Klusēšanas kontrole

Pārskatā par tautas attīstību 2008./2009.: Atbildīgums teikts, ka pastāv arī kolektīvais atbildīgums.

Lai arī secinājumu un cēloņsakarību definīciju ziņā pārskats man šķiet visai politkorekts, situācijas apskats tajā līdz ar citos avotos atrodamo dažu grupu darbības kopainu varētu liecināt, ka šo grupu kolektīvais (!) atbildīgums ir tādā līmenī, kas rāda šīs grupas (politiķus, ārstus, mazāk – skolotājus...) esam uz morālas degradācijas sliekšņa kā kopumu. Vēl viena grupa, kam, manuprāt, draud tā pati diagnoze, ir valsts represīvie orgāni un specdienesti. Arī to darbības rezultātu atbilstība misijai ir skaidri redzama oficiālos datos, kuri nosaka valsts un sabiedrības tiesisko stāju, kārtību un drošību pēc būtības.

Pirmkārt, nevar saprast, kāpēc globālie notikumi mobilizē valstu specdienestus ne tik daudz pret šo notikumu cēloņiem, cik pret savām sabiedrībām. Sabiedrības deleģēto viedokli par valsts darba kārtību aizstāj drošības speciālistu viedoklis. Tas ļauj šiem terorismu no drauda izvērst par fantomu. No ienaidnieka par politikas sviru. Lai valstu sabiedrības turētu bailēs, tiek veikti visdažādākie baiļu aktualizācijas pasākumi. Nesen oficiālā Latvija slavēja sevi par stratēģisku atbalstu ASV, jo izteica gatavību piedalīties apdraudējuma sajūtas izkaisīšanā pa Eiropu. Vai tad tika paziņots, kāda ir Latvijā izmitināmā Gvantanamo gūstekņa vaina; vai tika paziņots viņa statuss (politiskais bēglis; ar nometināšanu sodītais; ASV specdienestu kļūdas upuris, kuram kā kompensācija piedāvāta laba dzīve ASV ietekmes telpā; persona non grata savā valstī, reģionā...)? Ja ne, tad viņš ir tikai spēles kauliņš terorisma klātbūtnes sajūtas uzturēšanā. Arguments par labu atsevišķas valsts regulēšanai ne caur parlamentiem, bet aizkulišu regulatoriem. Specdienesti kā savai sabiedrībai, valstij piederīgas grupas atsvešinās no šīs piederības par labu ārējiem apsvērumiem. Mērķi top aizstāti ar pašmērķiem (piemēram, paziņojumi, ka daļu noziegumu labāk nevis apkarot, bet tikai uzskaitīt).

Latvijas likumdevējs diezgan daudz darījis, lai balstītu specdienestu un citu represīvo orgānu sektantismu šādā garā. Lai balstītu aizkulišu morāli un aizkulišu standartus politikā. Lai gādātu, ka dienesti ar operatīvās darbības tiesībām sabiedrības apziņā var tikt turēti nevis par valsts vai sabiedrības kalpiem, bet par iekšējo partiju instrumentiem. Vai arī izmatotu iekšējās partijas kā instrumentus. Iekšējās partijas (sk. A. Kestlers, Spīdošā tumsa) aptver partiju izredzētos, kuriem konspirācija vajadzīga, lai slēptu faktisko distanci no sabiedrības vai tās publiskā priekšstata par šīm partijām. Kas tad cits, ja ne iekšējās partijas nesaskaņu (ietekme, nauda, tās avoti?) rezultāts bija Dana Titava izslēgšana no Jaunā laika? Repšem taisnība – publiski nosauktie iemesli vispārējās attieksmes kontekstā šķiet diletantiski. Tātad – atliek delikātie iemesli. Dubultstandarts gan kā politikas, gan kā specdienestu stila pazīme. Tas arī nosaka ne tik daudz valsts interešu, cik varas un politikas atsperu tīšanu valsts noslēpumā.

Otrkārt, likumdevēja lutināts SAB laikam jūtas pārāks par valsts iekārtu. Jo gādā, lai cilvēks (diplomāts A. Spūlis, sk. Neatkarīgā, 15.02. 2010.) pat tiesas ceļā nespēj panākt skaidrību savās attiecībās ar valsti, un liek tam turēt muti. Šo lutināšanu intervijās Neatkarīgajai 2008. gadā un Republikai.lv 2007. gadā labi raksturoja Lainis Kamaldiņš. Tur tika runāts par parlamentārās kontroles deformāciju; par to, ka parlamentam jābūt tiesībām pieprasīt un dabūt specdienestu rīcības pamatojumu. Par to, ka ne vairāk par 5% specdienestu informācijas atbilst tam, kas notiek, 95% – izdoma vai baumas, kas balstītas politiskā pārliecībā vai simpātijās. Par to, ka pat Nacionālā drošības komisija nedrīkst iedziļināties drošības iestāžu darbā, jo tie esot līdz ausīm iestiguši krimināllietu izmeklēšanā. Par to, ka tie, kuriem nav savu informācijas avotu un kuri nav profesionāļi, tiek baroti ar nepatiesu informāciju... Pēdējais tika ilustrēts ar spiegu skandālu, kad amatpersonas sākumā atskaņoja piecus, tad divus spiegus, tad divus ne tik augstu stāvošus, bet gala beigās vienam tika atņemta pielaide. Šīs informācijas atskaņotāji vai nu paši, vai no kāda piespēles pamatīgi izgāzās. Savukārt A. Spūļa gadījums vedina domāt, ka drošības dienestiem kārojas gan izzināt, gan arī šā vai tā tomēr būt sodīšanas vai vismaz kadru selekcijas rīkam. Pazīstamais jurists Linards Muciņš likās pārsteigts par to, ka "šādu totalitārām valstīm raksturīgu praksi cenšas uzturēt ģenerālprokurors J. Maizītis" (Diena, 24.05.2008.). Taču – jo īsāka, piemēram, SAB uzraudzības pavada, jo vairāk drošības dienestu faktiskā kontrole (politiskā, administratīvā, tiesiskā) ir viena vai neviena varas atzara rokās, jo formālākas sodīšanas (pielaides atņemšana) sakarā var būt ĢP un SAB atbildes. Turklāt valsts noslēpuma traktējums joprojām nav skaidri un nepārprotami pievērsts valstij. Tas pieļauj slepenot pat darbības, kuras jau sākotnēji satur aizdomas par valsts izmantošanu (Parex u.c.). Taču – klusēšanas sazvērestība ir nodrošināta. Ja būsi liekais vai nebūsi, kur vajag, klusējis, tevi sodīs par neatbilstību tā brīža aizkulišu politikas konjunktūrai. Atņems pielaidi. Tātad – krēslu, kas šo pielaidi prasa.

Pēdējos gados ir tikuši pieņemti grozījumi drošības likumos. Spriežot pēc retām kvalificētām publikācijām, tie nav snieguši atbildes uz sen uzdotiem jautājumiem. Kurš no valstsvīriem "ir gatavs paziņot – es pilnībā zinu, ko dara šie dienesti, tas tiešām notiek valsts interesēs, un es personīgi garantēju, ka tur tiešām nav nekādu intrigu un drošības struktūras neiejaucas politikā. Nacionālās drošības komisija nav gatava to paziņot, premjers arī..." "Vai kāds ir tiesīgs vispār zināt, ko viņi tur dara? Un vai tas atbilst valsts interesēm?" (L. Kamaldiņš.).

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais