Nudien nebūtu izteicies PRET EIRO ieviešanu „rīt uz pēcpusdienu”, ja Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimševics nebūtu visus konservatīvākos Latvijas iedzīvotājus sabēris vienā ienaidnieku maisā, piekāris politisku birku un pavēstījis, ka šie visi bijuši arī pret stingrās taupības politiku, ko veiksmīgi realizēja Valdis Dombrovskis.
Vismazāk jau nu Eiro ieviešanu vajadzētu politizēt– tas tomēr ir pilnīgi ekonomisks un finansiāls jautājums. Un es nudien nesaskatu neko kontraversālu, ja pilnībā atbalstot Valda Dombrovska politiku ekonomikas jautājumos, esmu pret sasteigtu Eiro ieviešanu. Mani kaut kā nesatrauc, ka Eiro ieviešanas dēļ Latvijas Bankai būs vieglāk un ērtāk dzīvot, ka bankas vadītāji pāreju uz Eiro sasolījuši Eiropas lielbaņķieriem, bet pretī saņēmuši kaut kādus citus solījumus.
Ja jau Latvijas Banka uzskata mani kā eiroskeptiķi par valsts ienaidnieku, tad man ir zināmas tiesības Latvijas bankai atbildēt ar to pašu. Latvijas Banka gan Einara Repšes, gan Ilmāra Rimševica vadībā nekad nav pakļāvusies Latvijas valdības kursam, bet gan globālajām finanšu institūcijām. Latvijas Bankas virzītā politika noteica bezierunu pakļaušanos Skandināvijas banku politikai, tamdēļ Latvijas iedzīvotāju iekrājumi tika ieguldīti nevis Latvijas tautsaimniecībā, bet gan ārvalstu banku seifos. Privatizācija lielā mērā tika pakļauta ārvalstu investoru diktātam, kas pirmkārt nozīmēja– atdot tirdzniecības sektoru, līdz ar to– būtisko peļņas daļu. Un galu galā– tieši Latvijas Bankas politika noveda līdz kredītu burbulim– visi tika stimulēti ņemt kredītus Skandināvu bankās, tika uzpūstas nekustamā īpašuma cenas, kas noveda pie krīzes, un liela daļa Latvijas iedzīvotāju pazaudēja visus savus iekrājumus, savas ēkas, savus dzīvokļus. Tā arī netieši bija Latvijas bankas politika.
Šobrīd, kad Latvijas reklāmu tirgū nekontrolēti darbojas īstermiņa aizdevēji, kas sola pirmoreiz aizdot bez procentiem, bet pēc tam ne tikai atņemt procentus un pamatsummu, bet arī māju un iedzīvi, Latvijas Bankas stingrais uzraudzības kurss nav redzams. Nav redzama Latvijas Bankas cīņa pret nākamo burbuli un nākamo krīzi. Tā vietā– sasteigta Eiro ieviešanas politika brīdī, kad neviens lāga nezin– kad pienāks Grieķijas un Spānijas finansu defolts. Visiem, kas nav to pamanījuši– Atēnas par spīti krīzei ceļ miljardu vērtu F1 autotrasi, bet Madride gatavojas uzņemt 2020. gada olimpiskās spēles.
Latvijas iedzīvotāju vairākums šobrīd ir nogaidošās pozīcijās un negrasās atbalstīt Latvijas Bankas urāgājienu pēc Eiro nevis tādēļ, ka nevēlas ekonomisku labklājību un izaugsmi, bet gan tādēļ, ka iepriekšējā Latvijas Bankas politika vainagojusies ar pēdējo ekonomisko vietu Eiropas savienības valstu vidū, un grieķi, par spīti krīzei un bezdarbam, saņem lielākas pensijas, lielākas algas, lielākus tiešmaksājumus lauksaimniecībai. Iestājoties Eiro zonā mēs netieši šo netaisnību vēl vairāk palielināsim.
Esmu par lēnāku un konservatīvāku Eiro ieviešanas politiku.