Pašreizējā Valūtas fonda memorandā ierakstīts, ka, veicot iekšējās devalvācijas, Latvija izvairās no valsts bankrota. Tikai šāds plāns varbūt būtu efektīvs, ja globāli turpinās normāla ekonomiska attīstība.
Plānā ir paredzēts totāls pagrieziens no iekšējā patēriņa uz eksportu ar cerību, ka tieši eksports glābs Latvijas ekonomiku. Eksportam bija jāpieaug tik strauji, lai noturētu lata stabilitāti un būtu valūta kredītu apmaksai. Tieši šo plānu 2008. gada beigās ierakstīja Valūtas fonda memorandā, un tagad tas ir Satversmes vietā kā vienīgais pareizais.
Tagad ekonomikas atveseļošanas plāns atgādina absurdu komēdiju. Ir nolemts, ka kravu (Latvijas valsti) varēs ar laivu (eksportu) pārcelt pāri lielam ezeram. Tikai, kamēr plānu pieņēma un apstiprināja, ezers paguva izžūt. Ko tagad darīt? Atbilde no valdības puses ir: kāpt iekšā uz sauszemes palikušajā laivā un sparīgi airēt! Plānu – kravu pārcelt ar laivu – apstiprināja Valūtas fonds, un tagad ir jāairē ļoti sparīgi, lai Valūtas fonds un skandināvu bankas redzētu, kā mēs cenšamies, un piešķirtu nākamo kredītu porciju.
Kā tikpat dziļu krīzi pārvarēja citas valstis? Kā krīzi pārvarēja ASV Lielās depresijas laikā? Kā to visiem pārliecinoši pierādīja Andris Šķēle savā Tūlītējās rīcības plānā, Latvijas krīzes mērogi jau ir sasnieguši ASV Lielās depresijas laika līmeni.
Kā ASV izkūlās no krīzes divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados? Vai ASV ieviesa eksporta kāpināšanas programmu? Nē! ASV nemaz nepūlējās izvest vairāk kviešu uz Meksiku, Kanādu vai Eiropu. Izeja no krīzes tika atrasta, stimulējot vietējo patēriņu – tika būvēti ceļi, hidroelektrostaciju aizsprosti un attīstīti reģionāli projekti.
Latvijas gadījumā ir skaidrs, ka ar fiskālo un monetāro politiku vietējais tirgus tiek iznīcināts, bet algu devalvācijai (2009. gada trešajā ceturksnī bruto darba samaksas fonds jau bija par 30% mazāks nekā pirms gada) ir jāveicina eksporta cenu kritums un līdz ar to jāveicina eksporta pieaugums un eksporta ekspansija.
Tikai darba algu lielums bija pārmērīgs valsts sektorā. Rūpniecībā vidējais algu samazinājums 2009. gada 3. ceturksnī bija tikai 7,7%. No pakalpojumu sektora algas visvairāk samazinājās (vislabāk nostrādāja iekšējā devalvācija) metāla ražošanā (-24,8%), azartspēļu biznesā (-23,7%), par piektdaļu samazinājās vidējās algas valsts pārvaldē, kultūras un muzeju jomā.
Savukārt lielai daļai rūpniecības nozaru – tekstilrūpniecībā, nemetālisko minerālu ieguvē, mēbeļu, datoru, optisko iekārtu ražošanā; iekārtu remontā utt. – algas 2009. gadā bija jāpalielina. Šajās nozarēs vidējās pirmsnodokļu algas 2009. gada 3. ceturksnī bija lielākas nekā 2008. gada attiecīgajā ceturksnī.
Ekonomiskā realitāte atpaliek no baņķieru vēlmēm un Valūtas fonda idejām. Globālā krīze ir veicinājusi tiešo un netiešo protekcionismu. Daudzviet valsts atbalstu nesaņem tie, kas eksportē (evakuē) kapitālu vai orientējas uz importu.
2009. gada vasarā Latvijas rūpniecības eksports kopumā pret 2008. gada attiecīgo periodu kritās par 29%, bet Latvijas rūpniecības pārdošanas apjomi iekšējā tirgū samazinājās par 32%. Rūpniecības eksporta tirgu un rūpniecības vietējo tirgu samazināšanās tendence bija apbrīnojami vienāda. Protams, ir nozares, kurās pērn rūpniecības eksports palielinājās (ķīmisko izejvielu ražošana, mēbeļu rūpniecība u.c.), bet vietējais tirgus samazinājās (mēbeļu rūpniecības pārdošanas apjomi iekšējā tirgū samazinājās par 40%).
Savukārt ir nozares – elektrisko iekārtu, metālu ražošana u.c. – kurās vietējie pasūtījumi 2009. gada vasarā jau sasniedza 2008. gada līmeni. Tajā pašā laikā mēbeļu, iekārtu, metālu ražošanas eksporta pasūtījumi piegādēm nākotnē turpina katastrofāli (par 20–60% mazāk nekā gadu iepriekš) samazināties.
Doma, ka krīzes laikā tikai eksports būs ekonomikas brīnumlīdzeklis, izrādījās muļķīga un kaitnieciska. Pat bez jebkāda atbalsta vietējie rūpniecības pasūtījumi daudzās nozarēs nodrošina vismaz kaut kādu apgrozījumu un līdz ar to arī veido algas un nodokļu ieņēmumus.
Nākamo valdību politika ir jālīdzsvaro un jāsaprot, ka bez importa aizstāšanas Latvijas patēriņa struktūra paliks tikpat neveselīga kā pirms krīzes, bet 2009.– 2010. gadu šoka terapija būs veltīga, jo neizārstēs Latviju no galvenās makroekonomiskās problēmas, ka imports praktiski visur ir lētāks par vietējo ražošanu.