Pieteicu interviju ar kultūras ministri. Jau sen. Sēžu, gaidu, kad ministres klerks dos ziņu. Kamēr sēžu, tikmēr pētu, kas notiek. Un improvizēju.
Saimprovizēju, ka atjaunotās Latvijas kultūrpolitikas filozofiju it labi aprakstījis Romēns Garī (La Danse de Gengis Cohn). Mēs taču lepojamies ar savu kultūras krājumu. Mums arī ir "tāda mākslas dārgumu un lielu kultūras kompleksu pārbagātība, ka jūs gluži mierīgi varat tur izvarot savu vecmāmiņu. Neviens to nepamanīs. (..) Es bīstos, ka, vairāk un vairāk baudot kultūru, mūsu dižākie noziegumi taps izsmērēti un izplūdīs miglā. Viss taps ietīts tik lielā skaistuma slānī, ka gan masu slaktiņš, gan masu bads kļūs tikai par literāriem vai gleznieciskiem efektiem kādam Tolstojam vai Pikaso. Galu galā nonāksim līdz tam, ka garāmejot uzlūkota līķu kaudze, kura tūdaļ būs guvusi māksliniecisku atveidu, taps pieskaitīta vēstures pieminekļiem un uztverta kā iedvesmas avots..." Te, manuprāt, nav (un turpmāk nebūs) runa par mākslu vai tās misiju, bet tikai par (valsts) kultūrpolitiku.
Garī sarkasms ir nežēlīgs. Viņš apsmej publiku, kura savulaik šausminājās par mežonīgo simbu cilti Kongo, sacīdams, ka starpība starp dižās kultūras mantiniekiem un simbu cilti ir vien tā, ka simbu cilts ēda cilvēkus, bet Šillera, Helderlīna un Gētes mantinieki tos vārīja ziepēs. "Un, lūk, šī tīrības nepieciešamība arī ir kultūra." Sakars ar mūsu kultūrpolitiku te tāds, ka mūsējā arī tiecas nolikt kultūru tā kā savrup, tā kā ārpus notiekošā dabas un vektora. Ir kultūra, un – ir pārējais. Kultūrā var iepakot visu ko, kultūru arī var iepakot un piegādāt, bet pati tā no vispārības stāvokļa neizriet. Manuprāt, ar tādu pieeju Latvija agri vai vēlu tiks izvārīta ziepēs.
Jo Latvijas kultūrpolitika šos divdesmit gadus lielā mērā bijusi pievērsta realitātes ietīšanai. Novērst vecmāmiņu izvarošanu un līķu kaudzes, ciktāl tas varētu būt kultūrtautas tapšanas procesa ziņā – to kultūrpolitika par savu uzdevumu nav turējusi. Sabiedrība šai kultūrpolitikai vajadzīga kā "iedvesmas avotu" piegādātājs un (kultūras) noieta tirgus. Nevis lai tā iedvesmotos labajam arī pati no sevis, kļūtu paraugs pati sev. Protams, jaunajā Nacionālās bibliotēkas ēkā "izvarot vecmāmiņu" varēs brīvāk nekā vecajā. Piemēram, varu derēt ar kultūras ministri, ka kopsummā jaunajā ēkā tiks pieprasīti triviālāki teksti, vairāk kompilācijas nekā pirmavoti, salīdzinot ar veco. To man pagaidām vēsta divu ministriju (kultūras, izglītības) sastrādātā oficiālā statistika. Manā uztverē tā ir kultūrpolitikas (un tajā ietilpstošās izglītības politikas) kompetence.
Bet Latvijā kultūrpolitiku var izteikt ar vārdiem kultūras nozare, kultūras ražotne. Valsts varai un, domājams, arī tā sauktajām kultūras aprindām labpaticis uzdot resora politiku par valsts kultūrpolitiku. Tāpēc kultūra tagad apmeklē tautu. Kultūrpolitikai nerūp, vai un kādā dziļumā kultūra piemeklē tautu. Piekrītu tam, kurš teica, ka "kultūras pamats ir virsotnes". Vai Latvijas kultūrpolitikai rūp, lai virsotnes būtu kultūras pamats? Piemēram, ja Latvijas kultūras kanons aptver un satur to šai kultūrtautai nepieciešamo pasaulsuztveres, gara apvāršņu, vērtību minimumu, tad kultūrpolitika varētu būt centusies, lai tas top masu apziņas pamats. Manuprāt, nav centusies. Tā ir sevī tikpat resoriski aprobežota kā visas citas ražotnes.
Latvijas kultūrpolitikai nerūp kultūras pieejamība. Ne velti ministriju tā velk uz kultūras pakalpojumu, kultūras rupora, viegli sagremojamu, īslaicīgu darbību pusi. Runa te pamatā nav par fizisku mākslas notikumu, krātuvju vai pašdarbības iespēju pieejamību. Runa pamatā ir par virsotņu, to gara un vērtības pieejamību iespējami plaša cilvēku loka saprašanai, lai tie savukārt spētu un gribētu uzturēt sevi ne tikai kā patērējošu iedzīvotāju masu, bet kā radošu tautu. Runa ir arī par mūsdienīgu, mūsdienu virsotnēm (un vispār – mūsdienām) sagatavotu auditoriju. Manuprāt, tā ir kultūrpolitikas kompetence.
Bet, manuprāt, Latvijas kultūrpolitikai nav rūpējusi tautas veidošana, tās attīstības potenciāls. Man šķiet, lielā mērā arī par Latviju var teikt to, ko te zināmais Jurijs Afanasjevs nesen kādā TV pārraidē teica par Krieviju: "Vara un iedzīvotāji ir vienoti – vienu amoralitāte harmonē, elpo unisonā ar otru amoralitāti." Ko kultūrpolitika ar savu lielo ražotni likusi tam pretī? Kādas bijušas tās rezultatīvās investīcijas tautas veidošanā? Kādas tās var būt, ja varas, valdību praktiskā (!) attieksme pret sabiedrību spiež šo sabiedrību domāt, ka dzīves mērķiem jābūt sīkiem, īsam laikam un, jo bieži, netīriem. Piemēram, ja divdesmit gadus kultūras finansējums netiek nost no vārdiem "iepriekšējā gada budžeta līmenī" un ja turklāt visu šo laiku tiek ziņots, ka vai katra nozare te pastāv nepārtrauktā reformu stāvoklī, tad ar to vien pietiek, lai sacītu, ka attīstoša kultūrpolitika te ir imitācija, skriešana uz vietas.
Ja kādā sabiedrībā augsti intelektuālu cilvēku kopums pret visu mācīto kopumu esot lielāks par 5% ("elites koeficients" – N. Berdjajevs), tad šai sabiedrībai esot labas attīstības iespējas. Manuprāt, divdesmit gadi bija pilnīgi pietiekams laiks, lai, pastāvot mērķtiecīgai kultūrpolitikai, apzināti meklētu un sagatavotu savai tautai pieķērušos, gudrus ļaudis, kuri (intelektuālā elite) spētu definēt politiskajai un ekonomiskajai elitei saistošu laikmetīgas, modernas valsts perspektīvu. Kultūrpolitiku laikmetīga valsts mēroga paradigma nav nodarbinājusi. Acīmredzot Valdemāri te nekur savā nodabā neklimst. Taču – cilvēki te grasās protestēt ne jau pret divdesmit gados sasniegtā (tātad – kultūras pienesuma) apdraudējumu, bet joprojām pret elementāro – izdzīvošanas apdraudējumu. Tātad jādomā, ka Latvijas kultūrtrēģeri šajos gados nav vēlējušies arī mobilizēt intelektu kaut kam augstākam par sava resora vistu kūts laktu. Attieksmē pret šo, katru kultūrtautu raksturojošo, izaugsmi kultūrpolitika Latvijā bijusi gandrīz tikpat impotenta kā nāve. Tā bija pirmā improvizācija.