Neredzu vajadzību, uzlūkojot 13 organizāciju piedāvājumu sociālajā politikā, nolaisties zemāk par parlamenta līmeni un atbildību.
Neredzu vajadzību kladzināt kā vista par katru saturīgu drupaču, kas uzknābta partiju sociālo solījumu čupā. Čupa nav politika. Solījumu saraksts, lai arī satur sociālajai politikai nozīmīgus piedāvājumus, neapraksta politiku. Vidējam termiņam – četriem gadiem – definēti nolūki bez to īstenošanai nepieciešamo resursu bāzes raksturojuma un nodrošinājuma nav politika. Tā drīzāk ir nevīžība attieksmē pret valsti un sabiedrību.
Manuprāt, parlamenta uzdevums attieksmē pret sociumu ir panākt ekonomiskās brīvības un efektivitātes, sociālās aizsargātības un taisnīguma sintēzi. Tas nozīmē, ka sociālajai politikai, tās piedāvājumam jāatklājas šo elementu mijiedarbībā, noteikta institūtu, attiecību, vērtību un normu kopuma kompleksā rīcībā. Pirmām kārtām būtu jāredz piedāvātās sociālās politikas ekonomiskā bāze. Tā nav redzama. Sociālo politiku raksturo sabiedrības ekonomiskā struktūra. Tātad – būtu skaidri jāredz, kādu to grib partijas. Piemēram, kā Vienotības paredzētais 20% IKP pieaugums četros gados sadalīsies sabiedrībā? Vai tas beidzot garantēs valstī sociālekonomisko līdzsvaru? Tas nav atbildēts. Aplam sociālo politiku reducēt līdz patērējošai "pārpalikuma" politikai, līdz nabagu un vārgdieņu aprūpes politikai, kā to tiecas darīt vairākums no šiem 13. Sociālā politika ir tautsaimniecības attīstības politikas daļa, un viena no tās funkcijām ir arī rūpes par ekonomikas stabilizāciju. To, ko ekonomika saražo, sakarīga sociālā politika izmanto (nevis patērē), lai vairotu sabiedrības, cilvēka dzīvesspēju, tātad – arī ekonomikas efektivitāti. Tāpat viena no sociālās politikas pamatfunkcijām ir sabiedrības modernizācija. Bet – šo 13 organizāciju solītajā es neredzu politikas līmenī kompleksi apjēgtu ne šo mijiedarbību, ne šo ekonomisko bāzi, ne šo sabiedrības modernizāciju. Tām ir svarīgi sociāli solījumi, bet principiālas un atbildīgas sociālās politikas piedāvājuma Saeimai tām nav.
Ja samērot to, ko pretendenti (sevišķi – it kā liberāli orientētie) grib ekonomikā, ar to, ko tie grib sociālajā jomā, tad, manuprāt, neizbēgama ir antagonisma vairošanās sabiedrībā. Taču viens no sociālās politikas pamatuzdevumiem ir tāda rīcība, kas nenoved pie cīņas par varas pārdali, tāds ekonomiskais efekts, kurš daudzmaz apmierina un samierina (pamatā – caur materiālo dzīves apstākļu nodrošinājumu) vairākuma noskaņojumus. Bet, ja, piemēram, salīdzināt frāzes, kas šo "programmu" ekonomikas sadaļās veltītas, teiksim, investīcijām un to struktūrai, ar tām frāzēm, kas šo "programmu" sociālajās sadaļās pievērstas, teiksim, nodarbinātībai, tad to korelācija nav nolasāma. Būtu vismaz tik daudz vīžojuši, kā izvēlēties savai iedomātajai "ideoloģijai" kaut cik tuvinātu sociālās politikas modeli (kontinentālo – institucionālo, liberālo...). Nekā. Sociālajā sadaļā izliksimies par sociālistiem, ekonomiskajā – paliksim neoliberāļi ("kreisie" te izskatās dabiskāki, bet tikai tāpēc, ka manipulē tuvāk savam dārziņam). Tas padara par sociālliberālu karikatūru ij "programmu" ekonomiskās, ij sociālās sadaļas. Jo ekonomisko parametru sociālā praktiskā (iespējamā) jēga faktiski nav nolasāma. Lai arī dažs sludina, ka "ekonomikas vērtības mērs ir cilvēks". O, cilvēks! Ja ticēt deklarētajam, tad visas 13 organizācijas varētu veidot cietu un vienotu koalīciju. Jo tām visām tagad šā vai tā cilvēks pirmajā vietā priekšā un pakaļā. "Vienotības piedāvājums ir valsts, kurā svarīgākais ir cilvēks!" (S. Āboltiņa). "Cilvēks pirmajā vietā!" (PLL). "Katrs iedzīvotājs – Latvijas bagātība!" (PCTVL). U. tml. Redzēsim, uz ko, uz kādu solidaritāti cilvēka dēļ tās būs spējīgas pēc vēlēšanām.
Taču pat nepīkstēsim te par to, ka partiju sociālo solījumu iespējamība jau tagad ir pretrunā ar Finanšu ministrijas piedāvātajiem budžeta konsolidācijas apjomiem un paņēmieniem. Kandidātu nevēlēšanās uzturēt principiālu skaidrību par tuvāko nākotni un tāpat izvairīšanās skaidri atbildēt, kad pilnā apjomā tiks ratificēta Eiropas papildinātā sociālā harta, kādā veidā un kad tiks atdots varas parāds sabiedrībai, proti – kad sociālās apdrošināšanas budžetā tiks atlikta no tā nelikumīgi paņemtā nauda, liecina, ka pretendējošās organizācijas vai nu spēlējas ar vēlētājiem, vai ņirdz par tiem. Ciniski izrādot, ka tagad, pirms vēlēšanām, mums ar jums viena spēle, bet pēc vēlēšanām būs, kā sanāks.
Ar piespiešanos varētu teikt, ka daudzmaz politiski savākta ir tā partiju solījumu grupa, kas saistās ar tādu sociālās politikas funkciju kā sociālā aizsargātība. Taču neviens negarantē, ka sociālās aizsardzības pasākumi turpmāk būs savlaicīgi un adekvāti. Ja tie būtu bijuši adekvāti un savlaicīgi, tad ļaudis nelaistos prom no valsts un simtlatnieku programma negrasītos tapt par sociālu ielāpu daudzu gadu garumā. Vairākums pretendentu faktiski reducējuši valsts sociālo politiku līdz sociālai drošībai. Pamatā adresējot savus solījumus atsevišķām sociālām, riska grupām. Latvijā šis septembris droši vien ieies vēsturē kā karstākais bērnu, ģimeņu un pensionāru mīlestības laiks no partiju puses. Taču – šī sociālās politikas funkcija paredz ne tikai atsevišķu grupu, bet arī sabiedrības kā kopuma sociālo aizsardzību. Šajā līmenī partiju piedāvājums atkal sastāv pamatā no lozungiem. Jāsecina: ja šīs partijas tiks pie varas, tad mūs negaida pat valsts – fabrika, mūs gaida valsts – pansionāts, kura uzturēšanai nauda lielā mērā kritīs no debesīm.
Pagaidām, ja kāds spēj no vārda "halva" atkārtošanas ne tikai just mutē saldumu, bet arī būt paēdis, tad tam šo 13 pretendentu "sociālās politikas" solījumi šķitīs labu labie. Es, tos izlasījis, uzskatu, ka Saeimā lien parlamentārajai politikai nepietiekami kvalificēti smadzeņu skalotāji. Labklājības ministriju tie joprojām turēs par labdarības un sociālās aprūpes ministriju. Politikas līmenī tas nozīmē aprūpējamo skaita vairošanos, nevis attīstību un lielākas cilvēku pamatmasas cerības tikt šajā valstī līdz stabilai savas ģimenes labklājībai pašu spēkiem. Tāpēc vietā būs kanclera Villija Brandta sen sacītais: "Vēsture atgādina, ka sociāls tautas vairākuma pagrimums un pazemojums bija pārāk augsta cena par elitārā mazākuma labklājību. Tā atgādina mums par strādājošo slāņu radošajām spējām un to, ka šīs spējas nav vis jāapspiež, bet jāatbrīvo, lai progress kļūtu iespējams.