Manuprāt, nacionālos jautājumus nevar ne iesaldēt, ne atlikt. Manuprāt, diezgan paskatīties uz koloniālo valstu (ieskaitot PSRS) vēsturi, lai redzētu, ko mēģinājumi iesaldēt, atlikt vai noklusēt šos jautājumus tām galu galā maksājuši.
Manuprāt, pietiek paskatīties uz Latvijas jaunāko vēsturi, lai būtu skaidrs, ka nacionālās (!) varas nenoteiktība nacionālās lietās izvērtusies par vienu no galvenajām valsts attīstības bremzēm. Tāpēc VL!-TB/LNNK paziņojums par to, ka nacionālos jautājumus varētu atlikt, manuprāt, liecina: vai nu par apvienības aprobežotību; vai par to, ka daži krēsli arī tai varētu būt svarīgāki par principiem; vai par to, ka apvienība nacionālajā politikā grasās iet TB/LNNK un daļēji Vienotības pēdās. Proti – izmantot nacionālo ideju vien pašnodrošinājumam, sevis apgādāšanai ar klātbūtni varā, nevis konsekventai savas (!) nācijas attīstībai.
Faktiski TB/LNNK un arī Visu Latvijai! pagaidām nav bijis nacionālā jautājuma. Bijis vien krievu jautājums. Bet – arī krievu jautājumu nevar ne iesaldēt, ne atlikt. Šis jautājums ir beidzot jāatrisina, un visiem cilvēkiem Latvijā jābūt skaidrībai par savu politisko, sociālo statusu un nākotni šajā valstī. Šajā ziņā, izteikusi gatavību atlikt nacionālās lietas, VL!-TB/LNNK acīmredzot arī turpmāk cer zaļi padzīvoties ar brašu retoriku Saeimā, sparīgiem attieksmes demonstrējumiem te izplatīto uztveres stereotipu un fobiju ietvaros, kurbulēt bailes un kopā ar pretējo pusi savstarpēji kūdīties uz līdzīgiem publiskiem paraugdemonstrējumiem. Konkrētas, secīgas un principiālas politikas vietā, kas šo cirku izslēdz. Taču tieši šis cirks, spekulācija ar nacionālo, kā liecināja jau kurā priekšvēlēšanu kampaņa, te līdz šim bijis bezmaz galvenais varas dabūšanas resurss un – vienlaikus – nacionālo spēku politiskās, valstiskās nabadzības apliecība.
Tāpēc, pirms kaut ko atlikt, VL!-TB/LNNK varētu beidzot sniegt savu skaidru nacionālā jautājuma definīciju. Nesen Latvijā lekciju lasīja viens no šobrīd redzamākajiem Krievijas valsts būves speciālistiem Jurijs Krupnovs. Viņa paustais ir atsevišķa komentāra vērts, bet viena no viņa idejām bija tāda, ka nacionālisms šodien lielā mērā ir viena no globalizācijas tehniskas īstenošanas formām. Anglosakšu politikā to izsakot jēdziens Nation building. Pamatā tas tiekot piemērots Irākai, Afganistānai un vēl kādām nenotikušām valstīm, bet tikpat labi to varot attiecināt uz Tatarstānu Krievijā, Baltijas vai citām Austrumeiropas valstīm. Šīs naciobūves nolūks esot izveidot tādu valstisku moduli, kubiku, kas būtu pietiekami patstāvīgs bāzes lietās, taču allaž kontrolējams. Šai būvei neesot nekāda sakara ar nacionālo valstu tapšanas laikmetu Rietumeiropā. Rezultāts, konstrukcija tikai ārēji, imitācijas līmenī atgādina šā laikmeta produktus. Pēc būtības tas esot absolūti mākslīgs process nolūkā radīt kontrolējamu vienību noteiktā strukturētā telpā. Telpa šajā gadījumā neesot vis valsts ietvars, bet makroreģions. Vērojot, cik sparīgi TB/LNNK un VL klaigājušas pie valsts austrumu durvīm un cik rātni klusējušas pie tās rietumu durvīm, caur kurām nacionāla valsts šobrīd, manuprāt, tiek izvazāta un apdraudēta ne mazāk sparīgi, rodas jautājums par nacionālo dubulstandartu. Par to, vai arī Latvijas nacionālajiem spēkiem Latvija nav vien kontrolējams modulis, globalizācijas kubiks. Un, tā kā konsekventas, mērķtiecīgas investīcijas latviešos, to partijām esot pie varas, te jau pārdesmit gadus tikušas aizstātas ar vārdu tonnām un dažām mantrām, kuras pamatā lietotas nevis kā reālpolitikas elements, bet kā grabuļi pie krievu deguniem, sāk arvien vairāk likties, ka krievi nacionālajiem spēkiem te ir gan lēts varas iegūšanas un noturēšanas resurss, gan dūmu aizsegs nacionālas valsts dekonstrukcijai. Arī tāpēc politikas, nevis mītu vai bērnišķīgu šļupstu līmenī vajadzīga atbilde, kas VL! -TB/LNNK (kas Vienotībai, kas SC) šobrīd ir nacionālais jautājums.
Turklāt – ja jau SC nav koalīcijā, priekš kam VL!-TB/LNNK vajadzīgi šie reveransi? ASV vēstniecība ieteica? Turēties TB/LNNK iebrauktā stila (uzturēt nacionālo, etnisko attiecību problēmu) ietvaros triju koalīcijā var arī bez liekas kniksēšanas. Tas bija labs Vienotības gājiens – rakstīt vienošanās projektu par valsts (ekonomisku) izvešanu no krīzes, bet vienlaikus ar draudzīgu smaidu nolikt potenciālā partnera priekšā ideoloģisku filtru. Pat ne filtru, bet vecākā brāļa attieksmi. Manuprāt, valstij labāk, ja uzskatu (okupācija) lietas netiek ar šādu vai tādu spēku unificētas. Bet, ja Satversmes fakts (valsts valoda), deputāta zvēresta fakts top par preci politiskās spekulācijās, tad spekulanti, manuprāt, sirgst ar mazvērtības kompleksiem. Toties – ja koalīciju veidot uz makkartisma stilā ieturētu testu pamata, tad skaidrs, ka nekāda plaša koalīcija jau sākotnēji nav gribēta. Kam šīs liekās pozas bija vajadzīgas?