Sen zināms, ka labākā manta, ar ko Latvijai lepoties, ir kultūra. Tāpēc latvieši, lai tik viņus turētu par izsmalcinātiem estētiem, varen cenšas, lai varētu savu kultūru likt tādās vietās, kur to nekas nemaitā.
Tādēļ bieži vien starp parastu latvieti un kultūru tikuši celti gan metāla žogi, gan rakti grāvji, gan likti uzraksti: "Ar rokām neaiztikt!" Zinādami kultūras vārīgumu un vērtību, īstenie zinātāji allaž gribējuši kultūru tautai rādīt. Nevis dot. Viņi bijuši kā tas maharadža, kurš cerējis, ka varēs dabūt indietes skaistumu atsevišķi no pašas indietes.
Tamdēļ ik reizi, kad tik vien Latvijai pienācis kāds svarīgs brīdis, tie visu Latviju tiekušies saliet Latvijas tēlā. Kā tik kāda izrādīšanās, tā ubagi aizvākti no acīm, bomži sadzīti alās, ap miskastēm izlaistītas smaržu pudeles un robi zālājos aizklāti ar paklājiem. Tomēr – tikai vienu reizi uz dažām dienām izdevās panākt gandrīz ideālu situāciju un parādīt Latvijas kultūru visā tās krāšņumā. Tas bija NATO samita laikā, kad Rīgas centrs bija tukšs un mūsu kultūra spīdēja savā pasaules vērtībā. Pat valdība to ieraudzīja. Un kopš tā laika katras nākamās valdības sapnis bija ieraudzīt to vēlreiz. Un, ja vien tauta nebāztos kultūrai virsū un priekšā, valdība būtu to ieraudzījusi. Taču tauta katru dienu nāca un nāca. Ar savu izskatu tā maitāja kultūras pērles, traumēja valdības un īsteno kultūras cilvēku smalko garšu.
Cik jauki nupat dažā vietā plastmasas silītēs gulēja plastmasas jēzuliņi, Marija smaidīja savu svēto sintētisko smaidu un tādi paši jēriņi drūzmējās ap tiem. Gaisā vēdīja Ziemassvētki un liela mīlība. Bet turpat, šajā ķēniņa pilsētā, pie kroņa nama durvīm notika cits Ziemassvētku stāsts. Apmēram tāds pats. Tikai bez dzemdībām. Taču arī bez plastmasas. Tur viss bija dzīvs. Tāpat nabaga gani tur staigāja garām un cerēja ieraudzīt gaismu. Tāpat viesstrādnieki – arābs, etiops... (kas bija trešais, aizmirsu) nāca, deva dāvanas un tāpēc tika godāti par ķēniņiem. Tāpat zvaigzne spīdēja virs tiem un nakts ap tiem bija samērā klusa. Taču – tas priekš šīs zemes nebija kultūras stāsts. Tas bija parasts stāsts par nabagiem, kuri nākuši pilsētā parādīt, ka arī viņi šai kultūras valstī vēl ir un ka viņu vieta nav aizdurvē vai pazemē.
Labi, atnāca, parādīja... Bet viņi tur, pie tā kroņa nama, bija nedēļu, otru, trešu... un vēl netaisījās iet projām. Kroņa namā jau otrā dienā vairums domāja, ka viņu vieta tomēr ir aizdurvē un pazemē. Bet arī labi paēdušie ļaudis, kuri pirmās dienās bij to skatījušies kā jaunu izrādi, arvien vairāk un vairāk domāja, ka šiem nabagiem jāiet, no kurienes nākuši. Nāca Ziemassvētki. Un tad galvenais kroņa cilvēks, kurš neko nedarīja savām rokām, rakstīja valdīšanas spēkā zemākiem, turklāt nedraugiem, lai aizvāc šo nesmukumu. Uzrakstījis tas teicās norūpēts par nabagiem salā. Skaidrs, ka šis stāsts reiz beigsies. Stāsts par dažiem nabagiem, kuri stihiski sanāca un bija pie kroņa nama, tā gluži vai simboliski rādīdami, kāds aukstums un pretstats pastāv starp tiem un kroņa namu, lai arī kroņa nams it kā domāts arī nabagiem. Neviens kultūras īstenais nesējs pagaidām tik spēcīgu stāstu par šīm attiecībām nav radījis. Lai vai kā – tas bija labākais Ziemassvētku stāsts šogad. Dzīvs stāsts.