Varētu saderēt ar Jurģi (Liepnieku), ka Tautas partija tomēr tiks 10. Saeimā. Pirmkārt, sporta pēc.
Otrkārt, tāpēc, ka kaķa lāsti debesīs nekāpj. Ar "kaķi" te nekādā ziņā nav domāts Jurģis, bet tā kora kvalitāte, kas tagad apdzied pašu ntās reizes vēl un vēl izvēlētus ļaudis kā bandītu varzu un mafiju. 13. janvārī Doma laukumā varētu būt redzams, vai šā kora kvalitāte, salīdzinot ar pērno gadu, ir kaut vai par mata tiesu mainījusies. Vai arī tas un tā kopā saucēji joprojām uzskata par labu turēties pie tādas cilvēku potenciāla izmantošanas, kas uztur šo potenciālu tā sākotnējā stagnācijā. Tad ikviens šā kora pasākums nav vairāk vērts par svilpi, kurā vareni vārās tvaiks. Tā tas nāk par labu tiem, kuri top apsaukāti par bandītiem un mafiju.
Jo ir pagājis lērums laika, kopš ļaudis Doma laukumā sauca: "Atlaist Saeimu!" Nu tie atkal sauks to pašu. Bet varbūt tomēr taps redzams, kādus mājasdarbus šie ļaudis un to kopā saucēji šajā lērumā laika kopš iepriekšējās reizes paveikuši? Varbūt tiem ir kas konstruktīvs, ar ko nosegt savas destruktīvās gribēšanas? Ja ir un ja šīs idejas ir realizējamas, tad es zaudēšu Jurģim.
Bet, ja nav, tad vienīgais, no kā Tautas partijai saistībā ar savu politisko likteni pat šajā krīzes un nolieguma situācijā jābaidās, ir pašas TP stulbums un gļēvums. Tādi ar oranžumu saistāmi gājieni kā koncertzāles miljonīgais projektēšanas līgums, vienlaikus paziņojot, ka Kultūras ministrijas fasādi gan nevarēs nokrāsot, jo – tik grūti laiki, tik grūti, vedina domāt, ka TP mums mazohiste, kurai patīk apķēzīt pašai sevi. Iespējams, TP spice pati ir partiju politiski jau norakstījusi, un ar to skaidrojams, ka varas patēriņam tā velta izteikti vairāk pūļu nekā partijas politiskajai nākotnei. Lai arī pašvaldību vēlēšanas vairs nav tālu. Un tās, manuprāt, ritēs TP drīzāk nelabvēlīgos nekā labvēlīgos apstākļos. Jo administratīvi teritoriālā reforma valstij lielā mērā tikusi no TP politiski uztiepta. Ja Tautas partija ir pārliecinoši identificējama tikai ar TP spici, arī tad Jurģis manis iedomātās derības būs uzvarējis.
Ja vien TP ir dūša paciest troksni, tad nekas pārāk nopietns, lai tā netiktu Saeimā, pagaidām nav noticis. Daudz trokšņaināka, daudz mēslaināka, tomēr parasta, tehnoloģiski atrisināma cīņa par varu tādā stilā, kāds te pierasts jau gadu gadiem. TP nav jābaidās no tiem, kuri gan sauc sabiedrību kopā izlādēties, bet paši baidās uzņemties atbildību par sabiedrības dusmu pacelšanu jaunā rīcībspējīgā sabiedriskās apziņas kvalitātē. Pagaidām varas īstie vai šķietamie opozicionāri vien rāda, ka prot dusmoties tikpat labi kā kurš katrs vienkāršs cilvēks. Neko vairāk.
Šo Saeimu var atlaist, bet esošajai varai, tās paradumiem, tās spējai saglabāties, kamēr sabiedrības apziņa spēj būt tikai patērējoša, tikai prasoša, nevis ņemoša, nekas nopietns nedraud. Vara tiks pārdalīta starp tai tagad tuvu stāvošajiem, un tās tikumi nemainīsies. TP nav jāraustās, kamēr sabiedrība pati un tās taurētāji uzskata, ka "sabiedrisko domu" iespaidīgā līmenī virza ļaudis, kuri ir tik gļēvi, ka savas domas, vai, pareizāk, izjūtas bīstas paust ar savu vārdu. Situācija masu apziņas briedināšanā, manuprāt, savā ziņā ir pat sliktāka nekā padomju ķēķos. Pirmkārt, "augšgalā" pagaidām nav sabiedrībai sevi upurēt gatavu līderu, ir tikai runātāji. Otrkārt, padomju ķēķī cilvēki tomēr skatījās cits citam acīs, viņi rūdījās. Kurpretī ikviena ar attieksmi pret varu, valsti, politiku, cilvēku saistīta anonimitāte, manuprāt, ir sinonīms izlaidībai un gļēvumam. Tiek piesaukti mieti, dakšas un Molotova kokteiļi, ko uzmest Saeimai, bet domāts, ka jādara tas kādam citam. Ko plātās, ja paši nespēj atklāties? Starp citu, šis no iepriekšējiem gadsimtiem piesaukto "līdzekļu" arsenāls pats liecina, cik viegli manipulēt ir ar šo masu. Tas ir huntu, grupējumu, radikālo partiju, nevis sabiedrības, tās augšupejas resurss.
Tomēr apskatījos, kas TP ir otrajā un trešajā ešelonā. Manuprāt, tur ir vēl pietiekami, lai nomainītu TP spici principā un saglabātu nacionāli konservatīvu partiju. Protams, – ja TP par savu problēmu uzskata partijas politisko nākotni, nevis partijas šībrīža spices ērtības. Ja tas izdarīts, tad ar esošo konjunktūru var tikt galā. Kaut vai tāpēc, ka valstī vienmēr būs atrodami daži desmiti tūkstoši cilvēku, kuri tomēr dos priekšroku pat reputāciju zaudējušam politiskam spēkam, ja vien tas spēs izvirzīt lietišķu priekšstatu par valsts dienas kārtību, nevis tiem, kas pagaidām nav pūlējušies pat mobilizēt "tautas dusmas" tā, lai panāktu patiešām jaunu varas kvalitāti.