Satversmes jaunajai preambulai ir uzdevums – nodrošināt latviešu nacionālas valsts tiesisko aizsardzību. Nolūks – vienkāršot tādu tiesas un ārpustiesas lēmumu, atļauju un aizliegumu pieņemšanu, kuri aizsargā latviešu nacionālo pašnoteikšanos.
Taču vienlaikus acīm redzams ir mēģinājums ar Satversmes palīdzību nodrošināt priviliģētu stāvokli valstī pavisam konkrētiem politiskajiem spēkiem. Tāpēc pastāv vēlme noteikt par neapstrīdamiem līdz neapgāžamu dogmu statusam paaugstinātus apgalvojumus, kuri ir angažēti un tiek apstrīdēti.
*****
Gandrīz reliģiski sakāpinātu skanējumu preambulā iegūst padomju okupācijas nosodījums. Man ir aizdomas, ka jaunās Satversmes preambulas pieņemšanas ideja radās ne tik daudz tāpēc, lai nepieļautu jaunus valodas referendumus, bet lai padarītu neaizskaramu „okupāciju”. Jo pašreizējais politiskais režīms ar to attaisno gan pirmskara Latvijas Republikas krišanu, gan savu leģitimitāti un nepilsoņu institūta radīšanas tiesiskumu. Padomju politiķi visu izskaidroja ar revolūciju, pretpadomju – ar okupāciju.
Nav iespējams saprast 1940. gada notikumus, ja nezini, ka pirms tam bija 1939. gads, kad 5. oktobrī starp Padomju Savienību un Latvijas Republiku tika noslēgts Savstarpējās palīdzības pakts. Neviens nenosauca to par okupāciju, kaut gan saskaņā ar šo līgumu 25 tūkstoši sarkanarmiešu izvietojās padomju bāzēs Latvijas teritorijā. Nenosauca tāpēc, ka jau bija sācies karš, un tās bija nāves briesmas ne tikai cilvēku, bet arī valstu dzīvībām. Līgumi tika slēgti nevis tāpēc, lai saglabātu mieru, bet tāpēc, lai nodrošinātu sev priekšrocības nenovēršamajā karā. Enerģiskāk sevi aizstāvēja tie, kas bija stiprāki. Nevienam nebija lemts palikt neatkarīgam Vācijas, Padomju Savienības, Anglijas un Francijas attiecību likteņdzirnās.
Pakts tika parakstīts, jo pastāvēja militāra padomju iebrukuma draudi. Par to Molotovs un Staļins personiski bija informējuši ārlietu ministru Munteru. Taču no tā neizriet, ka bija okupācija. Tieši tāpēc, lai nepieļautu okupāciju, tika parakstīts pakts, kuru Latvijas vadība novērtēja kā mazāko no ļaunumiem.
Viss mainījās pēc tam, kad 1940. gada maijā tika sakauta Francija. Draudi, ka Vācijas vērmahts varētu pagriezties uz austrumiem, kļuva acīm redzami. Padomju Savienībai bija vajadzīgs placdarms pie Baltijas jūras pret Asutrumprūsiju. 1940. gada 16. jūnijā izvirzītais ultimāts nenāca Latvijai kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Tas tika sagatavots un pieņemts nežēlības un šausmu apstākļos, kādos tolaik dzīvoja Eiropa.
Kārlim Ulmanim tika dotas deviņas stundas, lai izpildītu ultimāta prasību: izveidot PSRS labvēlīgu valdību un atļaut izvietot Sarkanās Armijas papildspēkus. Padomju agresijas draudi bija acīmredzami, un noliktajā termiņā Latvijas vēstnieks Kociņš paziņoja Molotovam par Latvijas valdības demisiju. 17. jūnija rītā tika parakstīta vienošanās par papildus karaspēka ievešanu. Tajā bija norādīti pārvietošanās maršruti un dislokācijas vietas. Mierīgs konflikta noregulējums ļāva militārām operācijām sagatavotajām daļām netraucēti ienākt Latvijā. Iebrukums nenotika.
Tā nebija tikai Kārļa Ulmaņa, kurš 1934. gadā bija personīgi uzņēmies atbildību par valsts vadīšanu, režīma kapitulācija,. Tā bija Latvijas valsts kapitulācija, kas izpaudās ne tikai kā valdības maiņa un līguma parakstīšana. Kapitulācijas turpinājums izpaudās arī tādējādi, ka padomju karaspēks ieņēma dislokācijas vietas Latvijas armijas virsnieku pavadībā. Ulmanis joprojām saglabāja sev prezidenta amatu un parakstīja Kirhenšteina valdības dokumentus.
Tomēr mums divdesmit pirmajā gadsimtā ir jābūt svarīgāki nevis valsts vadītāju lēmumi vai viltīgas izlūkdienestu rīcības, bet cilvēku masu uzvedība tajās liktenīgas dienās.
Tagadējiem valdošās koalīcijas politiķiem ir mokoši, ir grūti atzīt kapitulāciju, bet dzirdēt vārdu „revolūcija” ir vienkārši neizturami. Jo vieglāk viņiem noliegt revolucionāru nemieru pieļāvumu 1940. gada vasarā, tāpēc, ka padomju propagandas doktrīna revolūcijas sižetu bija padarījusi gandrīz operetisku.
Iniciatīva vietējās varas iestādēs parādījās jau nedēļu pēc tam, kad padomju armijas kolonnas ienāca Latvijā. Līdz tam vietējo varu iecēla Ulmaņa valdības ministrs. Vieglāk ir norakstīt visu uz vienotu NKVD scenāriju. Tomēr ar Maskavas rokas iejaukšanos nav iespējams izskaidrot dažādas Latvijas iedzīvotāju pašorganizēšanās formas. Piemēram, Ventspilī tika ievēlēta Demokrātiskās tautas frontes rīcības komiteja, Bauskā - Strādnieku deputātu komiteja. Skrīveros ievēlēja Strādnieku apvienoto rīcības komiteju. Ilūkstes apriņķa pagastos tika ievēlētas zemnieku komitejas, Zilupē – Zilupes un apkārtnes Strādnieku revolucionārā komiteja.
Uzskatāms apstiprinājums krasam sabiedrības pagriezienam pretī politiskajam kreisumam ir masu mītiņi, kas notika no jūnija līdz augustam ne vien galvaspilsētā, bet arī Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā. Rīgā, kur tolaik dzīvoja 380 tūkstoši cilvēku, 17. jūnijā Sarkanās armijas daļas sagaidīja pieci tūkstoši cilvēku. Bet jau 21. jūnijā gājienā, kurā tiek pieprasīta politieslodzīto atbrīvošana, piedalījās, kā ziņoja Valdības vēstnesis, 70 tūkstoši cilvēku. To vairums taču nezināja, ka jaunā valdība likusi policistiem un aizsargiem netraucēt demonstrācijas norisi. 23. jūnijā notiek tā strādnieka bēres, kurš gāja bojā, izklīdinot 17. jūnija demonstrāciju. Piedalās 60 tūkstoši cilvēku. Tam sekoja citas demonstrācijas, katrā piedalījās līdz simt tūkstošiem cilvēku: 5. jūlijā – pēc tam, kad valdība izsludina Saeimas vēlēšanas; 18. jūlijā, kad kļuva zināms par Darba tautas bloka uzvaru Saeimas vēlēšanās; 21. jūlijā pēc padomju varas pasludināšanas.
Par Tautas Saeimas vēlēšanu falsifikāciju sāka runāt Atmodas gados. Bet pirms tam neviens nebilda par falsifikāciju vai par to, ka uz vēlēšanām gāja šauteņu stobru uzraudzībā. Ir saglabājušies 612 vēlēšanu komisiju sēžu protokoli: pilsētu un lauku pārvalžu sekretāri, advokāti, skolotāji, tirgotāji - cilvēku tūkstoši, latviešu uzvārdi.
Pēc tam, pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmi, Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā. Tas ir pamats apgalvot, ka Latvija tika anektēta, nevis iestājās Padomju Savienībā leģitīmi. Latvijā stājās spēkā padomju likumdošana un tās tiesiskā prakse ar visu to, kas pastāv Staļina režīma kauns un noziegumi. Pēc 1940. gada augusta Latvija pieredzēja politiskās vajāšanas, izsūtīšanas, nošaušanas, cilvēku likteņu sabrukumu,… jau kopā ar Padomju Savienību. To pašu Padomju Savienību, kur nošauts mans vectēvs un kur mana vecmāmiņa pavadīja astoņpadsmit gadus Karagandas nometnē.
*****
Un tā, padomju agresijas draudi, kapitulācija, revolūcija, aneksija. Šajā vēsturisku notikumu virknē nav vietas okupācijai.
Kāpēc pie varas esošie politiķi (bet pirms viņiem emigrācijas vadītāji) jau divdesmit trīs gadus visu padomju laiku uzstājīgi sauc par okupāciju? Tāpēc, ka bija pazaudējuši valsti.
Runā par Padomju Savienības īstenoto Baltijas valstu okupāciju, bet nerunā, piemēram, par to, ka Lielbritānija okupēja Islandi. Tas notika tā paša 1940. gada 10. maijā. Islandes valdība nāca klajā ar protestu pret „kliedzošu Islandes neitralitātes pārkāpšanu”. Uz salas izkāpušo britu bija vairāk nekā vīriešu Islandē. Kāpēc šodien nepiemin britu okupāciju? Tāpēc, ka, nodrošinājusi savas stratēģiskās intereses, Anglija (pēc tam – to nomainījušās ASV) pēc kara beigām aizgāja no Islandes, neskarot tās suverenitāti. Aneksija nenotika, un toreizējā okupācija Islande šodien i ir tikai vēsture.
Otrs iemesls ir tas, ka okupācijā vieglāk noslēpt to, ka Ulmaņa valdība izvēlējās nevis cīņu, bet kapitulāciju. Vai drīkst par to vainot Kārli Ulmani? Viņš tiešām izglāba tūkstošiem Latvijas armijas karavīru un sarkanarmiešu dzīvību. Karā starp Padomju Savienību un Somiju gāja bojā 155 tūkstoši cilvēku; vasaras laikā karš Latvijas teritorijā varēja būt vēl nežēlīgāks.
Vienošanās bija parakstīta, tāpēc Rietumu valdības neatzina Latvijas iekļaušanu PSRS. Taču pat tad, kad aukstais karš vēl bija pilnā spēkā, tikai rets runāja par padomju okupāciju.
Trešais iemesls ir tas, ka bez okupācijas grūti izskaidrot, kāpēc piecdesmit gadus pastāvēja Latvijas PSR. Ja tā nebija okupācija, tad nāksies atzīt, ka cilvēki, arī latvieši, šo varu pieņēma. Lamāja to, cieta no tās, lepojās ar to, centās uzlabot, attīstīt - dzīvoja! Mācījās paši un mācīja bērnus, cēla pilsētas, ceļus, ostas.
Bija mežabrāļi. Taču galu galā tauta viņiem nesekoja. Partizānu karš turpinās, kamēr rod sev atbalstu tautā. Mežabrāļu pretošanās nonāca strupceļā tad, kad partizāniem nācās sodīt nevis padomju administrāciju, bet latviešus, kuri piedalījās jaunās varas pasākumos un tā sekoja jaunajai varai. Pat no izsūtījuma atgriezušies leģionāri atrada jaunajā dzīvē vietu.
Atmoda, kas beidzās ar padomju sabiedriskās iekārtas un valsts sagraušanu, izdevās, izdevās gandrīz bez asinsizliešanas, tikai tāpēc, ka tautas vairākums, turklāt tieši latvieši, ticēja demokratizācijas iespējai, padomju varas pašatjaunotnei. Citādi viņi nebūtu iesaistījušies Tautas frontē.
Vārdu „okupācija” politiķi cenšas piemērot kā ieroci - gan kā vairogu, gan kā zobenu - arī jaunajā Satversmes preambulā. Taču notikumi bija sarežģītāki. Tos nevar aprakstīt ar vienu vārdu. Vārds „okupācija” neļauj mums likt kopā prātus un spēkus, lai ietu uz priekšu pa vienu ceļu. Ja šis vārds paliks Satversmes preambulā, tas nedarīs mūsu valsti stiprāku, kā to grib preambulas autori. Tas saglabās sašķeltas sabiedrības paralīzi, kurā dzīvojam.