Pirmkārt. Jau sen kopš Imants Ziedonis kādā savā runā Rakstnieku savienībā teica, ka kultūra un izglītība ir tās jomas, kur kvalifikāciju un lietu stāvokli pamatā nosaka praktiskā pieredze.
Turos pie šīs Imanta Ziedoņa atziņas. Neredzu praksi, kas to apgāztu. Kultūrā un izglītībā, tur, kur mērķis ir cilvēks, nevis lieta, pieredzes noliegums dabiskas transformācijas vietā ved pie tumsonības. Gudrībai, talantam, spēkam pieredze dod atbilstošus instrumentus, lai viss ritētu kā nākas un pastāvētu cilvēcīgā pēctecībā. Mākslā palaikam veselīgi ieteikt noslaucīt vakarējo no kuģa. Kultūrā pieredzes nenoturība ved pie izvirtības, ved vai nu pie tā, ka moderns gadsimts top nomētāts ar pastalām, vai arī pie tā, ka moderni principi, sociālas un ekonomiskas tehnoloģijas top piemērotas cilvēkiem primātu kultūras līmenī.
Otrkārt. Dienas kārtība būtu jānosaka trīsdesmitgadnieku, četrdesmitgadnieku paaudzei. Treškārt. Ja spriežam pēc Izglītības un zinātnes ministrijas, tāpat atsevišķu augstskolu raportiem, mums šī paaudze tikusi sagatavota bezmaz dievišķā līmenī. Jājautā – kur tā palikusi, kāpēc nav laista klāt valstij? Kāpēc (valsts) pieredzei ir izteikta vecuma smaka? Kāpēc valsts atgādina sakrāsojušos vecmeitu, kura par varītēm tiekusies triept uz vaigiem visu, kas tai licies moderns un atjauninošs, lietojusi miesu savelkošas zeķbikses, taču nav spējusi to visu dabūt savā ķermenī un būtībā? Pieredzē.
Bet, ja piesaucam fizisko vecumu, tad, piemēram, pensijas vecumā esošo augstskolu darbinieku masveida atvaļināšanās ir koks ar vairāk nekā diviem galiem. Ja izpausties brutāli, tad arī šāds, varas izpildījumā staļinisks mehānisks, turklāt gļēvi, aplinkus, nevis tieši definēts paņēmiens, kā tikt vaļā no aizsēdējušamies visās jomās, var dot kādu labumu. No otras puses, ja atvaļināšanās ir vairāk mehāniska, materiālu apsvērumu noteikta, nevis selektīva, samērota ar spēju mācīt un iemācīt, domāt kreatīvi, zinātniski, tad jājautā – uz kuru izglītības kvalitātes pusi gaidāmas pārmaiņas?
Kur publiski var redzēt IZM, augstskolu prognozes šajā sakarā? Vai, kā parasti, viss top darīts uz dullo, neprognozējot negatīvo seku amortizāciju? Pat, ja večuki nav īpaši centušies gatavot sev konkurentus, jautājums par pieredzes deformāciju paliek. Kāda vecumam nozīme, lai apliecinātu savu konkurētspēju? Ja tā nav no jauniešu puses apliecināta, tātad bijis izdevīgi tupēt veču aizvējā. Tas nekam neder.
Stipri baidos, ka, atlaižot skolotājus tā, kā tie grasās tapt atlaisti, atlaižoties pensijā augstskolās tā, kā tas tagad notiek, sociālpsiholoģiskā gaisotne skolās un augstskolās netaps vis vitālāka, bet formālāka un nīgrāka. Vecos večukus lielā mērā var nomainīt jaunāki večuki. Un tas ir sliktāks variants.
Turklāt šādas domas par "reformu" sekām rodas arī tāpēc, ka neredzu politiskajā elitē pārmaiņas, adekvātas tām, kas tiek uztieptas sabiedrībai. "Reformēšana" skaidri rāda, ka politisko eliti veido ne valsts, bet īsa aprēķina cilvēki. Tāpēc tie neielaižas stratēģijās, kas stāv ārpus to interešu loka. Sabiedrība gan dod politiskajai elitei resursus cerībā, ka tā uzturēs iespējami efektīvāko valsts dzīves veidu. Taču šie resursi pat krīzes laikā top tērēti ar minimālu atgriezeniskumu. "Pierakstīties" starptautiskajā tusiņā pašai par sevi, bez sabiedrības – tas Latvijas politiskajai elitei šķiet pieņemami. Tāpēc tā uzskata par normālu ieviest valstī koloniāla geto situāciju. Tāpēc tā uzskata par normālām, nevis fašistiskām tādas lietas kā: pieļāvums atteikt neatliekamo palīdzību; nulles iepirkuma cena pienam; prasība likvidēt skolas dažas nedēļas pirms 1. septembra… Toties, kad elite faktiski pametusi tautu, saglabājot varu pār to, nav arī ko īpaši brīnīties par politiku, kura krīzes laikā mobilizē paaudzes nevis progresam, bet emigrācijai. Fiziskai un garīgai. Pensijā, Īrijā, apātijā, vienaldzībā, valsts noraidījumā…