Partiju reitingi ir garlaicīgi kā netīrā veļa. Ne ko izbrīnīties, ne ko pasmieties. Turklāt reitingi ir miega zāles varas partijām. Tie pārliecina, ka nav par ko satraukties. Jo sabiedrības vairākuma uztverē uzticību zaudējusi partiju vara ir tikpat respektējama kā uzticību nezaudējusi partiju vara.
Varbūt par 10–15 punktiem atšķirtos konkrētu (!) partiju reitinga procents, bet principiālā attieksme abos gadījumos ir līdzīga. Lai arī partiju varu pēdējā laikā modē visādi lamāt, tomēr Saeimas partijas respektē vairāk nekā 50% (SKDS martā fiksēto partiju reitingu summa) iedzīvotāju, kurpretī Saeimas kā valsts institūta un politisko partiju kā politiska institūta reitingi ir attiecīgi mīnus 72,7% un 76,7% (SKDS martā publiskotais pētījums). Tātad – politiskās partijas un Saeima kā tādas šķiet iedzīvotājiem diezgan sliktas, lai neteiktu vairāk, bet tās konkrētās partijas, kas šobrīd pie varas – diezgan labas, lai neteiktu mazāk. Ko no tā spriest? To, ka jebkurā situācijā vismaz puse ļaužu būs gatavi balsot nevis par valsti, bet par partiju attiecībām. To, ka elektorāta politiskais analfabētisms ir politisko partiju maize un partijas nemaz necenšas šo analfabētismu izskaust.
To, ka pretēji teorētiķu apgalvotajam – politika ir plurālistiskāka par varu, Latvijā visa politika (gan iedzīvotāju, gan pašu partiju uzskatā) saiet varā. Manuprāt, tas ir viens no galvenajiem partiju sistēmas stagnācijas iemesliem. Tie paši reitingi (šajā gadījumā ar vienu PLL izņēmumu) apliecina, ka partijām, kuras nav tikušas pie varas – tās vairs it kā neskaitās politikas spēlētājs. Tie paši reitingi liecina, ka sabiedrībai nav citu partiju, izņemot tās, kuras ir pie varas. Varētu teikt, ka sabiedrība netic tādai kolektīvai politiskai (paš)darbībai, kas nav varas darbība.
Vēl šie reitingi vēsta, ka nevienai Latvijas partijai nav nopietnu, pamatotu ambīciju tapt ne par mažoritāru (virs 50% atzinības), ne par masu partiju. Ja ar Latvijas politiskās apvienības, ieskaitot Vienotību, taps par partijām, tās, kā atsevišķi bijušas, tā arī kopā paliks pundurpartijas. Tām lāgā nav ambīciju tapt pat par dominējošu (virs 30% atzinības) partiju. Tās visas ir minoritāras vēlēšanu mašīnas. Neviena no tām pat uz vēlēšanu laiku, kā liecina SKDS fiksētie salīdzinošie reitingu stabiņi, nav bijusi spējīga ieslēgt, mobilizēt savu harismu tā, lai būtu redzams, ka tā vismaz labi izlēkusi... Nekā, vai vēlēšanas, vai nē – mērenas svārstības 6–7 punktu robežās. Man šķiet lieki sakarā ar kādu partiju vaidēt vai sajūsmināties par šīm svārstībām un tad minēt, kurš gan atsevišķs darbiņš būtu varējis izsaukt tautas dusmas vai patikšanu. Pie ārkārtīgi zemās, dziļos mīnusos pastāvošās institucionālās uzticības tāda knakstīšanās būtu pat smieklīga. Jo vaina ir partiju sistēmas kvalitātē kā tādā, nevis atsevišķos to darbos vai nedarbos.
Vēbers, Berks, Diveržē, Hasbahs un lērums citu gudrinieku var iet atpūsties. Latvijas partijas vairs nespēj sevi definēt atbilstoši to gudrībām. Tās varbūt gan pateiks, ka ir mazliet pa labi no centra, bet definēt savu sociālo pārstāvību tām sagādās lielas grūtības. Savas programmas tās jau labu laiku aizstājušas ar savu runasvīru tēliem un imidžiem. Divdesmit gadus vērojot, kā partiju jauniešu organizāciju biedri pārlieku ilgi tiek turēti politisko aptekšņu lomās, šķiet, ka arī savlaicīga politiskās elites atjaunošana un rekrutēšana Latvijas partijas neinteresē. Tāpat kā strikta ideoloģiska identifikācija. Nav brīnums, ka elektorāts nespēj nolasīt partiju saturu, kura var arī nebūt. No visa klasiskā partiju pazīmju komplekta te noturīga ir tikai viena: politiskais mērķis – gūt un īstenot vai vismaz ietekmēt varu. Lielas naudas efekts ir vienīgais efekts, ko Latvijas partijas šķietas saprotam. Bet, ja varas partijas reitings miera laikos ir zem 20%, tā ir politiskā gara nabadzība. Jebkurā valstī.
Mazliet interesantāk šķiet skatīties uz tiem 40%, kuri vai nu nepiedalīsies vēlēšanās, vai arī nav izvēlējušies kādu no piedāvātajām partijām. Taču arī šis procents jau vismaz pusotru Saeimas sasaukumu ir diezgan noturīgs. Ja fantazēt, ka tas ir potenciāls protesta elektorāts, tad šī noturība kārdina piesaukt Ļeņinu: apvērsums var nobriest, bet, ja tā izaicinātājiem nepietiek spēka, tad sabiedrība pūst un tas var ilgt desmitiem gadu. Šie 40% varētu būt resurss, kuram pagaidām pietrūkst adekvāta politiska organizatora. Taču šie 40% ir arī indekss, kurš liecina, ka varas ignorances reitings attieksmē pret sabiedrību joprojām tiecas pāraugt varas partiju summāro reitingu.