Nu jau visas varas partijas runājušas ap Valdi Zatleru. Partiju motīvi ir, pirmkārt, ļodzīgi, otrkārt, tie apcer prezidentu kā kreklu veikala plauktā.
Jādomā, ka Valdis Zatlers ir strādājis tik labi, ka neviena no partijām nav droša par to, vai, ievēlēts uz otru termiņu, viņš nesāks īstenot savas pilnvaras bez partiju starpniecības. Partijas acīmredzot nezina, ciktāl, pārvēlējušas Valdi Zatleru, tās var cerēt uz līdzšinējo komfortu. Savukārt Valdis Zatlers, kuram prezidentūras otrais termiņš ir arī pēdējais, var atraisīties kā valsts cilvēks, kuram partiju pinekļi bijuši nebijuši. Partijas baidās no tā, ka Valdis Zatlers var izrādīties to interesēm neparedzams, ka neizdosies viņu ietekmēt (sk. K. Leiškalns). Par šīm bailēm liecina arī tas, ka partijas, ļodzīdamās ap Zatleru, nav spējušas izvirzīt nevienu alternatīvu kandidātu, no kura varētu gaidīt, ka tas nebūs tikai politiska dekorācija.
Pagaidām partiju politiķi daudz nekaunas deklarēt, ka viņu attieksme pret nākamo prezidentu būs atkarīga no tā, kādus pakalpojumus tas vai cits kandidāts šīm partijām piedāvās.
Saskaņas centrs (Andrejs Klementjevs un Nils Ušakovs) uzskata, ka varētu atbalstīt to kandidātu, kurš lobētu SC nonākšanu valdībā. Tā ir tirgošanās. Partijiskas orientācijas prasīšana no kandidāta. Manuprāt, SC var būt valdībā, taču ceļš uz to ir jānobruģē Saeimā. Prezidentam var būt savs viedoklis, un viņš var to ieteikt. Taču, mēģinādams spļaut pret Saeimas vēju un uztiept tai koalīcijas aprises vai vairākumam nepieņemamu premjeru, viņš izrādītos tikpat aprobežots kā partija, kura no viņa grib kaut kādas kvotas vai daļu no ādas, pie kuras dalīšanas prezidenta loma ir sekundāra.
Līdzīgi VL!-TB/LLNK šķiet, ka prezidentam nacionālā vienotība jāpārstāv tikai apvienības programmas izpratnē un apjomā. Taču "šauram nacionālismam ir tikpat īsas kājas kā meliem" (O. Moslijs).
Un vai tad Brigmaņa kungs (ZZS), kurš tagad lāgā nezina, kā tad īsti apvienība pret Zatleru izturēsies, pirms kāda laika visai skaidri neizteicās, ka ZZS elektorāts ir par Valdi Zatleru? Kas tad īsti ZZS niez? Ja nav cita, skaidri un gaiši nosaukta kandidāta, tad acīmredzot ZZS arī niez kaut kādas spekulācijas vai intrigas, ko citādi var saukt arī par atšķirīgiem viedokļiem apvienības (frakcijas) iekšienē.
Vienotība kā apvienība teicas nominējusi Valdi Zatleru kā savu kandidātu, bet Vienotības kā biedru kopuma vēlmes palikušas neskaidras. Un, tā kā divas svarīgas lietas – faktisko kultūras līmeni un sirdsapziņu – mums pieņemts atklāt tikai anonīmi, tad pagaidām arī Vienotības izvēle šķiet ļodzīga.
Tad jau PLL izvēles motīvs – konsekvence (proti, PLL uzskata, ka viņu (TP) kandidāts, kurš kļuva par prezidentu, ir sevi attaisnojis un tāpēc virzāms vēlreiz) – vismaz ir saistīts ar pašu prezidenta institūtu, nevis partiju pasūtījumiem nākamajam prezidentam. Toties centieni privatizēt nominēšanu un satraukums, ka vēl kāds aiztiek Valdi Zatleru, jau liecina par gatavību kārtējam farsam.
Kas no tā izriet? Pirmkārt, farss Saeimas izpildījumā jau ir bijis un to atkārtot Saeimai šobrīd nav izdevīgi. Tomēr, otrkārt, šķiet, ka pagaidām Saeimas partijām arvien vajadzīgs, kā smejies, nevis prezidents ar pateicību kabatā, bet prezidents ar pateicību parādā. Tas, ko šīs partijas grasās vai svārstās dot Zatleram, pagaidām izskatās nevis pēc mandāta, bet pēc kredītlīguma. Mēs tevi deleģēsim, ja tu būsi mums pateicību parādā.
Treškārt, pirms gadiem desmit tieši LZS savās prasībās prezidentam bija visradikālākā un cita starpā ierosināja grozīt Satversmes 53. pantu, lai noteiktu, ka prezidents par savu darbību tomēr nes politisko atbildību. Tolaik tam pretī stāvēja Latvijas ceļa viedoklis, ka "Latvijai kā valsts galva ir vajadzīgs reprezentatīvs prezidents, kas stāv pāri ikdienas politikai un līdz ar to ārpus politiskās kritikas" (M. Gailis). Šobrīd acīmredzot vajadzīgs ne šis, ne tas. Vajadzīgs prezidents, kurš nenes politisko atbildību, bet kurš vienlaikus ir politiskās kritikas objekts. Valda Zatlera runa LU man lielā mērā šķita tendēta uz lietām, par kurām politisko atbildību nes izpildvara. Bet, tā kā prezidents mums nav valdības sastādītājs, šo runu var uztvert kā vēlmi pēc plašāka mandāta. Es viņa vēlmi saprotu, jo pilnvaru, lai konsekventi pārvarētu varas centrā esošo vakuumu, viņam nepietiek. Taču partijas vēlas, lai "prezidents vienmēr ir neizdevīgā situācijā. Ja viņš uzsāks aktīvu darbību, viņam pārmetīs iejaukšanos, bet, ja viņš klusēs – bezdarbību" (F. Borgolio). Borgolio to teica par Itālijas prezidentu Frančesko Kossigu, un 1989. gada valdības krīze Itālijā šķiet pamācoša arī Latvijas prezidenta institūtam. Vārdu sakot, pagaidām skaidrs, ka Saeimas partijas varbūt vēlas, lai prezidents ir nomierinātājs un samierinātājs, bet nevēlas, lai viņš ir svira, ar kuru novērst varas kļūmes.
Bet – te ir vietā atgādināt, ka neviens valstī nav atcēlis institūtu, kurš ir konstitucionāli spēcīgāks gan par Saeimu, gan prezidentu, gan valdību. Šo institūtu sauc: pilsoņu kopums. Un neviens nav atcēlis arī instrumentu, kas nodrošina šā institūta efektivitāti. Šo instrumentu sauc: pastāvīga tautvaldība. Ja šie abi attieksmē pret valsti ir izslēgušies, var mainīt vēlēšanu kārtību, cik uziet, prezidentu var vēlēt tauta vai banda – tas viss viens. Iznākums būs tāds, kādu gribēs varas aprindas. Taču tas nenozīmē, ka šis institūts galīgi nevērtē to, kas notiek. Valdis Zatlers gan izvairās vērtēt sociālā līguma (tauta-vara) kvalitāti. Varbūt kandidātam, kuru prezidenta amatā vēlē Saeima, šis nav īstais laiks to darīt. Toties Saeimai šis ir īstais laiks saprast, ka spēlēt tautai lētas izrādes ar kandidātiem, kas pēdējā brīdī izrauti no partiju piedurknēm, tā vairs nevar atļauties. Tāpat tā nevar vairs atļauties pamatot savu izvēli vai noraidījumu, spiegdama un bakstīdamās ar sadzīves priekšmetiem.