Pagājušā gada februārī mūsu Sējas novadā bija viena no pirmajām Rail Baltica apspriešanas sapulcēm Latvijā. Toreiz nevarēja nepamanīt iedzīvotāju sašutumu, ka informācija par jaunās ātrvilciena trases izbūvi netika paziņota laicīgi, jau daudzus gadus atpakaļ. kad izpētes projekts tika uzsākts. Neticami, ka tā var būt, tu esi dzīvojis, strādājis, ieguldījis līdzekļus, attīstījis savu īpašumu un uzņēmējdarbību saskaņā ar spēkā esošu teritorijas plānojumu, bet piepeši - tas izrādās neperspektīvi. Jau pusotru gadu visi iesāktie attīstības projekti manā saimniecībā ir atlikti uz nenoteiktu laiku. Kas segs mūsu izdevumus par dīkstāvi, jo attīstīt uzņēmējdarbību, ņemot vērā visu notiekošo, nav droši un prātīgi?
Sējas novada priekšsēdētājs vēl pagājušā gada sākumā mums un korespondentiem stāstīja, ka nepadosies, ka Rail Baltica sliežu ceļš nedrīkst skart iedzīvotāju saimniecības, ka tiek grauti tiesiskās paļāvības principi. Kāpēc pašvaldības viedoklis tika mainīts, nav saprotams vēl šodien.
Toreiz pirmajā sapulcē mēs visi bijām vienoti pret Rail Baltica, jo neviens nemācēja sakarīgi paskaidrot, kāds mums no tā būs labums. Nekādi nevarējām saprast, kāpēc Latvijai neizdevīgo projektu nevar virzīt pa valstij piederošo zemi. Latvijas lauku teritorijas nav blīvi apdzīvotas, to varēja izdarīt. Trašu maršrutu alternatīvu izvēles kritēriji ir miglā tīti.
Kāpēc jāputina laukā privātīpašumi, kuros paaudžu paaudzēs dzīvo vēl uz ārzemēm neaizbraukušie latvieši? Par viņu maksātiem nodokļiem ar vieglu roku grib iznīcināt viņu un nākamo paaudžu dzīvi un darbu. Kam būs vajadzīgs ātrvilciens, ja Latvijā jau tajā brīdī, kad sāks kursēt vilciens, vēl viena liela daļa iedzīvotāji būs emigrējuši! Šis projekts nerada drošību par Latvijas nākotni. Tas ir vissatraucošākais.
Man pieder zeme, viesu māja Sējas novadā, nepilni 20 hektāri. Mūsu plāns nākotnē bija attīstīt lopkopību un paplašināt jau esošo lauku tūrisma objektu. Vai šodien mūsu valstī vērā ņemama vērtība ir tikai tiem lauksaimniekiem, kuru īpašumā ir 150 un vairāk hektāru un pasēs tautības ailītē ir ierakstīts jebkas cits, izņemot - latvietis. Vai tiešām projekta atbalstītāji uzskata, ka 20 hektāru zemes īpašnieks nav neko vērts un nespēj Latvijas tautsaimniecībai sniegt pienesumu?
Apstiprinātais maršruts sadalīs manu zemi divās daļās. Varu atteikties no mūsu ģimenes ilgi un rūpīgi lolotajiem nākotnes sapņiem. Nav zināms, kas sagaida nākotnē, bet skaidrs ir viens - uz zemes gabala, kas tiks pārdalīts, nekādu peļņu nesošu uzņēmējdarbību nevar vairs attīstīt.
Tūrisma objekts paliks nepārejamo sliežu otrā pusē, par lopkopību ir jāaizmirst, un kurš vairs gribēs braukt atpūsties uz lauku pirtiņu, kur blakus gleznainās birzs vietā garām skries ātrvilcieni viens pēc otra dienu un nakti. Par senajām kaimiņu saitēm ar ģimenes draugiem arī ir jāaizmirst, jo latviskos svētkus nāksies svinēt dalīti ar Rail Baltica sliedes sargājošo sētu pa vidu. Rail Baltica gluži kā Berlīnes mūris sašķels mūsu piekrastes novadu un Latviju divās daļās.
Tikai nestāstiet man, ka kādam ir jācieš, progresa vārdā. Augšupejoša attīstība nedrīkstētu tikt veidota uz negatīvas bāzes. Kāds te progress, ja mūsu apstākļos par ātrvilcienu sauks bānīti ar maksimumu 240 km stundā! Esat citur pasaulē bijuši un zināt, kādi tur modernajiem vilcieniem ātrumi? Bet šeit - lūk, mums Eiropas normas citādi neļauj.
Tagad, kad tuvojas jaunie „mērnieku laiki” šī gadsimta Latvijā, prātā nāk brāļi Kaudzītes. Kad mācījos skolā, tad latviešu mērnieku laiku romāns vēl bija obligātā literatūra. Par visādiem pārpratumiem, neticamiem notikumiem, lieliem kukuļiem un kaislībām, kurš savu dabūs un kurš visu zaudēs, kad mērnieki sāks mērīt. Domājat, ka šodien kaut kas ir citādāk noticis vai notiks? Ir lietas par ko skaļi nav pieņemts runāt, bet gadās visādi brīnumi.
Sējas iedzīvotāju izveidotā Rail Baltica iniciatīvas jeb darba grupa kopā ar Limbažu iedzīvotāju darba grupu, nopietni strādāja. Cilvēki atvēlēja savu brīvo laiku, ik pārdienas plānojot, rēķinot zīmējot iespējamo trases izvietojumu. Arī mēs pēc ilgām un pārdomātām pārrunām, iesaistot Sējas novada domes priekšsēdētāju, pašvaldību, kartogrāfus, dabas pētniekus un ekonomistus, izveidojām savu trases priekšlikumu, kas apmierināja lielāko daļu īpašnieku un skāra daudz mazāk saimniecību. Saskaņojām to ar domi un pieprasītajā kārtībā iesniedzām Satiksmes ministrijai, VARAM, Rail Baltica u.c. izskatīšanai un izvērtēšanai. Lūdzām iekļaut mūsu izstrādāto trases variantu IVN, lai tā tiktu līdzvērtīgi izpētīta un tikai tad pieņemts galējais lēmums.
Mēs pat būtu samierinājušies, ja ar pamatotiem argumentiem un izpētes gaitā veiktiem secinājumiem mūsu izstrādāto variantu noraidītu, bet šī klajā ignorance un formālas, paviršību pilnās vēstules no Rail Baltica pasūtītājiem un izpildītājiem radīja ciniska pārākuma dvesmu no to rakstītāju puses. Kā redzams, mēs neesam mācējuši „lietas pareizi sabīdīt”, jo novadā runā, ka dažiem „protošajiem” ir izdevies trasi vērā ņemami pārbīdīt. Un kā lai nosauc viena uzņēmēja biznesa lobēšanu, kurš pēc apmēram 40 gadiem plāno attīstīt Skultē Latvijas multimodālo transporta mezglu? Vai tieši šī iecere ir vērtīgāka un sniegs lielāku pienesumu ilgtermiņā, nekā daudzu zemnieku, lauksaimnieku un mazo un vidējo uzņēmēju biznesa attīstība? Vai šis ir kaut kur pētīts un salīdzināts? Vai kāds no atbildīgajiem ministriem ir izlasījis uzrakstu Latvijas Republikas Ministru kabinetā - “Viens likums - viena taisnība visiem”?
Latvieši ir sīksta tauta. Varbūt arī tādēļ mēs vēl neesam izmiruši un pazuduši no lielās pasaules iedzīvotāju saimes. Bet vilcieniem ir mūsu vēsturē bijusi arī ļoti negatīva loma. Kā tas būs šoreiz? Vai tiešām nacionāla mēroga projekts ir svarīgāks par cilvēku? Vai paŗāk maz latviešu jau izbraukuši no Latvijas, lai pelnītu naudu ārzemēs? Un kā šis projekts savienojams ar Latvijas Institūta uzsākto sociālo kustību "Gribu tevi atpakaļ”?
Mēs joprojām, lai arī naivi, bet ceram, ka iedzīvotāju taisnīgā prasība par vairākuma interešu ievērošanu Sējas un Skultes novadā tiks apmierināta. Es kopā ar kaimiņiem plānoju pievienoties jaundibinātajai biedrībai "Latvijas zeme, daba, tauta", lai spēcīgu juristu balstīti mēs panāktu ierēdņu patvaļas un apšaubāmi tiesisko darbību izbeigšanu.
Es apskaužu salacgrīviešus par viņu domes priekšsēdētāju, kas turpina un solās turpināt pretoties Eiropas un vietējai birokrātijai, kopīgiem spēkiem ar saviem iedzīvotājiem.
Arī mēs Sējas novadā neatzīstam ieteikto dzelzceļa plānojumu!
Ināra Livčāne, Sējas novada iedzīvotāja