Redz, cik interesanti: 2008.gada 4.jūlijā advokāts Andris Grūtups kādā sarunā ar Elitu Veidemani (rakstā „Balsošu par amerikāņu karabāzēm Alūksnē”) vēl visai mierīgā un izsvērtā tonī runāja par to, ka mums jāmācās no krieviem savas nacionālās pašapziņas celšana, bet pēc gada, acīmredzot zaudējis cerības uz to un būdams lielā izmisumā, jau diezgan asā tonī kādā citā avīzē uzbrūk „Jaunajam vilnim”.
Un tomēr, arī pirms gada teiktajam, ka nekad nepiekritīs tam, ka ASV vēstnieks mūs māca dzīvot, bet par amerikāņu bāzēm Alūksnē balsotu pirmais, nevaru piekrist. Manuprāt, vēstnieka teikto var mierīgi laist gar ausīm. Bet ar svešu valstu militārajām bāzēm gan jābūt uzmanīgiem. Un ne jau tāpēc, lai nekaitinātu Krieviju, bet gan tāpēc, ka nevajag barot sevi ar ilūzijām, ka ASV vai NATO tās izvietotu mūsu teritorijā, domājot vien par mūsu drošību, nevis savām ģeopolitiskajām spēlītēm, mūs prasti izmantojot kā bandiniekus tajās.
Kas attiecas uz šodienas Grūtupa tekstu, var piekrist, ka sevis necienīšana ir pamatā tam, ka mūs neciena citi. Taču viņa minētie iemesli un risinājumi nešķiet visai pārdomāti. Var uzdot jautājumu, kāpēc tad līdz šim nav izdevies noorganizēt TV mūzikas konkursu sadarbībā ar kādu Eiropas TV kanālu vai piesaistīt vairāk Rietumeiropas tūristus un māksliniekus Jūrmalai?
Šķiet, atbilde ir visai pragmatiska un kādreiz jau piesaukta. Rietumeiropas tūristiem tas nav vajadzīgs. Viņiem Latvija nav nekas, vismaz pagaidām, un ir daudz citu jau apgūtu, pierastu un pazīstamu vietu, kur rīkot konkursus vai atpūsties. Turklāt, cik saprotu, atpūtas pakalpojumu ziņā ne cenā, ne kvalitātē mēs nespējam konkurēt ar citiem Eiropas kūrortiem.
Un pat ja izdotos kaut kādu kopēju TV projektu organizēt, tad, visticamāk, tas būtu īslaicīgs, vien ar eksotikas piegaršu. Turpretī krieviem, kā jau kādreiz minēju, Latvija un Jūrmala ir nostaļģija, atmiņas par skaisto pagātni, kurā, starp citu, Latvija vienmēr bija cieņā. Un arī pakalpojumu kvalitātes ziņā acīmredzot joprojām spējam konkurēt ar daudziem Krievijas kūrortiem. Un, cik noprotu, atbildīgās amatpersonas vadās tieši pēc šī principa.
Lai ieinteresētu Rietumus šajā jomā, šķiet, pietrūkst gan līdzekļu, gan uzņēmības, gan, iespējams, profesionālisma. Turpretim attiecībās ar Krieviju viss iet pa iebrauktām sliedēm – ņemt to, kas vieglāk paņemams. Lūk, šķiet, kāds ir darbības moto. Un tas ir ļoti loģisks un cilvēcīgs. It īpaši situācijā, kad augstākā valdība uzņēmējiem nespēj piedāvāt neko, vien atņemt viņiem visu, ko vien iespējams atņemt.
Un vēl. Attiecībā uz Dzintaru koncertzāles direktora atlaišanu. Izlasot Andra Grūtupa interviju, rodas jautājums: kāpēc gan Raimondam Munkevicam par atlaišanas iemeslu neienāca prātā minēt tieši šo advokāta intervijā aprunāto – valdības antinacionālo nostāju? To noteikti būtu uzņēmuši „uz urrā”. Jā, pat tik daudz viltības latvietim nepiemīt!...