Tomēr nav atmiris klasiskais princips – jo mazāk demokrātijas, jo pieticīgāka dzīve, jo vairāk izrāžu tautai. Valdošā politika šobrīd uztur vismaz trīs ilgspēlējošus projektus – mazvalstisku mistēriju Saeimas atlaišana, trilleri Valdība ej un sadzīves drāmu KNAB priekšnieks. Šīs izrādes tiek taisītas ne jau tādēļ, lai valstī būtu vairāk demokrātijas, kārtības un maizes, bet tikai tautas un pašu priekam.
Izrāžu inscenētāji apveltīti ar māksliniecisku gaumi un mēra izjūtu. Re, koalīcija gandrīz vai laikus sajuta, ka ludziņas Valdība ej inscenējums pirmajā cēlienā sāk iet uz riņķi un draud pāraugt kakofonijā, kur katrs spēlē savu un pat paši aktieri vairs nesaprot, kāpēc lugas nosaukums ir Valdība ej. Diemžēl šo lugu nav rakstījis Bekets, un aktieri paši saprot, ka absurda teātris varbūt gan ir viņu aicinājums, taču pagaidām nav viņu ampluā. Lai kā tiem negribētos savu politisko iluzionismu (vīzionārismu) izspēlēt kā absurdu, pagaidām trūkst meistarības. Tāpēc prātīgi darīts, ka, saglabājot intrigu, uzvedumā Valdība ej izsludināts starpbrīdis. Nez vai publika un paši aktieri nocietīsies, nesākuši, kā solīts, otro cēlienu pirms 6. jūnija. Visticamāk, jau marta otrajā pusē varētu atsākties otrā cēliena mēģinājumi, bet marta beigās vai aprīļa sākumā medijiem atkal varētu būt, par ko rakstīt. Ja ne ātrāk.
Protams, ir aplam spriest par visu inscenējumu pēc viena cēliena. Tomēr man ir visai kategoriskas iebildes pret to, ko inscenētāji un publika taisa par galvenajiem varoņiem. Vairākumam šķiet izdevīgi un ērti, lai šajā ludziņā protagonists būtu Godmanis. Tomēr šķiet, ka galvenais varonis te ir partijas, koalīcija. Godmanis, kuram gan iedots visvairāk teksta un izdarību, nav šīs izrādes dienas kārtības noteicējs.
Neredzu arī iemeslu apgalvot, ka viņš "sīksti turas pie krēsla". Bet, soli pa solim izsekojot Godmaņa attiecībām ar koalīciju šīs viņa valdības laikā, nav iemesla teikt, ka tieši viņš ir tas galvenais, kurš turpina graut sabiedrības uzticēšanos varai un veicina iekšēju destrukciju valdības partiju attiecībās. Turklāt tajā, kas šīs valdības laikā nācis no Godmaņa mutes, tomēr ir nolasāma zināma secība un mērķtiecība, ko var saistīt ja ne ar valsts, tad vismaz ar tās varas izredžu lāpīšanu konkrētajā situācijā. Tajā, kas nācis no Tautas partijas, situāciju kaut cik apjēdzoša mērķtiecība nav nolasāma; tajā, kas nācis no ZZS, TB/LNNK, LPP/LC – nav nolasāma. Tajā, kas nācis no JL vai citām opozīcijas partijām – nekādas saturīgas virzības. No Valsts prezidenta Valda Zatlera ar dažu dienu atstarpi nākusi pretrunīga attieksme, kas liecina drīzāk par hormonālu, nevis pienācīgi apjēgtu tās izcelsmi. Nez vai ir labi, ja valstsvīri kā tvīkstošas meičas rausta politiku kā margrietiņu – uzticas, neuzticas. Tā vietā labi likt skaidru valodu – šai valdībai jākrīt tāpēc un tāpēc, vietā es (mēs) tāpēc un tāpēc piedāvājam to un to. Bet tā vietā arī dažādi sabiedriski veidojumi cer savākt jaunu valdīšanu līdzīgi kā sēnes mežā, taču arī šiem ārpusvaras sabiedriskajiem veidojumiem nav režīma transformācijas piedāvājumu.
Nekādā ziņā netaisos te par Godmaņa advokātu. Tikai saku – slikti, ja vajadzība atrast vainīgo sāk nomākt pūļa, mediju un politiķu spēju reāli vērtēt Latvijas varas konstrukciju. Vēl vairāk kaitina tas, ja ar šo vainīgo tiek gribēts nosegt daudz dziļākas sistēmas vainas. Jā, Godmanis ir pateicīgs eksponēšanai. Godmanis ar savu palaikam agresīvo domāšanas un polemikas veidu ir ērts, lai bezsejaini politiski vārguļi taisītu no viņa premjeru–despotu. Taču Godmanis nav autonoms varas sistēmā. Tāpat kā tajā nebūs autonoms Andris Piebalgs vai kāds cits. Dabiski, ka grūtā situācijā partijas, nozaru ministri, sistēma, kas orientēta uz valsts patēriņu, nevis tās veidošanu, meklē kādu, aiz kura nolīst. Tas, ka šajā Godmaņa valdībā tās ministri aiz Godmaņa maz redzami, bet tā paša Godmaņa valdības ministri LR AP laikā bija gan redzami, liecina ne tik daudz par Godmaņa rakstura vainām kā par šā laika ministru intelektuālo pagrimumu. Tās nu tik izlutinātas, ka nejēdz vai ir par gļēvu profesionāli polemizēt ar ambiciozu premjerministru par valsts lietām. Tās sabotē valdības kā komandas darbu. Šāda sabotāža ir arī tas, ka nebija iespējams nonākt līdz valdības viedoklim par optimālu tās konstrukciju. Pie tā nav vainīgs Godmanis, bet valdība, kura sevi kā tādu neapzinās.
Mums nav premjerministru un prezidentu, mums drīzāk ir partiju nomenklatūras kults. Sabiedrībai tas pagaidām liekas tik mīļi, ka tā nemaz nedomā par sistēmas maiņu, tā nemaz nevēlas varu sev, bet tikai citas, labākas partijas. Pat ne labāku valdību, bet tikai jaunas sejas valdībā apnikušo, no modes izgājušo vietā. Varas izrādes tā uzskata par varas darbību.