Pirms dažām dienām, atzīmējot Latvijas valsts tiesisku uzvaru pār kādu četrgadīgu zēnu ar «Gaucher–Schlagenhaufer» sindromu (latviešu presē saukta par Gošē slimību), ierēdņi dzēra šampanieti.
Tā bija liela Latvijas Veselības ministrijas uzvara, ņemot vērā, ka vienā pusē cīnījās vecāki, kas paši apmaksāja tiesas izdevumus un advokātus, bet otrā VOAVA Juridiskā departamenta un Juridiskās nodrošināšanas nodaļas astoņi darbinieki, kas par šo cīņu saņēma nodokļu maksātāju gādātu algu (līdz 1211 latiem mēnesī). Cīņai pret zēnu tika tērēti ministrijas un VOAVA telpas, resursi, komunālās iekārtas, kustamais un nekustamais īpašums, datorprogrammas, konsultanti. Jo pat gadījumā, ja šie ierēdņi tikai ceturtdaļu savu pēdējo mēnešu darba laika un resursu tērējuši šā zēna uzvarēšanai, tā ir gauži liela summa.
Dīvainā kārtā Latvijas tauta par uzvaru nepriecājās. Drīzāk otrādi — kritizēja šampanieša dzērējus. Radās iespaids, ka no mana — nodokļu maksātāja — kabatas valsts aģentūra tērē naudu pretēji manam viedoklim par nepieciešamību bērnu ārstēt.
Šīs asociācijas mani pārņem, skatoties uz mūsu kopējo rūpju bērnu — Veselības ministriju, kas otrdien svinēja savu sešu gadu dzimšanas dieniņu. Tā vietā, lai pūstu svecītes uz tortes, ministrijas ierēdņi pošas institūcijas bērēm. Žēl tā kā apbērēt Veselības ministriju — tāds jauks nerātnis bija, ko tik nesastrādāja, bet tagad Ivara Godmaņa lēmums nesaudzīgs — nebūs jums vairs rosīties.
Bērniņš Veselības ministrija mums dzima tāds neveselīgs, kaut kā nevedās Ārim Auderam ar savām reformām. Taču tālāk bērniņš auga raženi, palielinot ierēdņu un funkcionāru skaitu pieckārt, apaugot ar aģentūrām un valsts iestādēm. Pieauga ministrijas darboņu algas, samazinājās atbildība par cilvēku veselību. Līdz ar Veselības ministrijas dibināšanu Latvija Eiropas veselības aprūpes rādītājos apsteidza Lietuvu, Rumāniju un Bulgāriju un ieņēma pilnīgi pēdējo vietu gandrīz visos veselības pieejamības un sabiedrības veselības rādītājos. Un atrāviens no priekšpēdējās vietas mums gadu no gada pieauga.
Patiesībā jau grūti pārmest ko Veselības ministrijai, tāpat kā bērnam nevar pārmest nezināšanu. Un kur lai rastos zināšana, ja sen vairs šajā institūcijā nestrādā profesionāli ārsti (es nerunāju par Ivaru Eglīti, ko no laba ārsta un laba sportista ierēdniecība izveidojusi par birokrātu un pārslodzes nomocītu vecu vīru). Tiesa, mūsu nebēdnis nevienā auklē vai skolotājā neklausījās, tāpēc darīja pilnīgi pretrunīgas lietas. Katrs ministrs atnāca, atcerējās savas vātis un kaites, pieredzi to ārstēšanā un metās šo vāšu vai ligu kopšanā. Vislabāk to raksturo Aizputes galvenās ārstes Ingrīdas Circenes un Kuldīgas galvenā ārsta Ivara Eglīša diametrāli pretējie viedokļi jebkuras problēmas risināšanā. Nemaz nerunājot par lauksaimnieka Gundara Bērziņa, veterinārārsta Vineta Veldres un jurista Rinalda Muciņa rūpēm par veselību, kas izauklētas šo vīru iepriekšējā dzīves pieredzē.
Tā kā nedaudz žēl šā bērna —Veselības ministrijas, ko mēs tik ilgi bijām lolojuši, kā kļūdas bijām piedevuši un rosību apbrīnojuši. Īpaši tāpēc, ka apvienojumā ar Labklājības ministriju veselība nekad nebūs prioritāte. Jums liekas citādi? Bet atbildiet — kas politiķiem liksies tīkamāks solis — samazināt pensijas vai samazināt veselības budžetu? Jo budžetā visam nepietiks nekad.
Bērniņam Veselības ministrijai līdz pat šai dienai lieli mērķi un skaisti sapņi. Īpaši skaists sapnis par milzīgu 72 000 kvadrātmetru lielu jaunu Veselības ministriju bijušās rūpnīcas VEF teritorijā. Kur varētu vēl un vēl palielināt VOAVA ierēdņu skaitu, bērniņam augot un pieņemoties svarā. Bet, re, kā iznāca — kaut kur citur kāds lēma: nebūs dzīvot šim bērniņam, un Veselības ministrijā gaidāmas klusas atvadas no sapņa par pašiem savu superinstitūciju.