Tāpat kā neviena valdība pēc neatkarības atjaunošanas nav (ja nemaldos) atskaitījusies Saeimai par gada budžeta izlietojuma efektivitāti, neviena ministrija nav vīžojusi šobrīd sniegt sabiedrībai saturīgu, vispusīgu nozares tēriņu lietderības pamatojumu.
Arī valdība izvairās sniegt savu nodomu ietekmes uz sistēmas kvalitāti pamatojumu. Sabiedrība netop informēta pēc būtības. Lai arī ne sabiedrībai, ne žurnālistiem nav jāmin, ko valdība labu domājusi. Tiem jāzina. Vai arī tie veidos savu priekšstatu no tā informācijas daudzuma, kas tiem oficiāli dots. Runāt ne ar sabiedrību, ne medijiem Latvijas krīzes valdības, manuprāt, nav iemācījušās. Tāpēc pirms manipulācijām ar ieņēmumu samazinājuma procentiem gribētos redzēt skaidru ministriju, nozaru izdevumu lietderības pamatojumu pie dažādiem scenārijiem. Pilnīgi iespējams, ka valsts budžeta izdevumus var samazināt par 20, 30, 40 vai 50 procentiem, nemazinot tā vai cita sektora efektivitāti. Turklāt, pie reformām ne, teiksim, skolotājiem, ne ārstiem nav jāpierod. Reforma – tas šajās jomās bijis "normāls", nepārtraukts stāvoklis. Tātad – šīs jomas jāreformē kaut vai tāpēc, lai tiktu reiz vaļā no reformām, kuras nenes ne kvalitāti, ne stabilitāti. Turklāt, vai tie treknie, liesie vai krīzes gadi, refrēns Nav naudas! valdībām saistībā ar izglītības, zinātnes, medicīnas pamatfunkciju nodrošinājumu bijis tikpat mīļš kā citiem džekiem Visu zemju proletārieši, savienojieties!
Lai vai kā – vārds "krīze" (kadru, sekmības, profilakses, hronisko slimību, finansējuma) saistībā ar šīm jomām skanējis nepārtraukti. Tātad – šo nozaru tēriņi jau pirms pasaules krīzes bijuši vai nu nelietīgi, vai nepietiekami tādā pakāpē, kas degradē šo nozaru misiju valstī? Jājautā, kam tad īsti domāti ministru trīs brašie scenāriji – pastāvīgās nozaru krīzes labojumam vai tās padziļinājumam?
Tātad – kā tieši šie 20, 30, vai 40 procenti izdevumu samazinājuma uzlabos valsts vai nozares dzīvotspēju? Nav zināms. Vai šie trīs scenāriji uzskatāmi par neproduktīvo izdevumu izskaušanas scenārijiem vai arī par voluntāru gājienu, kas apcērp izdevumus, nemainot līdzšinējo sistēmas "krīzes" stāvokli? Ja premjerus vai ekspremjerus nodarbina tikai atsevišķi ar budžetu saistīti skaitļi, nevis budžeta politikas efektivitāte, kas to izpratnē ir valsts? Manā uztverē tie, kam nav varas, ir daudz vairāk valsts nekā visi varas institūti kopā. Kas liecina, ka šīs izmaiņas budžetā vai politikā nāk par labu valstij un nav domātas pašmērķim – varas parazitēšanas nodrošinājumam grūtā situācijā? Kā katrā atsevišķā gadījumā skaitļos izpaužas nule deklarēto "apvienošanos" un "likvidāciju" rezultātā gūtā nelineārā ekonomija (piemēram, TM iecere slēgt cietumus, kad oficiāli vienā mutē tiek saukts, ka noziedzība aug un augs)? Vai iecerētie pasākumi lielā mērā neapliecina resoru šaurpierību, kad domāšanas par ieceres kontekstu nav bijis? Nav pamatojuma.
Piemēram, IZM varot atlaist tūkstošus skolotāju. Kāpēc? Te nekāds ritenis nav jāizgudro. Ir pietiekami daudz modernas prakses, lai pateiktu, kāds ir kvalitatīvai izglītībai nepieciešamais maksimālais skolēnu skaits klasē un minimālais skolotāju skaits standartskolā. Turklāt, lai pārliecinātos, ka IZM nodomi nav plānprātīgi, gribētos kaut kur redzēt to pedagoģisko pamatojumu. Jājautā, kad IZM blefoja – nupat, kad grasās atlaist skolotājus, vai tad, kad līdz ar ekspertiem izteicās, ka skolotāju kadru deficīta pārvarēšanai vajadzīga "saskaņota stratēģija skolu un skolotāju atbalstam"? Vēl nesen (2004.) tika prognozēts, ka pēc desmit gadiem pie esošās politikas "būs skolotāju vakuums. Vecie nevarēs un jauno nebūs". Arī pēc tam avīzēs regulāri vīdēja virsraksti: Krīze izglītībā – pedagogu trūkuma cēlonis; Skolām par maz jauno; Skolotājus var pievilināt ar dzīvokli... Ko IZM īsti grasās darīt – racionalizēt pedagogu skaitu, labāk nodrošināt viņu pedagoģiskā darba iespējas vai vairot vakuumu? Pamatotas informācijas nav.
Varētu akli ticēt, ka valdīšanas pasākumi ir labi, ja to komplektu kā labu pārņemtu visapkārt. Man ir pāris desmiti pretkrīzes plānu un scenāriju no dažādu sistēmu un līmeņu valstīm. Droši vien muļķīgākie, taču reti kur tā pati izglītība nav starp galvenām prioritātēm. Kaimiņiem ir. Domājams, ka uz Latviju, kuru nebaro ne nafta, ne gāze, vairāk nekā uz Krieviju attiecas Pola Vulfovica ieteikums: "Lielākā mērā jāfinansē savi cilvēkresursi, izglītības sistēma." Man šobrīd pieejamais valdības rīcības pamatojuma dziļums liecina, ka tā izplata nabagu "filozofiju". Taču tas, ka ārā tagad vētra, plosās pasaules krīze, nedod valdībai tiesības prātot tikai par to, kā samazināt kuģa komandai paiku. Sliktais laiks neatbrīvo valdību no pienākuma uzturēt valsts dzīvotspēju. Vispārējā krīze ir stimuls izvēlēties racionālāko rīcības variantu, nevis iemesls veicināt pasīvu atsēdēšanu kuģa rūmē.