Konkrētos apstākļos man patīk lokomotīves, man patīk krāšņas un dārgas vēlēšanu kampaņas. Protams, tie ir truluma svētki, kuros mūsu gudrā tauta gan netop spiesta ne dancot, ne pakaļ skriet.
Taču – tie vismaz ir svētki. Turklāt – šie svētki top patērēti tāpēc, ka bada laikos pat velns mušas ēdot. Bet varas kārumniekiem partijās jau vairākas kampaņas pēc kārtas nav bijis nekā cita kā vien savu partiju tukšuma mušas, ar ko barot mūsu pilsoniskās izlaidības velnu. Turklāt – mūsu pilsoniskai izlaidībai itin labi patīk sadancot ar partiju mušām.
Vai varbūt šīs lokomotīves un dārgās kampaņas kā slogs guļ virsū mūsu pilsoniskajai apziņai, mūsu katra ceļam vismaz līdz partiju programmām, līdz partiju iepriekšējās rīcībspējas analīzei un novērtējumam? Neguļ vis. Tās drīzāk kalpo par attaisnojumu Saeimā vai pašvaldībās netikušo organizāciju pilsoniskajam slinkumam un provinciālismam. Sak, ja mums būtu tā naudiņa, kas gulst Saeimas partiju ķešās, tad mēs ar gan būtu pratuši tautiņu smalki apčakarēt. Ar atsevišķu ļaužu personisko šarmu pušķota naudiņa te jau labu laiku ir vienīgais nopietnais politiskās sacensības mērs kampaņu laikā. LTV un citu mediju pūles uzrīkot kādas ideju sacensības starp kandidējošām partijām valsts darbu un mēroga apjēgas ziņā likušās vien nožēlojamas daiļrunības spēles. Tie, kuriem naudas mazāk, diemžēl nav šajā sacensībā atklājušies kaut cik pārāki, tālredzīgāki un vērienīgāki par tiem, kam tā nauda ir. Un ko gan citu lielais sabiedrības vairums pats ir šajos gados no varas un sevis gribējis? Pilsonisku, nacionālu sakopšanos, uz sevi attiecinātu pozitīvas rīcībspējas, kvalitatīvas izglītības, stājas, noteiktās vērtībās balstīta dzīvesveida nodrošinājumu? Nekā – arī sabiedrības vairumam politikas kvalitatīvais ekvivalents bijis mērāms galvenokārt naudā. Kam tās vairāk, tas veiksminieks. Kāpēc gan lai partijas nespēlētos ar šo vienkāršo, uzvarošo mantru? Kāpēc gan savas politspējas reklāmu neaizstāt ar savas naudas reklāmu? Ja tieši tā arī lielai sabiedrības daļai ir vissaprotamākā un ko citu (vērtības, idejas...) tā grib vien kā smiņķi uz vaigiem, lai kaut cik izskatītos pēc cilvēkiem vai politiķiem? Ja politiskā sacensība te notiktu starp naudu un idejām, valsts atdzimšanas projektiem u.tml, tad naudu, protams, vajadzētu aizvākt no ceļa. Bet, kamēr sacensība te notiek tikai starp naudu un naudu, man patīk lokomotīves, man patīk krāšņas un dārgas priekšvēlēšanu kampaņas.
Man patiktu tādi grozījumi vēlēšanu un aģitācijas likumos, kuri, piemēram, nelaiž sacensības laukumā partijas – biznesa projektus. Piemēram, nosakot, ka koalīcijas partijām, kuras konkrētā situācijā sludinājušas uz rezultātu vērstu politiku, bet nav šo rezultātu valstij nodrošinājušas, vienu sasaukumu jāpatur pretenzijas uz varu pie sevis. Man patiktu tādi grozījumi, kas noteiktu reālu partiju un deputātu atbildību par iegūtās varas lietojumu. Tādi grozījumi, kas paredzētu, ka noteiktā politiskā (!) valstiskas bezdarbības vai valsts izmantošanas līmenī arī deputāta politiskā atbildība pāriet kriminālatbildībā. Tādi grozījumi, kas nelaistu kandidēt uz Saeimu partijas, kuras nespēj savus par programmām sauktos vispārīgos vāvuļojumus transformēt valstiskos, konkrētiem četriem gadiem, konkrētai situācijai domātos rīcības plānos. Ja nav ideju politikas, tad valstij darāmo darbu politikai ir jābūt obligāti. Tādi grozījumi, kas paredzētu visai vienkāršu deputātu atsaukšanu apgabalos, no kuriem tie ievēlēti. Galu galā, man patiktu, ja, pirms kaut ko grozīt, būtu notikusi kvalificēta diskusija par tautvaldības efektivitāti Latvijā un, izejot no tās secinājumiem, ierosināti grozījumi saistībā ar vēlēšanu sistēmas maiņu. Tādi grozījumi varētu sadot pa purslām arī naudai.
Taču – man nepatīk tādi vēlēšanu un aģitācijas likumu grozījumi, kas reducē parlamentārisma un politikas kvalitātes iespējas faktiski līdz tām pašām spēlēm ar naudu. Tas nozīmē, ka šo grozījumu autori ir tādi paši spekulanti kā partiju spekulanti un ēd tie no vienas siles. Tie nevis vēlas labāku parlamentu, bet uzmesties viens otram par regulatoru. Tādi grozījumi ir tikai elements cīņā par vietu pie siles. Padomā tik, visa nelaime lokomotīvēs! Nu, un kas vinnēs no principa – viena lokomotīve vienā apgabalā? Tie, kuri varēs nopirkt vairāk lokomotīvju. Protams, formāli saraksti izskatīsies labāk. Pārējie grozījumi ir tik klaji dekoratīvi, ka nagi niez ieteikt ntos paņēmienus, kā partijām un reklāmistiem ar tiem paspēlēties, lai apliecinātu, ka tie it neko neierobežo, bet taisīti vien skata pēc. Autori šādiem grozījumiem varētu likt moto – Tauta ir stulba! Jo – pie tādas šie grozījumi apelē. No vienas puses, to autori it kā deklarē, ka nauda cilvēkiem totāli aizmiglo acis. No otras – tie nevis aizvāc naudu un noliek priekšplānā politiku, bet piedāvā to pašu naudu citādās porcijās un izdošanas iespējās sapakotu.