šo pieredzi, tad vismaz lai pašas par to arī atbild un lai tām ir mazāks pamats teikt, ka vecāko paaudžu senīlisms valsts lietās rāva tās bedrē un neļāva veidot jaunākām paaudzēm adekvātu nākotnes politiku.
Jaunas partijas ideju es meklētu tieši šajā virzienā. Protams, man arī nepatīk mehāniska paaudžu nošķiršanās politikā. Taču šobrīd tā politika, ko Latvijā pamatā eksponē manas un par vienu jaunākas paaudzes pārstāvji, manuprāt, top par balastu, par smagumu pie normālas bērnu nākotnes izredzēm šajā valstī. Šī politika pagaidām nav bijusi spējīga savākties pozitīvas, futūristiski lietderīgas pieredzes ražošanai. Tāpēc, neraugoties uz samērā būtiskiem riskiem, es atļautos arī mehānisku jaunas politikas censoņu selekciju. Ne tikai pēc spējām, bet arī pēc vecuma. Jaunā partijā – ne vecākus par 35 gadiem. Un es uzskatu, ka Valda Zatlera organizatoriskie centieni šajā virzienā varētu dot valsts politikai lielāku labumu, nekā tās turpmākās politiskās darbības kontūras, kas viņam tiek zīmētas patlaban.
Patlaban viņam un viņa iniciētajam iespējamajam politiskajam spēkam, manuprāt, tiek zīmēta Vienotības un VL!-TB/LNNK satelīta niša. Tās misija – uzsūkt vēlētājus, kuri nav apmierināti ar Vienotību, un vienlaikus amortizēt VL!-TB/LNNK, iespējams, augošo ietekmi, filtrējot daļu no tiem vēlētājiem, kuri citādi būtu gājuši balsot par nacionālo apvienību pa taisno.