Pēdējā laikā vērojama savāda, taču spilgta parādība, kas saistīta ar starpetniskām attiecībām Latvijā un demonstrē klaju Latvijas valsts likumu pārkāpšanu, vērstu uz atklātu starpetniskā naida kurināšanu – kopš šā gada 9. maija parādījušies t.s. melni oranžoto lentīšu dalītāji un aktīvie nēsātāji.
Uz to nesen presē norādīja advokāts un rakstnieks Andris Grūtups, paužot patiesas raizes par latvisko vērtību nostiprināšanu, par lielo skaitu Latvijas valstij un likumdošanai atklāti naidīgi noskaņotiem cilvēkiem un vēršot uz to sabiedrības uzmanību.
Savukārt prokuratūra saņēmusi pret A. Grūtupa izteiktajām bažām vērstus iesniegumus no PCTVL un Saskaņas centra deputātiem Jakova Plinera un Borisa Cilēviča par "etniskā naida kurināšanu". Ne Plineram, ne Cilevičam nav sveša agrākā padomijas dezinformācijas taktika. Tā vietā, lai pildītu apzinīga Latvijas pilsoņa pienākumu un rosinātu saukt pie kriminālatbildības svešas totalitāras agresorvalsts godazīmju un simbolikas nēsātājus, šie deputāti vērsušies pret advokātu Andri Grūtupu, kuru tāpat kā citus apzinīgus Latvijas valsts pilsoņus un patriotus satrauc ar Kremļa impērisko šizofrēniju dažādās pakāpēs sirgstošo ļaužu pulcēšanās pie Pārdaugavas staba atbrīvotājiem – ne jau kādu kritušu karavīru klusējošai piemiņai (kā tas solidāri pieņemts Eiropā 8. maijā), bet, izmantojot iespēju, dažādos veidos propagandēt nedalāmās Krievijas impērijas ideju un atklāti demonstrēt pretlatviskus uzskatus. Var jautāt, kāpēc gan Valsts policija joprojām nav sodījusi šādas simbolikas daudzos nēsātājus galvaspilsētas ielās? Ar ko gan šī melni oranžā lentīte atšķiras no nacistiskās Vācijas publiski nēsāt aizliegtām godazīmēm?Ar šādu lentīti dižojās 1906. g. krievu cara sūtītā t.s. melnā sotņa, kas zvērīgi slepkavoja latviešu skolotājus, grāmatizdevējus, strādniekus, vienkāršus lauku zemniekus – par uzdrīkstēšanos vien iedomāties par kādu autonomiju tā laika krievināšanas nomāktajā Baltijā.
Šis ordenis bija tuvs arī Staļinam, kas atjaunoja šīs krāsas un dalīja – jo lielāks nogalināto pretinieku skaits, jo augstākas pakāpes ordenis. Kā rīkojās Sarkanā armija ieņemtajos apgabalos pret civiliedzīvotājiem, mēs zinām. Viens no Staļinam mīļās godazīmes piešķiršanas nosacījumiem – jānogalina vismaz desmit pretinieku.
Tas ir Krievijas agresijas, krievu militāristu simbols. Tagad daudziem nerealizēto murgaino pasaules iekarošanas plānu plāksteris. Latvijas valstiskumam pilnīgi svešs un varētu izsaukt vien sāju vīpsnu, ja vien pat Latvijas Satversmes šūpulis – Rīga – ar padomju gados radīto nenormālo etnisko sastāvu nebūtu īpaši atsaucīga lielkrievu ideju sludinātājiem. Turklāt mikrorajonu vide skaidri fiksēta arī Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas ziņojumos kā nelabvēlīga pamattautai. Jebkurā Rīgas mikrorajonā var piedzīvot mūsu valsts likumiem un tradīcijām pretēju darbību – sākot no demonstratīvas alkohola lietošanas publiskās vietās, beidzot ar klaju necieņas paušanu latviešu valodai gan ielās, gan pie veikalu kasēm.
Pliners un Cilēvičs izliekas neredzam, ka latviešu valodas lielākais apdraudētājs gan šobrīd, gan vēsturiski ir uzstājīgā prasība pēc krievu valodas lomas palielināšanas un starpetniskās neiecietības veicināšana – arī ar šādu agresorvalsts lentīšu dalīšanu un nēsāšanu.
Izskatās, ka Plineram, Cilevičam un viņu domubiedriem īpaši patiktu, ja šīs nenormālības tiktu pieņemtas par normu, lai gan viņiem – krievvalodīgo aizstāvjiem – vajadzētu domāt, kā palīdzēt padomju gados nelegāli iebraukušajiem imigrantiem atgriezties etniskajā dzimtenē, kur viņi, ja vēlas, varēs netraucēti piepildīt savu Krievijas sapni – ja reiz šiem cilvēkiem netrūkst bezkaunības neapgūt latviešu valodu nu jau desmitiem gadu, bet atklāti un tieši demonstrēt savu naidīgumu latviešu tautai un valstij.
A. Grūtups nevairās saukt lietas īstajos vārdos un dara to trāpīgi – arī aicinot latviešu politiķus būt nacionāli pašapzinīgiem ar principiālu nostāju, sniegt intervijas latviešu valodā.
Izskatās – Pliners zina, ka ilgus gadus latviešos (gluži tāpat kā citās nekrievu tautās padomju tautu cietumā) kultivēts gan etniskais, gan valodiskais mazvērtības komplekss, par kaut kādu politisku pašnoteikšanos vispār nerunājot. Un vēlāk ar VDK saistītās eksprezidentes Vīķes-Freibergas kopš 1999. gada īpaši virzītā nepieciešamās krievu valodas kampaņa, kuras pavadā staigājuši arī vairāki latviešu politiķi, lielā mērā baiļu un pārprastas tolerances dēļ.
Var būt daudz iemeslu, kas vainojami gandrīz vai labvēlīgā iecietībā pret Latvijas valstiskuma nicinātājiem un tam, ka Pliners, Cilēvičs u.c. ar omulīgu gandarījumu varēja vērot, kā, norimstot plašajām latviešu atmodas straumēm, sabiedriski etniskajā jomā Latvijā viss pamazām ticis virzīts atpakaļ – padomju gadu ierastajā lietu kārtībā – krievu valodas lomas nostiprināšanās uz latviešu valodas rēķina.
Izskatās, ka gan Plineru, gan Cileviču ļoti baida iespējamais latviešu pašapziņas pieaugums un vēlme pastāvēt uz savām un arī uz mazākumtautību pamattiesībām Latvijas valstī – visur, kur tas nepieciešams, lietot valsts – latviešu – valodu un nepieļaut necieņas izrādīšanu mūsu valstij.
Andris Grūtups ir paudis principiālu nostāju pamatjautājumos un akcentējis arī līdz šim vairāk vai mazāk noklusēto, taču Latvijas pastāvēšanai ļoti svarīgo – valstiskās lojalitātes jēdzienu. Jācer, ka tiesībsargi rīkosies un totalitārisma godazīmju atveidi nozudīs no publiskās telpas.
Kas vēl satraucis Plineru, Cilēviču un viņu pārstāvētās krievu partijas?
Grūtupa kungam tiek arī pārmests, ka viņš aizmirsis savus senčus (māti – krievieti). Šāds pārmetums skaidri demonstrē kāda viena etnosa pārākuma sludināšanu katram, kas dzimis jauktajās laulībās, neraugoties uz viņa uzskatiem, pieredzi, pārliecību.
Šiem krievu frakciju kungiem derētu painteresēties, ka latviešu nesenajā vēsturē ir vairākas izcilas personības, kuriem rados bijis kāds krievs. Latviešu tautas un cilvēktiesību cīnītāja Gunāra Astras tēvs bija Larions, bet Astra savulaik atteicās no prāvās Solžeņicina prēmijas, lai nebūtu saistīts ar krieviskuma ideju propagandētājiem jeb, rakstnieka Gunara Anatolija Janovska vārdiem sakot: "Krievu imperiālisms ir derdzīgs, vienalga – čekista, cara ierēdņa vai par Lielo Krieviju sapņojoša emigranta izskatā."
Par milzīgo piekto kolonnu Latvijā pēc padomju armijas izvešanas ir runāts daudz. Gan Pliners, gan Cilēvičs to zina, uztraukums jau nav par starptautisko apzīmējumu piektā kolonna. Par visu vairāk viņi baidās no drosmīgas latviešu pašapziņas un valstiski atbildīgas tautas. Tad būs jāpārtrauc impēriskās orģijas un to atraugas ielās.